Gadiem ilgā ņemšanās ap Stambulas konvencijas ratifikāciju ievirzījusies finiša taisnē. Zvaigznes ir tā izvietojušās, ka ir radies labvēlīgs brīdis šīs “ņemtnes” izbeigšanai. Līdz ar to laiks parunāt par to, kāda ir šīs ratifikācijas politiskā jēga, tās iemesls un kāpēc tieši tagad šai ratifikācijai ir tik izdevīgs brīdis.
Vispirms vienosimies par pamatjēdzieniem. Kāda ir Stambulas konvencijas idejiskā jēga? Vai konkrētajā situācijā tā ir instruments kādas noteiktas politikas īstenošanai; vai tā ir identitātes marķieris, kas norāda uz piederību noteiktai sociālai grupai? Bet varbūt gan viens, gan otrs?
Ja šī konvencija ir instruments, tad kāds? Kāda mērķa sasniegšanai? Dedzīgie šīs konvencijas atbalstītāji cenšas pierādīt, ka tās pieņemšana būtiski samazināšot pret sievietēm vērstās vardarbības līmeni sabiedrībā. Nekādu ar aci redzamu pamatojumu šiem apgalvojumiem nav. Ja šī ietekme ir tik mikroskopiska, ka tā cilvēkiem nav skaidri jaušama un saprotama apziņas līmenī, bet tā vēl papildus “jāpierāda” ar pētījumiem, kurus tikpat labi var apgāzt ar citiem “pētījumiem”, tad skaidrs, ka iemesls, kāpēc tik liela brēka par tik nebūtisku lietu, ir cits.
Ļoti daudzām lietām pasaulē deklarētā funkcija ir viena, bet faktiskā pavisam cita. Visbiežāk primitīvi mantiska. Teiksim, deklarējam rūpes par valsts enerģētisko neatkarību, bet faktiski bīdām projektu, kā smuki nopelnīt. Runājam par klimatneitralitāti, bet faktiski snaikstāmies pēc šim nolūkam atvēlētājiem miljardiem. Lai arī Stambulas konvencijai šis mantiskais faktors nenoliedzami iet līdzi, tas diez vai ir izšķirošais. Protams, daudzas NVO ar tās pieņemšanu tiks uz visiem laikiem atbrīvotas no naudas meklēšanas, jo turpmāk tās būs jāfinansē no valsts budžeta, bet diez vai šo mazskaitlīgo finansiālo beneficiāru dēļ visa šī ņemtne.
Tad kas? Ja Stambulas konvencija kā noteiktas rīcībpolitikas instruments nestrādā vai strādā vāji, tad tai acīmredzot ir cita funkcija. Tā strādā kā marķieris.
Cilvēkiem kā sociālām būtnēm ir ārkārtīgi svarīgi pēc iespējas vieglāk atpazīt “savējos”. Pēc apģērba, pēc izturēšanās, manierēm, pēc valodas un tamlīdzīgi. Atbilde uz jautājumu - tu par vai pret Stambulas konvenciju - ir samērā skaidrs marķieris, pēc kura ideoloģiski atpazīt savējos.
Tiem, kuriem ideoloģija nešķiet svarīga, šī ņemšanās ap Stambulu ir maz saprotama. Vispār. Viņi nesaprot nedz tās jēgu, nedz nozīmi. Nu cik var ņemties ap šo konvenciju? Vai tiešām valstī nav nopietnāku problēmu? Savukārt ideoloģiski orientētiem cilvēkiem Stambulas konvencija, viendzimuma laulības, partnerattiecību likums un citi ap LGBTQ+ tematiku cirkulējoši jautājumi ir ārkārtīgi svarīgi tieši kā “ticības apliecinājumi”. Atsevišķos, smagākos gadījumos tā ir bezmaz vai visa dzīves jēga. Šoreiz ne par šādiem gadījumiem.
Kā jau minēju, šobrīd zvaigznes (politiskie spēki) ir nostājušās ārkārtīgi labvēlīgi, lai šo konvenciju varētu pieņemt. Kā tas izpaužas?
Valdošajā koalīcijā ir trīs partijas. Viena izteikti ideoloģiska - “Progresīvie”, kurai Stambulas konvencija un visa ar to saistītā LGBTQ+ pakotne ir viņu “Tēvreize”. Otra - “Vienotība”, kuru par politisku partiju var nosaukt visai nosacīti. Drīzāk tā ir valsts augstākās pārvaldes nomenklatūra, kura apzinīgi seko visām norādēm no Maskavas, Briseles, Vašingtonas. Atkarībā no tā, kur attiecīgajā brīdī atrodas “centrs”. Trešā - ZZS, kura ir “saimnieku” partija. “Saimniekiem” ir jāsaimnieko, nevis ar “visādām ideoloģijām” jāņemas. Tāpēc, kā intervijā “Neatkarīgajai” atzīmēja ZZS ilggadējais līderis un autoritāte Augusts Brigmanis, “nevajag lolot ilūzijas. Stambulas konvencija tiks pieņemta ātri un bez aizķeršanās”.
Par “Progresīvo” motivāciju Stambulas kontekstā jautājumu nav. Tur viss skaidrs. “Vienotība” savukārt jau ir daudz pragmatiskāka struktūra. Viens no tās līderiem, bijušais premjers Krišjānis Kariņš gatavojas atkārtoti iekarot Briseli. Viņam šī Stambulas konvencijas ratifikācija lieti noderētu kā tarāns, ar ko ielauzt Briseles cietokšņa vārtus. Uzstājoties Strasbūrā, viņš jau šo Stambulas argumentu izmantoja, cenšoties savam atbalstam iegūt Briseles dzelteno (liberāļu) un sarkano (sociāldemokrātu) balsis. Atgādināšu, ka savas valdības krišanu viņš Eiroparlamenta deputātiem izskaidroja tieši ar partneru nevēlēšanos ratificēt šo konvenciju.
Evika Siliņa skaitās Kariņa cilvēks. Kariņš domā (nav svarīgi, cik pamatoti), ka Stambulas konvencijas pieņemšana palīdzēs viņam bruģēt ceļu uz Briseli. Tāpēc viņš šīs konvencijas ratifikācijā ir īpaši ieinteresēts. Taču ne tikai viņš. Jau pirmie jaunās valdības mēneši parāda, ka “Vienotībai” apēst “Progresīvos” nebūs tik viegli, kā viņi paši agrāk bija domājuši. Drīzāk otrādi. Starp šiem spēkiem ir saasinājusies ideoloģiskās līderības cīņa, un vēl nav zināms, kurš šajā konkurences cīņā uzvarēs. Tāpēc parādās cīniņi par to, kurš lielāks “stambulētājs”.
Taču tie visi ir tikai tādi otrās pakāpes, papildinošie iemesli. Galvenais iemesls ir cits. Sabiedrisko domu kopš aizvēsturiskiem laikiem veido ideologu (rakstu mācītāju) kasta. Ne “biznesmeņi”, ne “spēka struktūras”, par strādniekiem un zemniekiem pat nerunājot. Latvijas galvenais ideoloģiskais rupors ir tā dēvētais sabiedriskais medijs, kurš pamazām pārvērties par jaunās kvazireliģiskās ticības galveno baznīcu. Tieši tāpat kā pirms divsimt vai trīssimt gadiem no šīs baznīcas kanceles tiek skaidri norādīts, kuri šeit ir “vella kalpi”, bet kuri bauda debesu spēku žēlastību.
Mūslaiku garīdzniecība (nejaukt ar tradicionālo reliģisko kultu kalpotājiem) Stambulas konvencijas ratifikāciju atzīst par augstākiem spēkiem tīkamu lietu, tāpēc būtu gatava pievērt acis uz dažiem sīkiem grēciņiem, ja tos pastrādātu tie, kuri šo konvenciju ratificētu. Stambulas konvencijas ratifikācija varētu kalpot kā zināma indulgence par valdības sastrādāto vai nepadarīto. Citiem vārdiem, Siliņas valdība, iestājoties par šīs konvencijas ratifikāciju, automātiski kļūst par “labo” valdību, neatkarīgi no tās praktiskajiem darbiem.
Šis dalījums labajos un sliktajos, gaismas un tumsas spēkos, dieva un vella kalpos ir bijis vienmēr, kopš cilvēce ir pastāvējusi, tāpēc tas nav nekas jauns. Tas arī daudz ko izskaidro šodienas politikā. Daudzi ir neizpratnē par ZZS piesliešanos Stambulas atbalstītāju nometnei. Taču tur nav nekā neparasta. Partija, kurai ideoloģiskais vektors nav dominējošais, ir ilgstoši stigmatizēta kā “tumsas spēks”, un tagad tai beidzot ir pavērusies iespēja kā bībeliskajam kamielim caur adatas aci iespraukties “gaismas spēku” pulciņā. Kāpēc tādu iespēju neizmantot?
Jautājums, vai tas dos zaļzemniekiem kādus bonusus, paliek atklāts. Tomēr Siliņas valdībai kopumā tas noteikti dos laiku būt ārpus smagās kritikas viesuļuguns, jo zemapziņas līmenī darbosies orveliskie draudi: Ko? Jūs gribat, lai atgriežas Džonss? Respektīvi, vai gribat, lai koalīcijā atkal būtu Dombrava un Šmits? Ja ne, tad muti ciet, un visi korī slavējam Siliņu, Lībiņu-Egneri, Ašeradenu un Sprūdu. Valaini un Krauzi varam arī neslavēt, bet viņus vismaz nestigmatizējam. Kaut situatīvi, bet vismaz pagaidām viņi ir “mūsējie”.
Tāds īsumā ir šis Stambulas konvencijas “dīls”. Tiesa, ņemot vērā notikumu attīstību pasaulē, tam diez vai būs liela praktiskā ietekme uz Latvijas sabiedrību pārskatāmā nākotnē. To, visticamāk, noteiks jau citas darbības.
