Politiskas izrēķināšanās prāvai jeb tā saucamajai Lemberga lietai 16. februārī apritēja trīs gadu jubileja. Četri tiesneši un četri prokurori, trīs apsūdzētie un viņu advokāti, kā arī liels pulks liecinieku ir spiesti piedalīties šajā absurdajā izrādē, kurai jau pats pamats un galvenais nozieguma sastāvs ir traģikomisks – Aivaru Lembergu tiesā par to, ka viņš 1993. gadā esot izspiedis kā kukuli kapitāla daļas no miljonāriem Aināra Gulbja, Valentīna Kokaļa un vēl virknes līdzīga kalibra biznesa haizivju. Nabadziņi!
Sākotnēji 2006. gada 20. jū-lijā šī pati apsūdzība pret Lembergu gan skanēja stipri savādāk – viņš esot noziedzīgi vienojies ar A. Gulbi un uzņēmēju M. Forstu, ka pēc šo divu iniciatīvas pieņems minētās kapitāla daļas kā kukuli. Taču tad laikam Gulbis prokuroriem pateica: «Ko, jūs, veči, saspiedušies esat? Tad taču arī es sanāku noziedznieks!» – un prokurori bija spiesti apsūdzību pārtaisīt. Teksts ir sanācis ģeniāls – briesmīgais Lembergs izspiedis akcijas no tranzītbiznesa dūjiņām ar draudiem, ka Ventspils uzņēmumi izņems naudu no Gulbja bankas un tamlīdzīgiem šaušalīgiem paņēmieniem.
Lai arī apsūdzība ir murgaina, cilvēki ir spiesti ap to vingrot dienām, mēnešiem un gadiem ilgi.
Lai kā tur būtu, ja jau apsūdzības ir tik trakoti smagas, ikvienam ir tiesības uz taisnīgu tiesu. Taisnīga tiesa ir tāda tiesa, kurā aizstāvībai un apsūdzībai ir vienādas iespējas un tiesības paust savus argumentus, iesniegt dokumentus, pratināt lieciniekus un cietušos. Diemžēl šī lieta ir neparasta lieta, un aizstāvības iespējas aizstāvēties tiesnesis Boriss Geimans ir stipri ierobežojis – tā, piemēram, slēgtā sēdē vairāk nekā pusgadu tika pratināts Ventspils mēra advokāts Gints Laiviņš-Laivenieks. Piecus mēnešus viņu pratināja prokurori, turpretī aizstāvības pusei pratināt šo liecinieku tiesnesis B. Geimans atļāva tikai nepilnu mēnesi. Lai aizstāvības puse ilgi nepretotos, tiesnesis ļoti aktīvi iejaucās pratināšanā, noraidīja (noņēma) pat neuzdotus jautājumus veseliem blokiem (piemēram, par Ventspils naftas privatizāciju) un visbeidzot advokātiem piemēroja procesuālās sankcijas gan par jautājumu uzdošanu, gan par neuzdošanu. Pašlaik tiesnesis ir ieviesis procesā jaunu, pašizdomātu koncepciju – ka advokāti tiesas sēdē drīkst pratināt lieciniekus tieši tikpat ilgi kā prokurori. Šāda prakse ir vēl nebijusi, un, ja vien Lembergs vēlēsies, viņam nebūs ne mazāko problēmu vinnēt lietu Eiropas Cilvēktiesību tiesā par pret viņu vērstu cilvēktiesību pārkāpumu.
Pēc cilvēktiesību pārkāpuma un iespējamas tiesas neobjektivitātes ož arī tas, ka liecinieks, Šveices advokāts Rūdolfs Meroni tiek pratināts slēgtās tiesas sēdēs. Tas ir, lai sabiedrība neuzzinātu, cik baltiem diegiem pasākums notiek. Kas gan tāds būtu slēpjams, kādi tādi komercnoslēpumi var tikt atklāti, ja Meroni liecības jau ir publicētas internetā un pat grāmatā? Rodas iespaids, ka komercnoslēpumi, kurus pēc prokuratūras ierosinājuma ir piekritis sargāt tiesnesis, ir kaut kas par prokuroru un Meroni savstarpējām komercattiecībām. Jo savulaik pretēji jelkādai likumībai prokuratūra nodeva pārvaldījumā Meroni arestētu mantu – pēc viņa paša teiktā, aktīvus vairāku miljonu vērtībā.
Latvijas tiesiskumam ir daudz defektu, tomēr ir tas pozitīvais, ka pastāv trīspakāpju tiesāšanās. Galu galā pēdējā instancē, Augstākās tiesas Senātā, cilvēkiem daždien izdodas pierādīt savu taisnību, pat nevainīgumu, lai gan pirmā instance viņus notiesājusi. Mēdz gan būt arī gadījumi, kad taisnības uzvara nāk ļoti, ļoti par vēlu. Tā 1997. gadā tika uzsākta lieta pret pilsoni Artūru Krastiņu par izvairīšanos no nodokļu nomaksas. 2008. gadā tiesnesis Geimans viņu notiesāja uz pieciem gadiem cietumā. Pēc trim cietumā notiesātiem gadiem Augstākā tiesa viņu attaisnoja. Tiesnesis nebija devis iespēju apsūdzētajam iesniegt dokumentus, kas viņam līdzētu aizstāvēties. Krastiņa dzīve ir izpostīta – zaudēts bizness, ģimene, trīs gadus bija jāsmok cietumā.
Krastiņa ķibeles lielā mērā sākās tāpēc, ka 1997. ga-dā bija tagad jau aizmirsusies politiska kampaņa pret nodokļu nemaksātājiem. Citāda, bet kampaņa notiek arī pašlaik. Tā ir kampaņa pret ikvienu latviešu amatpersonu, politiķi, uzņēmēju, kas pretojas Latvijas resursu atdošanai ārvalstu neokolonizatoriem un ir politiski ietekmīgs. Viņus apsaukā par oligarhiem, pret viņiem ierosina kriminālprocesus. Šāds rūgtais biķeris jādzer arī Lembergam. Tiesnesis Geimans bija paviršs un kļūdījās, smagi notiesājot Krastiņu, tāpēc pastāv bažas, vai tāpat neatgadīsies arī Lemberga lietā. Jācer, ka tomēr ne. Tiesneši reizumis tomēr ir ar pašcieņu un spēj spriest tiesu pat visbaisākajā propagandas troksnī. Tā savulaik Kuldīgā tiesnese un pēc tam arī Augstākā tiesa un Augstākās tiesas Senāts attaisnoja Lembergu tā saucamajā Grinbergu lietā, kur jau sākumā bija skaidrs, ka eksministrs Krišjānis Kariņš vienkārši nezina Latvijas likumus. Taču politiskais uzstādījums bija tāds, ka Lembergs jānotiesā. Tiesu vara pierādīja, ka ir neatkarīga, un nepakļāvās.
Skaidrs, ka Geimanam uzticēta vēsturiskā misija iesēdināt Lembergu. Tiesāšanās gaita – īpašā labvēlība pret apsūdzību vienos vārtos – diemžēl liecina, ka vismaz pagaidām Geimans savu misiju apzinās un uzdevumus pilda. Taču, kā būs tad, kad būs jāraksta spriedums, pagaidām nav zināms.