2023. gada 7. oktobra rīts atnesa visām galēji kreiso kustībām (agrāk dēvētām par marksistiskām vai komunistiskām, tagad par “progresīvām”) smagu triecienu. Torīt palestīniešu teroristiskās organizācijas “Hamās” slepkavnieki iebruka Izraēlas kontrolētajās teritorijās un zvēriski noslepkavoja, izvaroja, saņēma gūstā par ķīlniekiem vairāk nekā tūkstoš civiliedzīvotāju.
Var jautāt - kāds sakars šīm šaušalīgajām zvērībām ar kreiso kustībām pasaulē? Atbildi uz šo jautājumu sniedz daudzās propalestīniešu demonstrācijas dažādās Rietumu pilsētās. Tās organizē un tajās piedalās ne tik daudz pašu palestīniešu, arābu vai islāmistu aktīvisti, cik tieši šīs “progresistu” organizācijas. Vienā no šādām demonstrācijām, uzbudināti kliedzot “Free, free, Palestine”, piedalījās arī Latvijas galēji kreiso aktīviste, Saeimas deputātes Janas Simanovskas (“Progresīvie”) palīdze Marta Bogustova.
Rodas nākamais jautājums - kādā veidā šis “Hamās” iebrukums devis triecienu kreiso kustībām? Tādā, ka kreiso (marksistisko) ideju adepti vienmēr uz citiem cilvēkiem ir raudzījušies no morālā pārākuma augstumiem. Mēs vienīgie īstie un patiesie cīnītāji par taisnību, vienlīdzību un brīvību. Mēs vienīgie esam gaismas nesēji šajā tumsas valstībā. Nāksim mēs un visu to veco, gadu tūkstošiem valdījušo patriarhālo, cisgendera, balto privilēģiju pārņemto pasauli nojauksim un tās vietā uzcelsim jaunu - tādu, kur valdīs taisnība, laime un mūžīgais miers.
Tāds īsumā ir galēji kreiso “lielais stāsts”. Tagad pēc 7. oktobra Bogustovai, Selmai Levrencei, Klāvam Veseļūnam un citiem “far-left” aktīvistiem pēkšņi jātaisnojas. Viņi, protams, savu pārliecību nemaina. Viņi joprojām ir pārliecināti par savu taisnību, jo, kā mācīja klasiķis - Marksa mācība ir visvarena, jo tā ir pareiza. Taču jau pati situācija, kad kaut kas jāskaidro, jātaisnojas, ir viņiem neierasta. Parasti viņi visus citus apsūdz dažādos grēkos, bet šoreiz paši nonākuši “vēstures nepareizajā pusē”.
Ja īpaši neiedziļinās ideoloģisko cīņu niansēs, tad var likties nesaprotami, kāpēc kreiso kustības, kuras vienmēr uzsver savu miermīlību, cilvēcību, empātiju, nostājušās pēc būtības “Hamās” pusē. Kreisie gan paši uzsver, ka esot nevis “Hamās”, bet gan palestīniešu civiliedzīvotāju pusē, bet šīm atrunām nevajadzētu kādu maldināt. Viņi lieliski zina, ka lielākā palestīniešu tautas daļa “Hamās” atbalsta un šīs abas lietas nekādi nevar tā vienkārši nodalīt.
“Hamās” nav kaut kāda pagrīdes teroristiska organizācija, kura no Palestīnas politiskās varas puses tiek vajāta. Gluži otrādi, tā pati īsteno politisko varu, administratīvo valsts pārvaldi Palestīnas pašpārvaldes teritorijas Gazas joslā. “Hamās” uzvarēja pēdējās Palestīnas vispārējās, demokrātiskās vēlēšanās 2006. gadā. No šī aspekta “Hamās” ir leģitīmāka Palestīnas varas struktūra par krietni mērenāko FATH, kas saimnieko Palestīnas pašpārvaldes Rietumkrastā.
Līdz ar to atrunas, ka mēs esam par palestīniešu tiesībām uz pašnoteikšanos, nevis par “Hamās” zvērībām, kreisos aktīvistus varbūt pašus spēj pārliecināt, bet kopumā tās neiztur kritiku. Šis gan nav pirmais trieciens pa kreiso radikāļu pozīcijām.
Karš bieži saļoga kreisās ideoloģijas stūrakmeņus, jo sabrucina tās adeptu sapņus par mūžīgo mieru, kad lauva un aita no vienas peļķes dzers. Jautājums, ko šajā iedomu paradīzē lauva ēdīs, paliek neatbildēts, ja vien netiek pieņemts, ka lauvas tiks likvidētas kā šķira (burtiskā nozīmē) un aitas valdīs pār pasauli.
Pirmais trieciens pa “progresistu” pozīcijām Rietumos (mazāk Latvijā) bija 2022. gada 24. februāris. Krievijas iebrukums Ukrainā satricināja daudzu Eiropas “alt-left” aktīvistu pasaules redzējumu. No tīrā marksisma skatupunkta (vienmēr vispirms jānoskaidro: kurš apspiedējs, kurš apspiestais) viss bija absolūti skaidrs. Apspiedēju pozīcijā bija Krievija, apspiesto - Ukraina. Līdz ar to teorētiski it kā bija jānostājas nepārprotami proukrainiskās pozīcijās, taču kara pirmajās nedēļās tas tā nenotika. Kāpēc?
Tāpēc, ka Rietumu kreisās pamatplūsmas sabiedriskā doma bija smagi inficējusies ar Kremļa propagandas stāstu, ko izplatīja arī mūsu pašu “noderīgie” par ukraiņi nacistiem, nacionālistiem, antisemītiem, galēji labējiem un tamlīdzīgi. Savukārt Krievija kreiso aprindās skaitījās ne tikai pasaulē pirmās sarkankarogotās sociālistiskās valsts pēctece, svētā simbola - sirpja un āmura - radītāja un nesēja, bet arī izaicinājuma metēja pasaules galvenajam apspiedējam - ASV imperiālismam.
Tikai pēc Bučas un Irpeņas, pēc visu kreiso dienaskārtības likumu pieņemšanas Ukrainā (Stambulas konvencija, viendzimuma laulību legalizācija un tamlīdzīgi) situācija nedaudz, vismaz ārēji, mainījās. Taču joprojām daudziem kreisajiem saglabājas aizdomas par ukraiņu patiesajiem uzskatiem un šaubas, cik viņi patiesībā “progresīvi”.
Kara laiks nav piemērots laiks kreiso idejām viena iemesla dēļ. Karš kā jūras vilnis noskalo dažādu mazuļu jūras krastā būvētās smilšu pilis. Kara laikā pārgudrībām nav vietas. Viss ir vienkārši. Kurš kuru? Var jau kafejnīcās pie vīna glāzes spriedelēt par ideālās pasaules uzbūvi, bet ierakumos zem artilērijas uguns vai brīdī, kad esi nonācis teroristu gūstā, šie spriedelējumi kļūst pat ne smieklīgi. Tie kļūst nožēlojami.
Lai ko savai aizstāvībai tagad teiktu Bogustova un viņas atbalstītāji, viņa jau ir izdarījusi daudz. Ne vienam vien nokritušas zvīņas no acīm, un šie cilvēki visu šo “progresistu”/marksistu kustību ir ieraudzījuši patiesības gaismā. Tā ir spilgti atklājusies kā vairāk vai mazāk apmātu cilvēku sekta, kura nespēj ne uz vienu lietu pasaulē paskatīties ne caur sava ideoloģiskā uzstādījuma prizmu.
Ja visa ļaunuma sakne ir kapitālisms ar ASV imperiālismu priekšgalā, bet Izraēla ir šī ļaunuma iedētā “dzeguzes ola” Tuvajos Austrumos, tad nav svarīgi, ko dara “Hamās”. Pareizāk sakot, nu varbūt tik traki nevajadzēja, jo tas bojā mūsu (Rietumu kreiso) gaišo tēlu, bet nekas, gan jau tas aizmirsīsies. Galvenais nepazaudēt galveno orientieri - cīņu pret kapitālismu, imperiālismu, ko iemieso ASV, Izraēla un baltā rase kopumā.
Kreiso organizāciju tagad izplatītie politiskie paziņojumi, kuros tiek nosodītas “Hamās” zvērības, vienlaikus nosodot arī Izraēlas atbildes soļus
Gazas joslā, jo tie liek ciest civiliedzīvotājiem, jāuztver piesardzīgi. Mazāk jāskatās papīros, vairāk uz Bogustovas un viņas domubiedru sejām, kad viņi eksaltēti izkliedz savus saukļus. Tieši tā ir šo kustību īstā seja, nevis tā, kas redzama šo organizāciju rūpīgi izrediģētajos politiskajos paziņojumos, kurus, izsverot katru vārdu, sarakstījuši slīpēti polittehnologi.
Skaidrs, ka kreiso kustības Rietumu pasaulē pēc 7. oktobra cietušas pamatīgu reputācijas zaudējumu. Savā ziņā var pat runāt par ideoloģisku krahu, jo tā pati Grēta Tūnberga ar savu propalestīniskās pozīcijas demonstrāciju jau ir zaudējusi agrāko neaizskaramas ikonas tēlu. Tagad viņa pamazām kļūst par jocīgu, acīmredzami apmātu, savā ziņā nelaimīgu (neveiksmīgu) sievieti. Agrāko sajūsmu pamazām nomaina žēlums, bet, ja viņas dzīvē nekas nemainīsies, tad drīz vien šo žēlumu jau nomainīs kaitinoša krišana uz nerviem.
Vienmēr, kad šķiet, ka kāds tev nesimpātisks pretinieks sāk zaudēt, jāuzdod sev jautājums - vai tikai neuzdodu vēlamo par esošo? Ne velti virsrakstā liku jautājumu - vai “progresistu” krahs ir uz ilgu laiku?
Piesardzīgi uz to liek skatīties vēsture. 1870. gadā, sākoties franču - prūšu karam, pamatu zem kājām zaudēja komunisma ciltstēva Kārļa Marksa dibinātā un tobrīd arī vadītā I Internacionāle. Nacionālās pretišķības izrādījās lielākas nekā šķiriskā solidaritāte. Vācu un franču strādnieki viens otru ienīda vairāk nekā savus “apspiedējus” - nacionālo buržuāziju.
Pagāja gadi. Kara rētas sadzija, nacionālais naids aizmirsās. Marksisma kustība atdzima. Ar lozungu “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” tika izveidota II Internacionāle, kura 20. gadsimta sākumā kļuva par nopietnu, ārkārtīgi spēcīgu pasaules politisko spēku. Taču Pirmais pasaules karš 1914. gadā šo strauji augošo komunistisko kustību sagrāva līdz vēl dziļākiem pamatiem nekā iepriekšējais karš pirms nepilna pusgadsimta.
Nacionālā pašapziņa pa šiem gadiem bija vēl vairāk augusi, un komunistu aicinājumi: karosim nevis tauta pret tautu, bet pret saviem šķiriskajiem apspiedējiem, neatrada dzirdīgas ausis. Vēl vairāk. Komunisti tika nodēvēti par nicināmiem nodevējiem. Šķita, viss. Ar marksismu, komunismu ir cauri. Komunistu vadoņi krita dziļā depresijā. Ļeņins rakstīja, ka “mūsu paaudze revolūciju nepiedzīvos, tikai nākamās paaudzes to sagaidīs”.
Taču nepieredzēti asiņainais karš ieilga, kļuva neskaidri tā mērķi un, galvenais, jēga. Sākās vainīgo meklēšana, un kreisie atkal atguva balsi: skaidrs, kurš vainīgs. Netaisnīgā kapitālistiskā sistēma. Alkatīgā buržuāzija, kura bagātinās uz mūsu asiņu rēķina. Kas notika tālāk, mēs zinām.
Tāpēc šobrīd uzskatīt, ka kreisie radikāļi ir piedzīvojuši kādu nopietnu sakāvi ar ilgtermiņa sekām, būtu pāragri. Kreiso kustības vienmēr ir orientējušās uz dzīvē maz pieredzējušiem, viegli ietekmējamiem cilvēkiem, kurus viegli ievilināt savos tīklos, operējot ar pievilcīgiem, pasakām līdzīgiem stāstiem. Šo pasaku šaušalīgā pievilcība ir tik baisa, ka komunisma vadoņi staļiniskā terora laikā, pat vesti uz nošaušanu, lūdza nodot biedram Staļinam, ka līdz pēdējam elpas vilcienam palikuši nelokāmi komunisti, uzticīgi komunisma ideāliem.
Tas viss nedod pamatu optimismam, ka komunisma pūķis ir gandrīz piebeigts. Kā liecina vēsture, uz katru šim pūķim nocirsto galvu vairākas ataug vietā. To ne brīdi nedrīkst aizmirst.
