Mirdzas Ķempes un Sudrabu Edžus ielas vairs nebūs, toties paliks Puškina un Lomonosova ielas

© Raitis Plauks/F64

Kā tas pie gļēvuļiem pieņemts, sit nevis tos, kuri to visvairāk pelnījuši, bet gan tos, kuri visvājākie. Kuri nedos pretī.

Pasaulē modē nākušais vēsturiskā mantojuma pārvērtēšanas vilnis un tā ārējās izpausmes - pieminekļu demontāža, ielu un citu ģeogrāfisko nosaukumu pārdēvēšana - atvēlušās arī līdz mums. Jāatzīst, bieži vien šai pārdēvēšanai ir zināms pamats. Jautājums, vai šis pamats ir pietiekami nopietns, jo viena lieta ir kāda redzama komunistu vadoņa vārdā nosaukta iela, bet pavisam cita kāda latviešu literāta vārdā nosaukta iela, kurš līdztekus mākslinieciski pilnvērtīgiem darbiem okupācijas apstākļos uzrakstījis veltījumu “dižajam” Staļinam.

Rīgas dome plāno pārdēvēt virkni Rīgas ielu. Valsts valodas centrs šai pārdēvēšanai devis zaļo gaismu. Šķēršļu nav. Drīzā nākotnē Mirdzas Ķempes iela varētu tikt pārdēvēta par Mārtiņa Brauna ielu. Sudrabu Edžus iela par Emīlijas Plāteres ielu vai Kristofora Fīrekera ielu. Mainīts tiktu arī Gustava Kluča ielas nosaukums, nomainot to uz Riharda Zariņa ielu. Annas Sakses iela turpmāk sauksies par Hermaņa Samsona ielu utt.

Kā jau paredzēju vēl pērnvasar, kad parādījās pirmais pārdēvēšanas vilnis, latviešu “nacionālā”, “valstiski domājošā” Rīgas domes koalīcija ielu pārdēvēšanu sāks ar tām ielām, kurām nebūs aizstāvju. Savukārt tos ielu nosaukumus, kuru aiztikšana varētu radīt kādu pretdarbību, neaiztiks. Pat ja tie būtu daudz vairāk pelnījuši aizvākšanu no Rīgas kartēm. Viss notiek atbilstoši politisko lēmēju patiesajam spēkam un varonībai.

Ko ar to gribu teikt? Pašreizējai ielu pārdēvēšanas idejai nav nekādas ideoloģiskās un politiskās loģikas, ja neskaita to, ka iets tiek pa vieglāko ceļu. Vispirms noskaidrosim, kāpēc vispār ielas tiek pārdēvētas? Kāpēc 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas Rīgā tāpat kā citās Latvijas pilsētās strauji tika nomainīti ielu nosaukumi un visur parādījās Ļeņina, Kirova, Staļina, Marksa, Sarkanarmijas un citas PSRS raksturojošas ielas? Kāpēc 1941. gadā, kad padomju okupāciju nomainīja vācu okupācija, uzreiz parādījās Ādolfa Hitlera štrāse, Alfrēda Rozenberga gatve, Moltkes iela un daudzas citas ar Vāciju saistītas ielas? Atbilde ir pavisam vienkārša. Tāpēc, ka ar ielu nosaukumiem iekarotāji vienmēr cenšas iezīmēt teritorijas piederību. Līdzīgi kā suns, apčurājot koku, iezīmē “savu” teritoriju.

Latvijā šobrīd nekādas varas nemainās, toties parādās jauni, bīstami apdraudējumi. Šodienas Krievijā bez mazākās aiztures publiski tiek spriedelēts, kādas aiz robežas esošas teritorijas patiesībā piederot Krievijai, kuras agrāk vai vēlāk ir jāatgūst. Latvijā neapšaubāmi ir viena no tām. Notikumi Ukraina uzskatāmi parāda, no kurienes nāk apdraudējums. Līdz ar to loģiski būtu likvidēt Krievijas impērijas pēdējās paliekas Rīgas toponīmikā.

Loģiska secība būtu - vispirms tiek pārdēvēti visi ar Krievijas impēriju saistītie ielu nosaukumi, un tad tiek vērtēts, vai jāķeras klāt latviešu literātiem, kuri no šodienas viedokļa vairs nav ideoloģiski “pareizi”. Tas nozīmētu - vispirms no Rīgas aizvācam Puškina, Ļermontova, Lomonosova, Gogoļa un Turgeņeva ielas un tad runājam par Mirdzas Ķempes, Annas Sakses, Sudrabu Edžus un citu ielu pārdēvēšanu.

Pašreizējā demonstratīvā cīņa ar it kā komunisma paliekām Rīgas toponīmikā ir kārtējā bezjēdzīgas rosības imitācija. Vai šobrīd Latvijā tieši komunistiskās idejas ir tās, kuras apdraud mūsu valsti un sabiedrību? Stipri jāšaubās, pat ņemot vēra visus “Progresīvo” gājienus. Ja nu kaut kas mūs patiešām apdraud, tad tas ir Krievijā valdošais šovinisms un impēriskā domāšana, kuru Maskava cenšas inducēt tautiešiem aiz robežas.

Lai kādi būtu ielu pārdēvēšanas motīvi, skaidrs, ka sākotnējo impulsu šim procesam deva Krievijas iebrukums Ukrainā. Pēc šī iebrukuma Ukrainā ātri vien pazuda viss, kas liecināja par Ukrainas kādreizējo atrašanos Krievijas impērijas vai PSRS sastāvā. Pazuda viss, kas saistījās ar krieviem un krieviskumu. Tas šķita pašsaprotami un loģiski.

Tā kā Krievijas nenoslēpjamās agresīvās tieksmes pret kaimiņvalstīm barojas no impēriskās apziņas, tad tikpat pašsaprotami un loģiski būtu šajās kaimiņzemēs jau preventīvi atbrīvoties no visām šīm impēriskajām īpašumtiesību zīmēm, no šīs “teritorijas apčurāšanas pa perimetru”. Taču tagad pēkšņi izrādījies, ka Latvijas mierīgo dzīvi 21. gadsimta trešajā gadu desmitā apdraud nevis krievu impērisms, bet gan latviešu literāti ar komunistisku pasaules redzējumu.

Nelīdz pat tas, ka viņi vismaz bija latvieši un ir atstājuši zināmu literāro mantojumu. “Pasakas par ziediem” un “Dullais Dauka” ir nenoliedzamas latviešu kultūras vērtības. Puškinam un citiem krievu literātiem ar Rīgu un Latviju nav ne mazākā sakara. Neviens no viņiem Rīgā nav bijis pat caurbraucot. Visas viņu vārdos nosauktās ielas ir tikai un vienīgi impērijas “apčurāti koki”. Lai ikviens krievs, redzot uzrakstu “Puškina iela”, zinātu, ka atrodas uz savas zemes. Taču Rīgas domes “nacionālo” koalīciju tas neinteresē. Svarīgāk šķiet Mirdzas Ķempes ielu pārdēvēt par Mārtiņa Brauna ielu.

Atsevišķs, bet ne mazsvarīgs ir jautājums par to Krievijas impērijas literātu pozīciju, kuru vārdos nosauktas šīs Rīgas ielas. Nupat populārais Krievijas žurnālists un vēsturnieks Mihails Zigarjs izdevis grāmatu “Karš un sods. Kā Krievija iznīcināja Ukrainu”, kurā soli pa solim aprakstīts, kā radās visi impēriskie mīti par Ukrainu kā neatņemamu Krievijas impērijas sastāvdaļu. Tur ir arī atsevišķa nodaļa par Puškina lomu šīs mitoloģijas radīšanā.

Pats Zigarjs izsakās nepārprotami: “Ja mēs šodien uzmanīgi pārlasītu Puškina poēmu “Poltava”, tad tā izskatās kā absolūta propagandas lapele.” Zigarjam piebalso Harvarda universitātes Ukrainas vēstures profesors Sergejs Plohijs: ““Poltava” ir viens no pārliecinošākajiem argumentiem, kurus šodien var piesaukt, lai pamatotu, ka Puškins ir impērisks dzejnieks.”

Taču pat ja šie Puškini un Ļermontovi nebūtu bijuši impēristi (kā, piemēram, Turgeņevs), tāpat viņu vārdos nosauktajām ielām nav vietas mūsdienu Rīgā. Par ja šie literāti nav vainīgi Putina noziegumos. Tā tomēr ir viņu blakus atbildība. Tāpēc Mirdzas Ķempes un Annas Sakses ielu pārdēvēšana situācijā, kad joprojām paliek šo impēristu vārdā nosauktās ielas, ir kārtējais mūsu politikāņu gļēvulības un liekulības apliecinājums.

Komentāri

Sacensībā par aizvien lielāku iekšzemes kopproduktu (IKP) Latvija turas apmēram vienā līmenī ar Igauniju, bet stipri atpaliek no Lietuvas. 2024. gada ekonomikas attīstības dinamikas skaitļi rāda, ka dažas citas valstis kāpina tempu, bet Latvija nē – tā kā trūkst gaisa, tā kā skrien, bet nevar lāgā paskriet ātrāk.

Svarīgākais