Ukrainas Bruņoto spēku komandiera Valērija Zalužnija intervija un to pavadošais raksts ietekmīgajā žurnālā “The Economist” izraisīja plašu rezonansi pasaulē. Attieksme bija spektrā no “panikas celšana” līdz “sen jau bija laiks runāt tiešu un skaidru valodu”.
Pirms aplūkosim, ko tieši pateica Zalužnijs un kā tas varētu ietekmēt tālāko notikumu attīstību, noskaidrosim, kas ir Zalužnijs. Kāda ir viņa vieta uz Ukrainas politiskās skatuves? Pēc 2022. gada 24. februāra Krievijas iebrukuma Ukrainas politikas publiskajā daļā priekšplānā izvirzījās piecas figūras. Trīs augstas amatpersonas un divi propagandas “lielā stāsta” uzturētāji.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Kirils Budanovs, Bruņoto spēku komandieris Valērijs Zalužnijs un divi nācijas “psihoterapeiti” kara apstākļos - oficiālais prezidenta padomnieks Mihails Podoļaks un tagad jau bijušais ārštata padomnieks Aleksejs Arestovičs (Aleksejs, ne Aleksijs, jo sevi uzskata par krievvalodīgo).
Kara sākumā milzu popularitāti ieguva Arestovičs, bet tagad Ukrainā viņa uzticības reitings, pēc Razumkova centra (Latvijas SKDS analogs) datiem, nokrities līdz 15%. Tikai 2% no aptaujātajiem viņam uzticas pilnībā. Savukārt 71% viņam neuzticas, un lejupslīdošajam vektoram nav redzams gals. Jau pērnruden valsts galvenā “psihoterapeita” funkcijas no Arestoviča pārņēma Podoļaks, bet šī gada pavasarī daudz nopietnāka politiskā figūra - izlūkdienesta šefs Budanovs, kurš savam augstajam amatam neraksturīgi regulāri nāk klajā ar nekritiski optimistiskiem paziņojumiem.
Jāsaprot, ka Ukraina ik dienu cieš milzīgus dzīvā spēka zaudējumus, kā arī pārdzīvo regulārus uzlidojumus, gaisa trauksmes un citus apgrūtinājumus. Cilvēki dzīvo nepārtraukta stresa apstākļos. Tāpēc, nosaucot šīs personas par nācijas “psihoterapeitiem”, pat nedomāju ironizēt.
Zalužnijs publiskajā telpā cenšas turēties ēnā, kas gan viņa popularitāti tikai vairo. Viņa autoritāte sabiedrībā un armijā ir nepārvērtējama. Vispāratzīti Ukrainas politologi, piemēram, Vladimirs Fesenko, uz jautājumu, kuram Ukrainā ir lielāks politiskais svars: Zelenskim vai Zalužnijam, atbild izvairīgi, jo katram no viņiem ir sava vieta valsts aizsardzības un stabilitātes uzturēšanas sistēmā.
Pārliecinošs atbalsts tautā esot abiem, taču ar vienu atšķirību. Daļa ukraiņu “riktīgāko” nacionālistu Zelenski neuzskata par īstu savējo (viņš pirms kara meklēja kompromisus ar Krieviju, krieviski runā labāk nekā ukrainiski), bet Zalužnijam antireitings ir tuvs nullei. Zalužnijs ir ārpus kritikas. Ukrainas Bruņotie spēki ir svēti un neaizskarami. Zalužnijs ir to galva.
Ja to pašu, ko intervijā “The Economist” pateica Zalužnijs, būtu pateicis jebkurš cits, ieskaitot Zelenski, tad tas varētu tikt interpretēts kā nodevība. Taču no Zalužnija mutes tas arī Ukrainā tika uztverts saprotoši un pārsvarā pozitīvi. Ko tad “tādu” pateica Zalužnijs?
Zalužnijs ierasti sausā, tehniskā manierē detalizēti uzskaitīja to bruņojumu, kas būtu nepieciešams uzvarai un kas reāli ir kaujas laukā. Pēc tam tikpat bezkaislīgi aprakstīja situāciju frontē. Galvenie vēstījumi bija divi.
Viens nebija noslēpums arī iepriekš, bet to Ukrainā neviens līdz šim negribēja skaļi atzīt. To līdz tam diendienā darīja Arestovičs un par to samaksāja ar jau minēto popularitātes kritumu. Runa ir par faktu, ka Ukrainas vasaras pretuzbrukums ne tuvu nav sasniedzis plānotos rezultātus. Fronte nav pārrauta. Krievijas armija nav atsviesta atpakaļ līdz 2022. gada 24. februāra robežām. Tā vietā ir nenozīmīga 17 kilometru pavirzīšanās uz priekšu Zaporižjas frontē. Citās frontēs panākumu ir vēl mazāk.
Zalužnijs norāda, ka karadarbība pāraug pozicionālā, tranšeju/artilērijas karā pēc Pirmā pasaules kara parauga. Šādi karot varot ilgi, un tāda tipa karā Krievijai ir priekšrocības. Situāciju varot lauzt vienīgi jauns militāro tehnoloģiju izrāviens vai būtisks Rietumu palīdzības apjomu pieaugums. Sapnis par drīzu uzvaru ir izsapņots. Karš būs ilgs un nogurdinošs.
Otrs vēstījums nebija tik tiešs un tāpēc mazāk uzsvērts medijos. Taču tieši tas arī bija Zalužnija intervijas galvenais mērķis. Šeit nepieciešama neliela vēsturiska atkāpe.
Krievijas - Ukrainas kara gaitā bija vairākas šī kara uztveres fāzes. Sākotnējo šoku, sašutumu, bažas, cik ilgi Ukraina izturēs, drīz vien nomainīja pārliecība, ka Ukraina ne tikai izturēs, bet drīz vien pāries pretuzbrukumā un Krievijas vāji motivētās kaujas vienības sakaus. Tiklīdz saņems Rietumu “moderno” tehniku. Ne velti vārdu “moderno” ieliku pēdiņās, jo, par spīti tam, ka jau no paša sākuma bija skaidrs: ne par kādām jaunāko modeļu Rietumu bruņojuma piegādēm nav runas, vārdi “modernā Rietumu tehnika” caurvija visus šos stāstus.
Šai it kā nebūtiskajai niansei ir milzu nozīme, ja gribam saprast, ko galu galā pateica Zalužnijs. Sākot no 2022. gada pavasara, galvenais “lielais stāsts” ne tikai Ukrainā, bet arī visā pasaulē bija vienkāršs. Pirmo triecienu Ukraina ir sekmīgi atvairījusi. Tagad tikai jāsagaida Rietumu palīdzība, Rietumu modernie ieroči un lieta darīta. Tas ir tikai ne pārāk ilga laika jautājums, kad Krievijas vāji organizētās barbaru ordas tiks atsviestas atpakaļ. Atkarībā no katra fantāzijas šajā stāstā atšķīrās vienīgi beigu akords. Vieni teica, ka krievi tiks atsviesti līdz 2022. gada, citi - līdz 1991. gada robežām.
Zalužnija šī brīža vēstījums pasaulei bija īss, skaidrs un konkrēts. Brīnums nenotika. Es (Zalužnijs) jau pirms gada Ramšteinas grupas 50 valstu delegācijām uz galda noliku detalizētu sarakstu ar to bruņutehnikas, raķešu un munīcijas apjomu, kāds nepieciešams, lai panāktu uzvaru. Šīs prasības regulāri atkārtoju, tiekoties ar NATO valstu vadītājiem, armiju ģenerāļiem. Visi viņi klausījās, piekrītoši māja ar galvām, bet Ukrainai sūtīja nesalīdzināmi mazāk. Mēs visi esam pieauguši cilvēki un zinām, ka brīnumi nenotiek. Tad uz kāda pamata šīs nepamatotās gaidas, jo ar to ieroču daudzumu, kāds ir Ukrainas rīcībā, uzvaru pār labi bruņoto un diemžēl arī labi finansēto Krievijas armiju nepanākt.
Zalužnija interviju var uztvert arī kā aizplīvurotu pārmetumu Rietumiem. Taču cilvēku psiholoģija ir iekārtota tā, ka viņi vienmēr izgudro sev izdevīgākās interpretācijas un tālākos notikumu risinājumus. Ja kaut kas aiziet ne tā, tad nekavējoties tiek atrasts sev izdevīgs attaisnojums un pamatojums nākamajam optimistiskajam scenārijam. Tāpēc uzmanība tiek pārbīdīta no Zalužnija pārmetumiem uz brīdinājumiem par strupceļu kara darbībā.
Ja jau Ukrainas pretuzbrukums nav nesis gaidītos panākumus, tad neko. Nekas traks nav noticis. Par nepietiekamu bruņojuma piegādi sevi nevainosim. Meklējam jaunu, sev izdevīgu (tas ir, vieglu) risinājumu. Un to arī atrodam. Ja jau Ukraina Krieviju uzvarēt nevar, ja karadarbība no abām pusēm ir nonākusi strupceļā (to taču apgalvo pats Zalužnijs), tad šis ieilgušais konflikts, kas bojā starptautisko klimatu visā pasaulē, pēc iespējas ātrāk jāizbeidz. Jāsāk miera sarunas, jāpanāk vienošanas, jāiet uz savstarpējiem kompromisiem, konflikts jāiesaldē un jārisina jau nākamajām paaudzēm, kad Kremlī vairs nevaldīs Putins.
Tā kā visi saprot, ka šis “kompromiss” nav diez cik patīkams Ukrainai, tad to papildina ar dažādiem “saldinātājiem”. Piemēram, solot Ukrainu paātrinātā kārtībā uzņemt ES, NATO, sniedzot dažādas “drošības garantijas”, stāstot par milzīgām ekonomiskās palīdzības paketēm un tamlīdzīgi. Ja pieņemam “reālistisko” situācijas redzējumu, tad šajā “stāstā” viss izskatās ja ne gluži ideāli, tad visnotaļ pieņemami. Nuja, Ukraina zaudē (uz laiku) zināmu teritoriju, toties saglabā valstiskumu, neatkarību no austrumu varmākas un var strauji attīstīties ar Rietumu un visas pasaules atbalstu. Diemžēl, kā visos līdzīgos “sev izdevīgos” stāstos, arī šajā ir izlaista kāda “sev neizdevīga” detaļa. Pat ne detaļa, bet gan nesošā sija šajā vēlmju domāšanas paradigmā.
Kāda ir šī vēlmju (iedomu) pasaule, kuru gribētu redzēt Rietumu vadoņi un sabiedrība? Tā ir apzināta vai neapzināta vēlme atgriezties situācijā pirms kara. Tiek atkārtota formula, ka visi kari reiz beidzoties ar vienošanos. Tāpēc jāmeklē ceļi, kā nonākt līdz visiem pieņemamiem miera nosacījumiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka “visi jau noguruši no kara”. Tiktāl šai formulai pat varētu piekrist, bet tālākais jau ir tipiska maldīšanās mirāžu un pasaku pasaulē.
Ja reiz situācija iestrēgusi un pamiers ir vienīgais risinājums, tad jo ātrāk sēdīsimies pa sarunu galda, jo labāk, skandē potenciālie Nobela miera prēmijas laureāti, kas savā galvā jau redz Ukrainas un Krievijas delegācijas apspriežam pamiera noslēgšanas nosacījumus. Brīdī, kad viņiem atgādina populāro teicienu par tango, kuram vajadzīgi divi, tad pirmais, kas viņiem nāk prātā, ir Zelenskis. Viņi ir gatavi apspriest variantus, kā pierunāt Zelenski un Ukrainas sabiedrību pie šī sarunu galda sēsties. Pat neiedomājoties, ka ne jau Zelenskis vai Ukrainas tauta ir galvenais šķērslis mieram vai kaut iesaldētam pamieram.
Rietumi ne bez pašas Ukrainas propagandas līdzdalības ir pieņēmuši versiju, ka galvenie, kas negrib miera sarunu uzsākšanu, esot ukraiņi ar saviem kategoriskajiem iebildumiem. Viņi nevēlas mainīt zemi pret mieru, jo Putinam tāpat nevarot ticēt. Ukrainas parlaments pat pieņēmis likumu, kurš aizliedz sarunu vešanu ar Putinu. Līdz ar to pasaulē valda pārliecība, ka jāpierunā ukraiņi sēsties pie sarunu galda un tad jau varēs izbeigt šo pasaules civilizētai attīstībai traucējošo karu.
Kur šajā konstrukcijā ir vājais punkts? Kurš ir tas ķieģelis, kuru izņemot visa konstrukcija sabrūk? Maldīgajā pieņēmumā, ka Putins jau pie šī galda sēž un to vien gaida, kad varēs vienoties un izbeigt šo karu. Valda nepamatots pieņēmums, ka Putins grib mieru, viņu šis karš uztraucot, viņu tas apgrūtinot un kaitinot. It kā Krievijas resursi izsīkstot un Putins esot ieinteresēts karu beigt. Kaut vai uz laiku. Kaut uz dažiem gadiem, lai pēc tam sakrātu jaunus spēkus un atkal atgrieztos pie Ukrainas iekarošanas plāniem.
Jautājums, kuru šīs konstrukcijas arhitekti negrib pat dzirdēt, ir vienkāršs: kopš kura laika Putins labāk jūtas miera, nevis kara apstākļos? Kas Putina uzbūvētajā varas sistēmā kļūtu labāks, stiprāks, stabilāks, ja karadarbība beigtos? Vai nav tieši otrādi - kamēr ir karš, visu var uz kara grūtībām norakstīt, var turēt sabiedrību un sistēmu tonusā. Tiklīdz karš beigsies, tā būs jāatgriežas pie ikdienas dzīves ar visām sadzīviskajām problēmām, kuras kara dēļ samilzušas vēl vairāk. Kāpēc lai Putins uz to ietu? Varbūt jaunā, pārfrāzētā Vjačeslava Volodina Krievijas varas formula skan: ir karš - ir Putins, nav kara - nav Putina?
Ir tikai viens variants, kurā Putins būtu gatavs vienoties. Pilnīga Krievijas diplomātiskā uzvara. Visu Ukrainas varas struktūru pārformatizēšana pēc Kremļa diktāta. No augšas līdz apakšai. Rietumu kapitulācija un NATO spēku atvilkšana līdz 1997. gada robežām, atbilstoši Putina 2021. gada 15. decembra ultimātam. Pasaules pārdalīšana starp ASV, Ķīnu un Krieviju jaunā Jaltas konferencē. 2025. gada februārī. Tieši 80 gadus pēc 1945. gada konferences tajos pašos datumos. No 4. līdz 11. februārim. Livādijas pilī. Tikai Staļina, Rūzvelta un Čērčila vietā tur sēdētu: Putins, Sji un Tramps.
Šo Putina sapni Zalužnijs skaļi neatstāstīja, bet tas bija viņa intervijas galvenais vēstījums.
