Valsts budžets ir valdības galvenais politiskais instruments. Galu galā tas ir dokuments, kurš nosaka, kā tiks izlietota visu mūsu kopējā nauda. Tā, kuru mēs, tēlaini sakot, ieliekam kastītē mūsu kopējo vajadzību apmierināšanai.
Teorētiski katram no mums vajadzētu būt īpašai interesei par to, kā mūsu kopējā nauda tiek izlietota, bet praksē šī interese ir nepieļaujami zema. Tā vien šķiet, ka šīs naudas izlietojums nevienu neinteresē. Katrā ziņā daudz mazāk nekā diskusijas par to, kur Lāčplēša dienā nolikt svecītes.
No vienas puses, tas ir saprotams, jo jau sen vadībzinātnē atklāts, ka apspriežamā jautājuma diskusiju ilgums ir apgriezti proporcionāls summai, par ko tiek spriests. Summas, kas pārsniedz tos apmērus, pie kādiem cilvēki ikdienā pieraduši, kļūst abstraktas un vairs netiek uztvertas kā reāla nauda. Tie ir tikai skaitļi uz papīra, par kuriem nav jēgas diskutēt.
Teiksim, 220 miljoni ASV dolāru raķešu sistēmu HIMARS iegādei. Brīnišķīgi. Varēsim dzīvot drošāk. Taču, vai šī summa ir 210 miljoni, 250 miljoni vai 350 miljoni, tas maz kādu uztrauc. Šie miljoni parastam cilvēkam neko neizsaka. Ne viņš kādreiz tādu summu ir turējis rokā, ne varējis ar to operēt. Cita lieta 299 990 eiro pētījumam par “Wolt” un “Bolt” piegādes darbinieku sociālo labsajūtu. Šādu summu cilvēki viegli spēj domās transformēt kā reālu naudu, kuru kāds iebāž kabatā par čika izkalšanu. Tāpēc arī sabiedrība dusmojas.
Lai arī 2024. gada valsts budžets nav pieņemts, jau tagad, spriežot pēc pieejamās informācijas, var droši teikt, ka nekādu būtisku izmaiņu ne budžeta ieņēmumu daļā, ne izdevumu daļā nebūs. Viss pa vecam. Citiem vārdiem, jaunās valdības galvenais politiskais instruments no instrumentu kastes garāžas tālākajā stūrī netiks izņemts. Vēl vairāk, neizskan pat aicinājumi: varbūt tomēr pameklēsim to kasti, kas kaut kur iegrūsta. Nu, to, kur tas instruments nobāzts.
Tā vien šķiet, ka pie varas esošie politiķi no šīs nosacītās instrumentu kastes baidās kā no Pandoras lādes. Ja to atvērs, tad viss. Nelaimes viena pēc otras nāks pār mūsu galvu. Tāpēc labāk neko nedarīt. Neko nemainīt un dzīvot kā ir, jo katras izmaiņas Latvijas politiķi uztver kā staigāšanu pa mīnu lauku.
Kaut ko ne tā pamainīsim, vēlētāji nesapratīs un būs jāzaudē siltā vietiņa politiskajā trupā. Lai nebūtu jāreģistrējas Valsts nodarbinātības aģentūrā, nedrīkst izdarīt nekādas asas kustības tajās sfērās, kas reāli ietekmē cilvēku sadzīvi. Teiksim, kārtības nodrošināšanā uz ielām, ceļiem, gājēju ietvēm. Par izmaiņām nodokļu jautājumos nemaz nerunājot.
Latvijā politiķi uzskata, ka viņu darbs ir nevis kaut ko sakārtot, uzlabot, bet gan nodarboties ar politiku. Tas ir, domāt, kādas konvencijas ratificēt, rīkot vai nerīkot lāpu gājienu. Ja rīkot, tad kad - 11. novembrī vai 18. novembrī? Un kur?
Lūk, tie ir svarīgi politiskie jautājumi. Savukārt reālā dzīve, ekonomika ir lietas, kas darbojas pašas no sevis. Elektrība ir, ūdens krānā tek, radiatori silti, viss notiek. Pats no sevis. Neatkarīgi no tā, vai Ministru kabineta galvgalī sēž Kariņš, Gobzems, Siliņa vai, teiksim, Kūtris.
Trakākais, ka politiķiem ir izdevies šo attieksmi pret politiku kā kaut ko no reālās dzīves atrautu sekmīgi inducēt arī pārējai sabiedrībai. Galvenā ideja, kura caurstrāvo “vidusslāņa” sabiedrisko domu: kopumā jau nav tik slikti. Galvenais, nelaist pie varas Rosļikovu un Šleseru. Viss pārējais ir pieciešams.
Līdz ar to nav tikpat kā nekāda politiskā pieprasījuma pēc pārmaiņām no sabiedrības puses. Visus “riktīgi” neapmierinātos absorbē abi minētie politiķi plus citi margināļi, tā ka labākā politiskā stratēģija tiem, kas jau pie varas, ir izlikties par beigtiem un nekustēties.
Tādi sekmīgi pasaules tirgū strādājoši uzņēmēji kā “Primekss” īpašnieks un vadītājs Jānis Ošlejs var rosināt, ko grib, tas tāpat netiks īstenots, jo politiskajā šķirā valda elementārs pašsaglabāšanās instinkts. Ja mans vēlētājs neprasa kaut ko mainīt, tad neko nemainīsim. Pat ja es apzinos, ka valstij un sabiedrībai labāk būtu kaut kā citādi.
Ošlejs ir pilnībā neatkarīgs gan no politiķiem, jo nekādos politbiznesos nepiedalās, gan arī no vēlētājiem, jo ne uz kādiem politiskiem amatiem nepretendē. Viņš var izteikt savu viedokli, kurš publicēts šeit, taču, pārfrāzējot seno izteikumu: kas atļauts Ošlejam, nav atļauts [finanšu ministram Arvilam] Ašeradenam.
Ošleja priekšlikumi ir ārkārtīgi vienkārši. Valsts atbalsts nevis visiem uzņēmējiem, bet gan disciplinēts, mērķtiecīgs un fokusēts atbalsts tikai tiem, kuriem ir pietiekami liela eksporta komponente. Nodokļu sloga pārdale no darbaspēka vairāk uz patēriņu. Algām līdz 2800 eiro mēnesī nodokļu slogs jāsamazina, savukārt PVN likme jāpalielina. Un visbeidzot vārdi, kurus Latvijas politiskajā šķirā, šķiet, nespēj pārdabūt pār lūpam neviens. Latvijā nodokļi ir pārāk zemi, tie jāceļ.
To, ka Latvijā ir pārāk maza caur budžetu pārdalāmā IKP daļa (nedaudz virs 30%), regulāri mums atgādina Eiropas Komisija, norādot, ka ES vidēji šis daudzums ir tuvs 40%. Uz mūsu zemo nodokļu aizstāvju iebildēm, ka trūkstošā nauda jāatrod “ēnu ekonomikā”, Ošlejs atbild: ēnu ekonomika ir visur pasaulē. Arī Zviedrijā, kur “Primekss” daudz strādā, tāpēc Ošlejs zina, ko runā. Tāpat lielas daļas zinātnei veltītā finansējuma aiziešana pseidopētījumos esot visas pasaules, ne tikai Latvijas problēma.
Tāpēc visas šīs atrunas esot vistīrākā demagoģija. Ar tik zemu nodokļu bāzi un sekojošu finansējumu zinātnei un inovācijām Latvijai neesot izredžu panākt ES vidējo līmeni, apgalvo Ošlejs. Pagaidām kaut ko tādu var pateikt vienīgi Ošlejs. Vai kāds politiķis uzdrošināsies viņa teiktajam pievienoties?
