Vakardienas “Neatkarīgajā” rakstīju par Havjēra Mileja uzvaru Argentīnas prezidenta vēlēšanās un izteicu minējumu, ka šo vēlēšanu rezultāti varētu iezīmēt noteiktu tendenci pasaules politikā. Trešdien notikušās parlamenta vēlēšanas Nīderlandē, kurās uzvarēja vēl nesen politiski “nepieskaramā” Gērta Vildersa “Brīvības partija” (37 vietas no 150), liecina, ka esošā politiskā kārtība grūst zem vispārējā melu, liekulības un vieglprātības svara.
Ja Mileja uzvara Argentīnā viesa zināmu optimismu, tad Vildersa uzvara Nīderlandē jau rada bažas. Viņa antiimigrācijas un antiislāmiskā retorika, kura silda arī daudzu Latvijas labējo sirdis, iet roku rokā ar tādu pašu nepatiku pret ES, pret palīdzības sniegšanu Ukrainai un tiešāku vai ne tik tiešu atbalstu Putinam. Jebkurā gadījumā Vildersa uzvaru nevar uzskatīt par atbilstošu Latvijas interesēm. Tā tikai nostiprina Ungārijas Orbāna, Slovākijas Fico un citu putinistu nometni.
Taču vairs jau nav runa par Mileju, Vildersu, Orbānu, Trampu vai citiem politiķiem. Jārunā par kaut ko vairāk. Par politiskās sistēmas krīzi vai pat vēl vairāk - esošās pasaules kārtības krahu.
Ja reiz tiek piesaukti tik skaļi vārdi, tad tos nepieciešams pamatot. Kāda bija līdzšinējā pasaules kārtība? 1992. gadā amerikāņu politiskais filozofs Frensiss Fukujama publicēja slaveno grāmatu “Vēstures beigas un pēdējais cilvēks”. Šajā 418 lappušu garajā traktātā Fukujama pamato, kāpēc liberālā demokrātija ir pasaulē uzvarējusi galīgi un neatgriezeniski. Pasauli gaida zelta laikmets, kurā vairs nebūšot lielu karu un citu cilvēku pašradītu sociālo katastrofu. Turpmāk būšot tikai nebeidzams tehnoloģiskais un sociālais progress.
1992. gadā, kad grāmata iznāca (idejiski tā balstījās uz 1989. gada vasarā Fukujamas publicēto eseju “Vai vēstures beigas?”), tās pamatpostulāti šķita pat ļoti pārliecinoši. Proti, situācijā, kad ir sabrukusi ļaunuma impērija - PSRS un komunistiskais bloks -, bija grūti apstrīdēt domu, ka nav labākas un cilvēkiem pieņemamākas valsts pārvaldes formas kā Rietumu tipa liberālā demokrātija ar tai raksturīgajām cilvēktiesībām, brīvībām un citiem civilizācijas sociālajiem labumiem. Šos labumus redz pārējā (trešā) pasaule un gluži loģiski tiecas uz to pašu. Agri vai vēlu šī virzība noteiks to, ka demokrātijas līmenis pasaulē celsies, jo tieši tās valstis, kuras straujāk virzīsies pa šo liberāli demokrātisko ceļu, būs sekmīgākās un tajās straujāk augs labklājība.
Tagad, kad pēc šīs grāmatas iznākšanas pagājuši vairāk nekā 30 gadu, atklājies, ka Fukujama smagi kļūdījies. Uzdevis vēlamo par esošo. Teorētiski viņam it kā taisnība, bet praksē viss izskatās krietni sarežģītāk. Cilvēks izrādās daudz mazāk racionāls nekā varētu domāt, un viņa iracionālās aizraušanās ar dažādām idejām spēlē daudz lielāku lomu nekā šķietami pirmšķirīgas pragmatiskās intereses. Turklāt tas attiecas gan uz attīstītajiem Rietumiem un Ziemeļiem, gan attīstības Dienvidiem un Austrumiem.
Tiem procesiem, kuri pēdējo piecdesmit gadu laikā noritējuši Irānā, islāma pasaulē, Ķīnā un Indijā, nepieskarsimies, jo vismaz pēdējos piecsimt gadus pasaules civilizācijas galvenā lokomotīve ir bijusi tieši Rietumu kultūrtelpa. Tā arī šobrīd nosaka virsrakstā pieminēto pasaules kārtību. To pašu, kura tagad draudīgi brūk.
Kas īsti notika pēdējos 30 gados, un kādā sakarā šeit jāpiemin Fukujama? To, ka savā grāmatā izklāstītās optimistiskās prognozes ir maldīgas, pats grāmatas autors saprata visai drīz un to arī publiski atzina (tiesa, ar atrunām). Šo atskārsmi, ka viss neiet tik gludi kā 1992. gadā gribējās cerēt, Rietumu politiskā šķira pieņēma zināšanai un arī it kā atzina, taču tās praktiskajā darbībā tas nekādi neatspoguļojās.
Visa Rietumu politiskās elites praktiskā darbība šos 30 gadus balstījās uz Fukujamas formulēto pieņēmumu, ka nekas mūs (Rietumu liberālo demokrātiju) vairs neapdraud. Ja kāds arī apdraud, tad tie ir galēji labējie nacionālisti, balto pārākuma sludinātāji, rasisti, ksenofobi, homofobi, transfobi un citi fobi mūsu pašu iekšienē. Tie ir tie galvenie “sliktie”, kuri apdraud Fukujamas sludināto nebeidzamo virzību uz progresu, uz “mūžīgās laimības pasauli”.
Ievērojiet! Ne Ķīnas komunistiskie autokrāti, ne resentimenta pārņemtais Krievijas diktators Putins, ne islāma fundamentālisms, ne šo antirietumniecisko spēku aģentūras tīkls Eiropā un ASV visus šo gadus nebija ne drošības dienestu, ne vēl jo vairāk sabiedrības uzmanības centrā. Toties simtiem un pat tūkstošiem Vācijas policistu bija iesaistīti plašos arestos un kratīšanās 30 Vācijas pilsētās, sagraujot dažu dīvainīšu kustību Vācijā, kuri 21. gadsimtā turpināja dzīvot pēc Veimāras republikas likumiem, neatzīstot Otrā pasaules kara rezultātus. Milzīgi resursi tika iztērēti, lai sagrautu šo “sabiedrisko draudu” karikatūru.
Tas, ka Rietumus ir pārpludinājuši naudas vai idejas vārdā darboties gatavi Kremļa aģenti, turienes policiju un sabiedrisko domu sāk uztraukt tikai pēdējā laikā. Atsevišķs stāsts ir par migrantu miljoniem, kuri pārpludinājuši Eiropu. Taču arī tie līdz pat pēdējam neskaitījās drauds.
Ja sākumā pieminējām Nīderlandes parlamenta vēlēšanas, tad jāpaskaidro, ka tās bija ārkārtas vēlēšanas, kuras tika sarīkotas pēc tam, kad vasarā izjuka Marka Rites četru partiju valdība. Iemesls koalīcijas izjukšanai bija Rites centieni iegrožot migrāciju, pret kuru iebilda divas koalīcijā ietilpstošās kreisās partijas.
Pat vēl šodien, kad Eiropā plosās karš un migrantu plūsma pāri Vidusjūrai un citām vietām ne mirkli neapsīkst, kusli mēģinājumi iegrožot migrāciju izraisa politisko krīzi. Tas uzskatāmi parāda, ka Eiropa joprojām dzīvo kaut kāda absurda ideālisma pārņemtā pasaulē, kur valda gluži vai fantastiska vieglprātība.
Citādi kā par vieglprātību nevar nosaukt šo pārliecību, ka nekādu ārēju draudu, izņemot klimata izmaiņas, nav. Vienīgie draudi nāk no iekšienes. No to vietējo cilvēku puses, kuri negrib pieņemt diversitāti, multikulturālismu un citas kreiso ideoloģiskās dogmas, pat ja tās nonāk neapstrīdamā pretrunā ar realitāti un skaidro saprātu. Pret tiem tad arī visiem iespējamiem spēkiem jācīnās.
Vildersa uzvara superliberālajā Nīderlandē liecina, ka Rietumu politiskā šķira ir “aizcīnījusies” par tālu. Trakākais, ka nekas neliecina, ka tā kaut ko būtu sapratusi. Vildersa partija joprojām tiek dēvēta par ultralabēju, populistu partiju, kuras atbalstītāji ir neizglītoti, tumši un atpalikuši ļautiņi jeb, šīs “elites” valodā izsakoties - ar ierobežotām kognitīvajām spējām. Tas tiek deklarēts varbūt ne tik tieši kā Breksita un Trampa uzvaras gadījumā, bet vēstījums ir tas pats vecais.
Šī vieglprātība nav raksturīga tikai Nīderlandei, kurai varbūt tiešs Putina tanku iebrukums nedraud. Pat Latvijā, kura ir šī apdraudējuma pirmajā līnijā, vadošie kreiso ideologi turpina savas bezbēdīgās medņu riesta dziesmas, kuru laikā mednieks var, pat skaļi trokšņojot, pienākt putnam klāt un paņemt to aiz kakla.
Lūk, pagarš citāts no Selmas Levrences jaunākā vēstījuma saviem ticības “siblingiem” (brāļiem un māsām): “Transfobijas normalizācija un drošības apdraudējums transpersonām, īpaši trans sievietēm, nāk ne tikai no galēji labējiem un neokonservatīviem pseidozinātniekiem, kas cenšas radīt morālo paniku, kuras kulmināciju mēs redzam ASV un UK kvazi-genocidālajā transfobiskajā retorikā. Tās atzarus redzam arī Latvijā. Katrs, kas palīdz izplatīt šos naratīvus vai nedara neko, lai pret tiem cīnītos, turpina aicināt nacistu retorikas par transpersonām atkārtotājus uz TV šoviem, ir līdzvainīgs transpersonu nāvēs un ciešanās. Diemžēl transfobijas katalizatori mēdz būt arī augšējā vidusslāņa baltās 0.5. viļņa “feministes”, kuras feminismu uztver kā veidu uzturēt hegemoniju, kurā viņas ir augšā kopā ar globālo ziemeļu vīriešiem un kopā ar viņiem var ekspluatēt globālo dienvidu cilvēkus & cilvēkus dzimumu dažādības spektrā & marginalizētus cilvēkus savās sabiedrībās. Karcerāla, neokoloniāla un transmizogīniska kustība, kas melo, ka iestājas par līdztiesību, ir spļāviens mūsu visu sejās. Īpaši tāpēc mūžīga solidaritāte maniem trans siblingiem. Trans tiesības ir cilvēktiesības un neaizstāvēt tās neofašistiskas morālās panikas laikmetā ir gļēvi. Īpaši, ja kā attaisnojumu centies pateikt, ka “īstenībā jau tā nedomā”.”
Šo garo citātu šeit ievietoju, lai atsevišķi izteikumi nebūtu izrauti no konteksta. Lai varētu uztvert visu šīs jaunlaiku priesterienes domu gaitu (kura acīmredzot, viņasprāt, ir apakšā ar globālo dienvidu vīriešiem). Tātad ne vairāk un ne mazāk - “neofašistiskās morālās panikas laikmetā”, “karcerāla, neokoloniāla un transmizogīniska kustība, kas melo”, “ASV un UK kvazi-genocidālā transfobiskā retorika”, “nacistu retorikas atkārtotāji” utt.
Kur vērojama visa šī neofašistiskā, nacistiskā, transmizogīniskā retorika un kustība? Ķīnā, Krievijā, Irānā, Dienvidsudānā? Nē, ASV un Apvienotajā Karalistē vērojama kvazi-genocidālā transfobiskā retorika, bet pie mums Latvijā nacistu retorikas atkārtotājus aicinot uz TV šoviem.
Tikmēr Krievijas militāri rūpnieciskais komplekss trijās maiņās bez brīvdienām ražo lielgabalus, tankus, artilērijas šāviņus un visu pārējo. Kamēr mūsu politiskie viedokļu līderi izsaka mūžīgu solidaritāti saviem iedomu “siblingiem”. Ja es būtu konspirāciju piekritējs, tad izteiktu minējumu, ka šī ieraksta autore to publicē par Maskavas naudu, bet, visticamāk, to viņa dara sava sakāpinātā jūtīguma dēļ, iedomātās empātijas un mazās dzīves pieredzes dēļ. Apmēram tāpat kā nu jau bēdīgi slavenā Grēta.
Taču galvenā Rietumu problēma ir tā, ka vēl joprojām šīs Selmas un Grētas uztur dienas kārtību, turpinot diendienā savas iemidzinošās sirēnu dziesmas. Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle, kas šo Eiropas strausa politiku vēro no iekšpuses, no Briseles raksta: “Tagad jāvada EP balsojums par vietējo federālistu izsapņoto. Par izmaiņām ES, teiksim, konstitūcijā. Svarīgi - komisārus jāpārsauc par sekretāriem. Toreiz 1453. gadā arī turku aplenktajā Konstantinopolē pilsētas tēvi drīzāk lēma debatēt par svarīgāko: par eņģeļu patieso dzimumu. (Ir kara 637 diena).”
No vēstures diemžēl neviens nemācās. Īpaši, ja to vairs nemaz nemāca.
