Pēc nepilna mēneša ilga haosa un likumdošanas darbu apturēšanas par ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkeru pagājušajā nedēļā tika ievēlēts galēji konservatīvais republikānis Maiks Džonsons. Tieši no viņa tagad būs lielā mērā atkarīga palīdzības plūsma Ukrainai un līdz ar to situācijas attīstība mūsu reģionā.
ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkers ir trešā augstākā ASV amatpersona. Ja kaut kas notiek ar ASV prezidentu, tad viņa vietā stājās viceprezidents, bet aiz viņa nākamais rindā ir tieši Pārstāvju palātas spīkers. Tā gan vairāk ir teorētiska iespējamība. Viņa ikdienas funkcija ir likumprojektu virzība Kongresā. Apmēram tāda pati, ar ko Latvijā nodarbojas Saeimas prezidijs. Ja pie mums tā ir koleģiāla, daudzpartiju struktūra, tad ASV spīkers vienpersoniski var izlemt, kuru likumprojektu virzīt, kuru pieturēt, bet kurā panākt noteiktas izmaiņas, lai to varētu virzīt izskatīšanai komisijās.
Piemēram, šobrīd aktuāls ir jautājums par 106 miljardu ASV dolāru lielas palīdzības piešķiršanu Ukrainai, Izraēlai, Taivānai un ASV dienvidu robežas nostiprināšanai. Vairāk nekā puse no šīs palīdzības (61 miljards) paredzēta Ukrainai. No šīs palīdzības lielā mērā atkarīgs, gandrīz vai izšķirošs, ir karadarbības iznākums frontē.
Taču ASV republikāņu partijā un it īpaši tās trampistu spārnā arvien vairāk nostiprinās izolacionisma tendences. Tādi redzamākie trampisti kā Mārdžorija Teilore Grīna vai Mets Gecs bez mazākās aiztures skandē lozungu - ne centa Ukrainai. Tieši šī spārna republikāņi nogāza no amata iepriekšējo spīkeru Kevinu Makartiju, kurš, lai gan arī nebija nekāds Ukrainas draugs, tāpat trampistiem skaitījās “pārdevies” (demokrātiem un Baidenam).
Tieši trampisti balsošanā par jauno spīkeru izgāza mēreno republikāni Stīvu Skalisu un neļāva līdz balsojumam Kongresā nonākt partijas iekšējā balsojuma nākamajam uzvarētājam Tomam Emeram. Beigu beigās visi partijas grupējumi vienojās par līdz šim samērā kluso, neuzkrītošo, 51 gadu veco superkonservatīvo juristu Maiku Džonsonu no Luiziānas.
Ne velti pieminēju pavalsti, no kuras viņš nāk. Luiziāna. Tie ir dziļi dienvidi. Misisipi upes delta. Daudz apdziedātā Ņūorleāna. Atmiņā uzreiz nāk grupas “Creedence Clearwater Revival” solista Džona Fogertija “Born on The Bayou” un seriāls “Patiesais detektīvs” ar neatkārtojamo Vudija Harelsona un Metjū Makonahija saspēli.
Kāpēc to visu pieminu? Tāpēc, ka nekur citur ASV, ne ziemeļos, ne rietumos ar tādiem bezkompromisa uzskatiem, kādi ir Džonsonam, nevarētu uzvarēt pat viskonservatīvākajā vēlēšanu apgabalā. Taču tas vēl nav viss. ASV dziļajos dienvidos ir saglabājusies īpaša attieksme pret cieņu, godu un pieklājību. Teiksim tā, ārkārtīgi vecmodīga. Tieši Džonsona mūsdienu politiskajā vidē neraksturīgā pieklājība, cieņa pret citiem cilvēkiem, personiskā pievilcība ļāva viņam kļūt par to kompromisa figūru, par kuru nobalsoja visi Kongresa republikāņi.
Kā izdevumā “The Hill” skaidroja Džonsona kolēģis no Oklahomas Toms Kols, republikāņu iekšējā balsojuma laikā kāds teica - šajā zālē neatradīsies pat pieci cilvēki, kuri pateiks, ka viņiem nepatīk Džonsons. “Viņš ir cilvēks ar absolūtu personisku pārliecību,” piebilda Kols. “Jūs varat viņam nepiekrist kādos jautājumos, bet es nezinu nevienu, kas būtu apšaubījis viņa rakstura stingrību vai apšaubījis viņa vārdu, ja tas ir ticis dots.” Demokrātu pārstāvis no Mērilendas Džeimijs Raskins Džonsonu raksturo īsi: “Viņš ir MAGA (trampistu) ekstrēmists. Viņam vienkārši ir labākas manieres.”
Būsim objektīvi. No demokrātu skatu punkta Džonsons ir pat ne galēji labējais (far-right). Viņu bez kautrēšanās sauc par ekstrēmistu ne tikai Raskins. Viņš ir fanātiski reliģiozs un uz katru jautājumu skatās caur Bībeles prizmu. Kā viņš izteicās intervijā telekanālam CBS: “Ja man jāpieņem kāds nopietns lēmums, tad ņemu no plaukta Bībeli un tur atrodu atbildi - kā rīkoties.”
Lai arī ASV politiskās šķiras kreisais spārns Džonsonu zīmē kā nepiedodami atpalikušu, dziļi aplamos uzskatos ieslīgušu ekstrēmistu, viņam grūti pielipināt kreiso aprindās tik iecienīto “naida” uzlīmi. Viņu grūti nosaukt par redneku, rasistu-kukluksklanieti vai pat homofobu, jo viņš taču visus cilvēkus vienlīdz stipri mīlot un ik dienas lūdzoties par “katru nomaldījušos dvēseli”. Par Džonsona svētulību varētu arī paironizēt, bet viņš patiešām ir gandrīz vai svēts. Viņa nelabvēļi, vismaz līdz šim, par viņu nav varējuši atrast neko tādu, kas būtu pretrunā ar viņa pārliecību.
Visai grūti atbildams gan paliek cits jautājums - ja jau esi tik ārkārtīgi reliģiozs, tad kāpēc tik ļoti iestājies par Trampu, kurš neizceļas ne ar reliģiozitāti uzskatos, ne vēl jo vairāk ar kaut minimālu reliģiozitāti rīcībā.
Džonsons bija viens no tiem, kurš aktīvi pretojās 2020. gada prezidenta vēlēšanu rezultātu atzīšanai, un bija viens no galvenajiem juridiskajiem motoriem, rosinot tiesvedības pret dažādiem it kā notikušiem vēlēšanu un balsu skaitīšanas procedūras pārkāpumiem. Tiesa, neviena tiesa šādus pārkāpumus nav atzinusi. Šodien šī vēlēšanu rezultātu apšaubīšana jau izskatās kā tīra ietiepība. Jebkurā gadījumā, vērtējot Džonsonu, šis viņa nelokāmais atbalsts Trampam jāņem vērā, un to ne brīdi nedrīkst aizmirst.
Kāpēc tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka Tramps ir ASV politiskajā vidē lielākais Ukrainas (tātad arī mūsu) apdraudējums. Visi Meti Geci, Mārdžorijas Teilores Grīnas, no vienas puses, un Aleksandrijas Okasio Kortesas, no otras, ne tuvumā nav tik bīstami Ukrainai kā viens pats Tramps, kura ietekme republikāņu partijā saglabājas milzīga. Spīkera vēlēšanas to pierādīja. Bez Trampa atbalsta neviena kandidatūra negāja cauri.
Jautājums, vai Tramps ir vai nav savervēts Kremļa aģents, nav tik svarīgs. Svarīgs ir kas cits. Ir nepārprotami skaidrs, ka viņam ir personisks naids gan pret Ukrainu, gan pret tās prezidentu Zelenski. Divu viens otru papildinošu iemeslu dēļ. Pirmais. Tieši noplūdušajām Trampa sarunām ar Zelenski dēļ tika izvirzīta pirmā impīčmenta procedūra pret Trampu 2019. gadā. Otrs - Ukrainas prokuratūra pret Džo Baidena dēlu Hanteru neveica tās procesuālās darbības, kuras gribēja Tramps.
Trampa loģika ir šāda tipa personāžiem raksturīga - ja jūs pret mani tā, tad es pret jums šitā. Jūs negribējāt izvirzīt kriminālapsūdzības pret manu ienaidnieku, tad saņemiet - ne centa ASV nodokļu maksātāju naudas.
Taču mūs šobrīd vairāk interesē nevis tas, ko domā Tramps, bet gan kā rīkosies Džonsons. Pēc ievēlēšanas par spīkeru viņš apmeklēja Balto namu, kur tikās ar prezidentu Baidenu. Pēc šīs tikšanās Džonsons paziņoja, ka ASV Ukrainu nelaimē nepametīs un Putinam uzvarēt nedrīkst ļaut. Šos viņa vārdus proukrainiskie novērotāji novērtēja atzinīgi.
Atgādināšu, ka visos pēdējā gada balsojumos par atbalstu Ukrainai Džonsons ir balsojis pret. Viņš skaitījās Ukrainai ļoti nelabvēlīgs kongresmenis, un pastāvēja bažas, ka, kļūdams par spīkeru, varētu turpināt “ne centu Ukrainai” politiku. Tāpēc kaut nedaudz mīkstinātā pozīcija jau tika uztverta ar zināmu atvieglojumu.
Taču tagad viņš atkal visai stingri iestājas par palīdzības pakotnes sadalīšanu. Vispirms Izraēlai 16 miljardus. Steidzīgi. Un pēc tam jautājumu par palīdzību Ukrainai skatīsim atsevišķi. Kad? Cik ilgi? Šāda pozīcija situācijā, kad katrs nepiegādātais lādiņš, lielgabals vai drons kaujas laukā maksā dzīvības, ir vairāk nekā bīstama.
Jānorāda, ka ne tikai ASV, bet visur Rietumos pieaug ziņu intensitāte (izvairīsimies to saukt par organizētu kampaņu) par “briesmīgu” korupciju Kijivas augstākajos varas koridoros. Nupat ASV žurnālā “Time” bija publicēts garš Saimona Šustera raksts, kurš ieturēts visai pesimistiskos toņos. Rakstā norādīts uz Kijivas kūtrumu korupcijas apkarošanā. Tā tur tiekot uztverta nevis kā problēma, bet gan kā politiskās cīņas ierocis.
“Politika ir atgriezusies, un tā ir problēma,” raksta autoram sūdzējies kāds augsts Ukrainas prezidenta administrācijas ierēdnis (Rostislavs Šurma).
Diemžēl korupcija, vienalga - īsta vai iedomāta, ir lieliska atruna, ja nav lielas vēlmes Ukrainai palīdzēt. Ne reizi vien esmu rakstījis, ka ASV labējā spārna politiķiem atbalsts Ukrainai nav mentāli tuvs. Labējie politiķi visā pasaulē raugās uz jebkuru parādību no spēka pozīcijām. Īsā ideoloģiskā formula: pasaule ir nežēlīga, izdzīvo stiprākais. Vājākajam jāatmirst, tāds ir dabas likums. Šī domāšanas paradigma ir labējās ideoloģijas pamatā, neatkarīgi no tās dekoratīvās virsbūves.
Līdz ar to korupcija Zelenska apkārtnē ir parocīga atruna, lai ar palīdzību Ukrainai vilcinātos. Tā iet roku rokā ar citu atrunu - mums jāgatavojas globālam karam ar Ķīnu, tāpēc līdz tam jāatrod kopēja valoda ar Krieviju, lai šis ekonomiskais punduris, bet vienlaikus arī kodollielvalsts nebūtu vienā komandā ar Ķīnu pret mums.
Tās visas, bez šaubām, ir tikai atrunas, bet tās veido kopējo fonu, kurš veidojas, sagaidot ASV prezidenta vēlēšanu gadu. Atgādinu, ka vēlēšanas notiks 2024. gada 5. novembrī. Baidens jau piedraudējis, ka uzlikšot veto tādam likumprojektam, kurā Ukraina būs no palīdzības pakotnes izslēgta. Arī demokrātu vairākuma līderis Senātā Čaks Šumers sola to nepieļaut, taču tas nozīmēs, ka palīdzību nesaņems arī Izraēla, kurai atbalsts ASV sabiedriskajā domā ir krietni lielāks. Vai uz šādu diskutablu soli būs gatavi demokrāti? Lielas ticības nav.
Kā risināsies turpmākie notikumi Vašingtonā, pagaidām grūti spriest, bet, kā mēdz teikt šahā: pozīcija ir tāda, ka iespējami visi trīs rezultāti (uzvar baltie, melnie, neizšķirts). Skatīsimies un informēsim “Neatkarīgās” lasītājus.
