Kaut vai šīs vienas uzvaras pār Šveici dēļ bija vērts rīkot šogad Rīgā pasaules čempionātu hokejā. Kad trešās trešdaļas izskaņā Šveices izlase izvirzījās vadībā, ne vienam vien pie televizoru ekrāniem jau “nošļuka knābji”. Bet ne Latvijas hokejistiem laukumā un viņu atbalstītājiem “Arēnas Rīga” tribīnēs.
Šogad cīņa par prezidenta amatu ir nepieredzēti sīva. Kaislības sit gandrīz tikpat augstu vilni kā 2007. gadā, kad “Vienotības” idejiskie priekšteči ar toreizējo laikraksta “Diena” galveno redaktori Sarmīti Ēlerti priekšgalā asi cīnījās pret “zvērudārza kandidāta” Valda Zatlera ievēlēšanu un, skaļi demonstrējot pie Saeimas ēkas, aktīvi atbalstīja “Saskaņas centra” izvirzīto Aivaru Endziņu
Šobrīd vairs nav noslēpjams, ka Krišjāņa Kariņa otrajai valdībai stunda ir situsi. Šī valdība un koalīcija jau no paša sākuma bija baltiem diegiem šūta. Pretrunas pārsvarā bija psiholoģiska un personiska rakstura. Kā tas dažkārt politikā gadās, idejas un principi atkāpās otrajā plānā.
Ukrainas frontē jau desmito mēnesi turpinās cīņa par Bahmutas pilsētu, bet Latvijas politiski ideoloģiskajā frontē jau gadiem nerimst kauja par Stambulas konvencijas ratifikāciju. Šī cīņa pamazām zaudējusi tās sākotnējo jēgu un ieguvusi politiska kara raksturu – kurš kuru.
Finanšu ministrs Arvils Ašeradens veselības aprūpes finansējuma problēmām veltītajā LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” vairākkārt uzsvēra, ka veselības aprūpei nepieciešamo naudu ar valdības rīcībā esošajiem finanšu resursiem nodrošināt neesot iespējams. Vienīgā izeja esot palielināt nodokļu slogu. Jāsaka, kā ir: viņš mānās.
Ja kāds grib teikt, ka Latvijā nekas labs nenotiek, tad viņam var iebilst, ne tikai piesaucot mūsu hokejistu uzvaru pār Čehijas izlasi, bet arī norādot uz pilnasinīgas publiskās politikas atgriešanos uz jau sūnām apaugušajiem Latvijas politiskās skatuves dēļiem.
Pirmdien sociālajos tīklos izplatījās ziņa, ka esot miris slavenais miljardieris, “atvērtās sabiedrības” ideoloģiskais “tēvs” Džordžs Soross. Taču vēlāk šīs “ziņas” neapstiprinājās, un drīz vien arī pats Soross publicēja ierakstu tviterī: “Baumas, ka man esot bijusi sirdslēkme, ir pilnībā nepatiesas. Esmu dzīvs un vesels.”
Ceturtdien, kad “Vienotība” paziņoja par sava prezidenta kandidāta izvirzīšanu un nosauca pašreizējo ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, Latvijas informatīvā telpa burtiski uzsprāga: “Viss! Ir panākta vienošanās. ZZS balsos par “Vienotības” kandidātu. Ar tālākām sekām.”
Kopš 1997. gadā Latvijas izlase nonāca pasaules hokeja čempionāta elites grupā, maijs Latvijā ir ne tikai pavasara plaukuma, neatkarības atjaunošanas, bet arī hokeja svētku mēnesis. Taču pēdējos gados šie svētki sākuši nedaudz sūbēt. Tā ažiotāža, kad visa valsts burtiski dzīvoja ar hokeju, hokejā un ap hokeju, pamazām aiziet vēsturē.
Pašreizējā Valsts prezidenta Egila Levita politiskā kaujas lauka pamešana ir pamatīgi sajaukusi kārtis valdošo aprindu iecerētajās kombinācijās. LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) līderis Ainars Šlesers pat izteica apgalvojumu, ka esošā koalīcija ir beigusies un 100% tiks veidota jauna. Vēlākais, līdz jūlija vidum.
Latvijas grupas “Sudden Lights” dziesma “Aijā” Eirovīzijā tālāk par pusfinālu netika. Eiropa mūs kārtējo reizi nesaprata. Kaut kā netrāpījām uz pareizā “nerva” vai pareizās nots. Kas tika izdarīts nepareizi? Ko darīt, lai neveiksmju sēriju apturētu?
Ceļojot pa dažādām pasaules valstīm dažādos kontinentos, esmu ievērojis vienkāršu likumsakarību – vispārējais valsts labklājības līmenis ir cieši saistīts ar vides sakārtotības, sakoptības līmeni. Jo vairāk apdrupušu māju stūru, atlupušu fasāžu krāsojumu, apdauzītu, nošķiebtu ielu apmaļu, bedrainu ceļu klātņu, pavirši veiktu remontdarbu, jo zemāks attiecīgās valsts labklājības līmenis.
Slavenais angļu rakstnieks Arturs Konans Doils ar sava varoņa Šerloka Holmsa muti apgalvoja, ka, redzot tikai vienu ūdens pilienu nolīstam no debesīm, ar dedukcijas palīdzību varot secināt par okeānu esamību. Tāpat tikai no vienas Jēkabpils traģēdijas var radīt pilnvērtīgu, telpisku priekšstatu par visu Latvijas tiesībsargājošo sistēmu.
Uzreiz jānorāda, ka virsrakstā minēto tēzi minu tikai kā absurda piemēru tai loģikai, ar kuru tiek pamatota ideja, kāpēc nedrīkst ļaut tautai pašai lemt par valsts pirmās personas izvēli.
Ziņu ar virsrakstu “Pīlēns atklāti pasaka, ko domā par Levitu” sociālā aktīviste Elīna Kursīte sociālajā vietnē “Twitter” komentēja, demonstratīvi izrādot nevērību: “Jēzu, it kā kādam baigi interesē, ko viņš domā.”
Jāsaka, kā ir. Tā nemitīgā naida birkas karināšana katram, kurš negrib dancot pēc kreisi liberālo kosmopolītu stabules, kļūst nomācoša, un tai jādod enerģisks pretspars
“Apvienotā saraksta” izvirzītais prezidenta amata kandidāts Uldis Pīlēns ir pirmais oficiālais kandidāts. Nav izslēgts, ka tieši viņš arī būs nākamais valsts prezidents.
2023. gads iesākās visai cerīgi. Eiropas politikā (pirmām kārtām Vācijā) krita nerakstītais smagās kaujas tehnikas piegādes Ukrainai liegums. Šķita, ka slūžas beidzot vaļā – frontei tik nepieciešamie smagie ieroči plūdīs platā straumē, un Krievijas armijas izdzīšana no Ukrainas ir ne pārāk ilga laika jautājums.
Tieši pirms Lieldienu brīvdienām gadījās notikums, kura nozīmi nevajadzētu nenovērtēt. Ilggadējais “Vienotības” lieldraugs Normunds Bergs, viens no redzamākajiem birkas “vissirslikti” karinātājiem visiem, kuri atļaujas nesaudzīgi kritizēt valdību, pats iestājies šajā “vissirslikti” partijā. Kas noticis? Kas licis pat tik dedzīgam valdības fanu kluba biedram mainīt dziesmas vārdus?
Premjera Krišjāņa Kariņa attiecībām ar Lieldienām piemīt kaut kas mistisks, neizskaidrojams. Pirms diviem gadiem viņš uz Lieldienām aicināja rādīt viens otram savas olas, šogad izcēlās ar atklāsmi, ka pensijas vecumu “būs neizbēgami jāpalielina”.
Lietuvas valdība trešdien atbalstījusi likuma grozījumus, kas paredz bankām noteikt pagaidu solidaritātes maksu, lai iegūtos līdzekļus izmantotu militārās mobilitātes un infrastruktūras projektiem.