Argentīnas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas rezultāti pasauli pārsteidza: par uzvarētāju kļuva izteikts dīvainis – bijušais futbolists, rokzvaigzne, “ekonomists ar motorzāģi” Havjērs Milejs, kurš ieguva 55,7% balsu.
Mileju pasaules “nopietnie” politiskie apskatnieki ar vieglu roku ierindo populistu kategorijā. Proti, nenopietns politiķis, kurš vēlēšanās “izbrauc” uz tautas masu neapmierinātības rēķina, bet realitātē neko būtisku izdarīt nevar. Mutes brūķētājs.
Mileja uzvara svētdien notikušajās vēlēšanās ir negaidīta tieši ar to, ka uzvarējis ir kandidāts, kuru vēl pavisam nesen neviens neuzskatīja par vispār vērā ņemamu politiķi. Viņš savā publiskajā retorikā pilnībā iziet no vispārpieņemtajiem politiskajiem rāmjiem un no augstām tribīnēm runā apmēram tā, kā alus bārā mēdz runāt pēc trešā kausa. Proti, aizmirstot par pieņemto politkorektumu un sperot ārā visu, kas uz sirds. Lai kā tas no malas neizskatītos.
Ja Mileja izteikumiem pieejam ar pilnu nopietnību, tad redzam, ka viņš ir izteikts antikomunists, antisociālists un arī antiputinists. Viņš strikti norobežojas no iepriekšējās valdības vēlmēm iestāties BRICS valstu savienībā. Viņš ir gandrīz pret visām šobrīd pasaules politikā valdošajām līnijām - pret klimata retoriku, pret LGBTQ+ un it īpaši transpersonu tematikas prioritizēšanu.
Ekonomikā Milejs iestājas par mazāku valsts iejaukšanos, par “katrs pats savas laimes kalējs” politiku. Viņš rosina likvidēt vai vismaz krietni sašaurināt gandrīz visas ministrijas, birokrātiskās struktūras, ieviest stingru monetāro politiku, kas Argentīnas apstākļos nozīmē atteikšanos no savas nacionālās valūtas (jo nespējam kontrolēt tās emisiju) un pāreju uz ASV dolāru. Līdz ar to viņš arī aicina likvidēt Argentīnas centrālo banku.
Vienlaikus jāatzīst, ka pat Mileja atbalstītāju nometnē valda lielas šaubas par viņa izpratni: kā darbojas valsts pārvaldes mehānisms, sociālie procesi un tautsaimniecība kopumā. Pastāv lielas šaubas, vai savus ekstravagantos priekšlikumus viņam izdosies realizēt dzīvē, jo tiem jāpārvar arī parlamenta balsojums. Lai gan Milejs uz reformām ir atvēzējies ne pa jokam, viņš vāji sevi parādīja priekšvēlēšanu debatēs, kurās uzskatāmi nodemonstrēja savu kliedzošo nekompetenci. Tad uz kāda pamata viņš uzvarēja?
Šo vēlēšanu ekonomiskais fons bija Milejam ārkārtīgi labvēlīgs. Argentīna piedzīvo ilgstošu ekonomisku stagnāciju, lai neteiktu - krīzi. Inflācijas līmenis sasniedzis 140% gadā, valsti regulāri satricina dažādi korupcijas skandāli, un valdošā politiskā šķira ir zaudējusi lielas sabiedrības daļas pēdējās autoritātes paliekas.
Pirms vēlēšanām bija trīs galvenie pretendenti uz uzvaru. Bijusī drošības lietu ministre, profesore, sabiedrībā augstu vērtēta cīnītāja pret narkomafiju Patrīsija Bulriča (67 gadi, labēji centriskā partija “Tautas piedāvājums”), pašreizējais ekonomikas ministrs Serhio Massa (51 gads, kreisi centriskā partija “Tēvzemes savienība”) un 53 gadus vecais libertārietis/populists Havjērs Milejs.
Pirmajā kārtā, kas notika 22. oktobrī, nedaudz negaidīti uzvarēja Massa, iegūstot 36% balsu. Negaidīti, jo pārstāvēja valdošo partiju un aptaujas viņam deva tikai otro vietu. Ilgstošā aptauju līdere Bulriča (viņa pirmo vietu aptaujās zaudēja burtiski pēdējās divās nedēļās pirms vēlēšanām) palika trešā ar 24% balsu. Milejs bija otrais ar 30%.
Šajā situācijā ekstravagantais Milejs izdarīja spīdošu taktisko gājienu. Jau nākamajā dienā pēc pirmās kārtas vēlēšanām viņš devās pie kādreizējā Argentīnas prezidenta (2015.-2019.) Maurisio Makrija, kura valdībā bija strādājusi Bulriča, un viņi visi trīs - Makrijs, Bulriča un Milejs - noslēdza mutisku vienošanos kopā nepieļaut Massas uzvaru. Var pat teikt, ka visa Argentīnas politiskā opozīcija vienojās kopīgā dziesmā pret Massu, kuru vainoja visās valsts likstās.
Svarīgs bija vēl kāds faktors. Labējie politiķi un viedokļu līderi biedēja sabiedrību ar demokrātijas apdraudējumiem, kurus iemiesojot tieši Massa, jo viņš jau ir pie varas un viņam ir milzīga ietekme politiskajā šķirā. Massas sieva vada valsts sociālās apdrošināšanas fondu, un gaisā virmoja bažas, ka šī ģimenīte uzvaras gadījumā varētu sagrābt varu valstī uz ilgiem gadiem. Tika uzsvērts, ka valsts politiskajā sistēmā dziļi ieaugušajam Massam demokrātiju ierobežojošus gājienus būšot vieglāk realizēt, kamēr Milejs politiskajai šķirai ir svešs un viņam kļūt par demokrātiskā ceļā ievēlētu diktatoru būšot daudz grūtāk.
Rezultātā Milejs visai pārliecinoši ar 55,7% balsu uzvarēja. Massa ieguva 44,3% balsu. Šīs uzvaras pamatā bija nepatika pret pastāvošo kreisi centrisko varu, bažas par pārāk lielu varas koncentrāciju ap Massu esošās politiskās šķiras rokās un vēlēšanu kampaņas (pirms otrās kārtas) pārņemšana “nopietno” opozicionāru - Makrija un Bulričas pārziņā. Tiek lēsts, ka pēdējo ietekme arī pēc vēlēšanām būs liela un, tikai saglabājot šo politisko spēku atbalstu, Milejs var cerēt uz sekmīgu valdīšanu. Ja viņš sāks rīkoties uz savu roku, tad viņam prognozē grūtu dzīvi.
Ko Mileja uzvara nozīmē Argentīnai un visai pasaulei? No mūsu skatu punkta jau tas vien, ka Milejs bez aplinkiem noraida Putina un Sji Dzjiņpina autoritāro, nedemokrātisko, antirietumniecisko politisko kursu, ir pietiekami, lai viņa uzvaru apsveiktu. Arī visas pasaules konservatīvo nometnei Mileja uzvara ir gluži kā svaiga gaisa šalts.
Argentīnā, līdzīgi kā pērn Itālijā, ir uzvarējis prezidents, kurš nebaidās apstrīdēt un pat izsmiet to politisko “svēto rakstu” kopumu, kas pēdējās desmitgadēs bija kanonizējies kreisi liberālajā nometnē un uztiepts arī pārējai politiskajai šķirai, ja vien tā gribēja saukties “nopietnā” vai centriskā. Milejs bez mazākās aiztures Rietumos populārās kreisi liberālās dogmas nosauc par dīkdieņu blēņām un vienlaikus netiek “kancelēts” vai pasludināts par muļķu, tas ir, neizglītotu, aizspriedumainu tumsoņu karali. Tas gan nenozīmē, ka Mileja uzvara paraus vaļā kaut kādas slūžas un tagad masveidā pasaulē dažādās valstīs uzvarēs līdzīgi dīvaiņi.
Politiskā inerce ir lielāka, nekā kāds varbūt gribētu domāt. Ļoti iespējams, ka Mileja uzvara būs tikai tas izņēmums, kurš apstiprina likumu. Tomēr jebkurā gadījumā viņš noteikti ieies pasaules politoloģijas mācību grāmatās kā ļoti zīmīgs, interesants un rūpīgāku pētījumu vērts politiķis. Vai viņš kļūs par kādu jaunu politisko tendenču aizsācēju, to rādīs laiks.
