Kaspars Dimiters / Viedokļi

Šī teksta mērķis ir ieteikt pavērt weblapu “Antizeitgeist“ [www.anti-zeitgeistmovie.info], kurā pavisam vienkārši un pietiekami plaši atklāta filmas “Zeitgeist” pirmajā daļā pausto “faktu” falsifikācija, specifiskie apziņas kodēšanas paņēmieni un citas tajā deklarētās aplamības.

Režisora Andreja Tarkovska daiļrade bija avots, kas padomju laikos daudziem bija kā sinonīms vārdiem “ticība”, “garīgums”, pat “baznīca”. Cilvēkpielūgsmes sarkankarogotā “reliģija” par vienīgajām pieļaujamajām “ikonām” oficiāli uzskatīja mums zināmos revolūcijas vadoņu tēlus, politbiroja līderus un locekļus, darba pirmrindniekus, kosmonautus u.tml.

Vakar manai sievai Līgai zvanīja Vakara Ziņu žurnālists Agris Dūja un sacīja, ka žurnāla redakcija padzirdējusi baumas, ka vīrs viņu ir pametis un dzīvo kopā ar 20 gadus par viņu jaunāku blondīni. Šo informāciju pārbaudīt viņam uzticējis žurnāla redaktors.

Ievadam paša Kārļa Ulmaņa “Piezīmes par 1934.g. 15. maija apvērsumu” fragments:

Tā dzīvē gadījies, ka šobrīdējais premjers I.Godmanis mūsu kopīgi piedzīvotās jaunības laikā bija arī bundzinieks, kamēr es - basģitārists. Kad videņu ballītēs bija jāspēlē dejas, bieži vien spontāni tika formētas muzikantu brigādes. Kurš bija brīvs, tas spēlēja.

Kad Kosovas albāņi, Rietumu atbalsta piesegti, nolaupīja šo Serbijas zemi un pasludināja to par valsti, par tās līderiem ieceļot kriminālas autoritātes, Latvijas prezidents viens no pirmajiem sūtīja turp spārnotus apsveicienus.

Sentēvu ziema. Labi tiem, kas nav pārdevuši savus kalnus. Dēls ar ģimeni devās uz Ozolkalnu slēpot. Bet tas bija Ziemsvētkos. Vai arī nē. Vienalga, jo visas šīs pēdējās vecgada un pirmās jaungada dienas tik skaistas. Pat svelošais aukstums liekas kā silts apmeklējums. Par spīti ozona caurumos ligzdojošajiem.

Atradu kādu kalendāru, kurā skatāma bērniņa attīstība katrā nākamajā nedēļā pēc ieņemšanas. Kā pamanīju, apmēram 7 nedēļas pirms nākšanas pasaulē, bērns atver acis. “Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, netikt jums Debesu Valstībā”, saka Kristus. Pasauli neredzējušais bērns 9 mēnešu laikā ir apguvis vienu īpašību, taču vissvarīgāko - paļāvību. Viņš tajā aug, tajā viņu pabaro, tajā viņu silda…

Zemāk lasāmie teksti obligāti lasāmi vai pārpublicējami tikai komplektā ar zem mana ievadkomentāra lasāmo Jāņa Rožkalna vēstuli “Trauksmes zvans” !!! (Par žurnāla “Mans Mazais” š.g. decembra numura publikāciju)

Pirms nācās pamest Krimulda, dziedāju: “no piliena es esmu izraidīts caur varavīksnēm uz jūru doties manas neveiksmes un pat nāve mani māca kā pārveidoties”

Staigāju pa nelielo laukumiņu pie viesnīcas “Latvija” un nekādi nevarēju ieraudzīt Ļeņinu, kura vietā nebūtu labi celt pieminekli Latvijas teātra Dailei Vijai Artmanei. Visur mēdijos stāv rakstīts “Ļeņina pieminekļa vietā…”. Nu, nav tur tāda pieminekļa. Aizejiet paši un apskatieties. Sudraba lenteņi bija, visādi puzuri bija, nupat uz kopīgi pakāstās valsts svētkiem arī kaut kādi stāvus nolikti taisnstūri bija, bet Vladimira Iļjiča toč nebija.

18. novembra vakarā pēc fiziskas padauzīšanās savas lauku mājas pagrabā un patvīkšanas pirtī, izgāju tumsā klausīties vēju. Mākoņi bija saplosīti un jau bēga. Mēness atblāzmai līdzīga gaisma smaržoja pēc sala. Galvā iestājās klusums, kas vēstīja: rīt pirmo reizi snigs.

Arī es pirms kāda laika tiku aicināts uz šīm brokastīm. To orgkomitejā ir kāds mans sens paziņa, kas ar savu kundzi šurp atceļojis no ASV un nu jau iekļuvis ev.lut. “čirkas” (zviedriski tā izrunā vārdu “baznīca”) ietekmīgāko personu pulciņā.

Tikai pirms stundas atceļojām mājup. Braucām lēni, nedaudz pateicības sajūtai ļaujoties miksēties ar plezīra uzvilnījumu. Tuvojoties Siguldai, dīzeli un kafiju ietankojām tagadējā Lukoil stacijā (agrākā Visbija). Pārrunājām piedzīvoto.

Veidenbaums ir tīrais nieks. Jau rakstīju - nevainīgais. Trenkāt viņu, tas ir kā dzenāt tarakānus, kad pagultē, vannā, trauku mazgājamā mašīnā un bidē jau iekārtojušies varāni.

Latvijas sabiedrību satraucis kāds vēl nepieredzēts notikums – interneta dzīļu blogosfērā sācis plosīties nevaldāms maniaks vārdā Veidenbaums, kurš savos provokatīvajos zīmējumos aicina fiziski iznīcināt dažādu tautību pārstāvjus, kā arī Latvijā iemīļotus lielveikalus un māksliniekus.

Atceros, kā biedrs Šķēle liktenīgajā Saeimas sēdē pie rociņas ieveda nu jau izdienējušo VVF, lai visiem priekšā stādītu šo anglosakšu karaļnama dienestā kodētās dzels lēdijas kopiju operatīvajām darbībām Latvijā.

Lūgšana: “Ar svētiem dod mieru savas aizmigušās kalpones Elizabetes dvēselei, kur nav nedz slimību, nedz noskumšanas, nedz nopūšanās, bet nebeidzama dzīvošana.”

Šovakar noskatījāmies The Last Castle ar Robertu Redfordu galvenajā, ģenerāļa, lomā. Filma ir par sacelšanos armijas cietumā, kur par priekšnieku, protams, kārtējais savu patvaldību uzurpējušais kretīns.

Ir stāsti par blondīnēm, par igauņiem, par malēniešiem… Šis it kā par amerikāņiem. Īsts vai izdomāts, nezinu. Man pastāstīja, es padomāju un salīdzināju ar kādu video. Tagad jāpadomā kopā.

Jaunākais dēls Stefans-Ezra šogad mācīsies jau 8.klasē. Šorīt nogādāju viņu līdz Sērmūkšu pamatskolai. Ja brauc pa taisnāko ceļu, līdz skolai ir 11,6 km. Līdz skolas busiņam rītos būs jāmēro 2 km kājām vai ar veļļuku. Ja salodēšu Landrover Lightweight vecajam dampītim radiatoru, tad ar to. Stefans uz 4-riteņotajiem samācījies mizot ne tikai PS3 konsolē.

"Domāju, ka katra jauna diena ir jauna Latvija. Gan ekonomiski, gan arī tas, kā mēs kā pilsoņi skatāmies uz savām valstīm. Protams, mēs esam citā Latvijā." (Prezidenta V. Zatlera atbilde 3. augusta preses konferencē.)