Tikai pirms stundas atceļojām mājup. Braucām lēni, nedaudz pateicības sajūtai ļaujoties miksēties ar plezīra uzvilnījumu. Tuvojoties Siguldai, dīzeli un kafiju ietankojām tagadējā Lukoil stacijā (agrākā Visbija). Pārrunājām piedzīvoto.
Pēc lielāka pārtraukuma šis bija tikai otrais koncerts. It kā jau ne pārāk grūts, jo nu jau radošo slodzi ar mani dala dēli. Nogurt nesanāca, taču kāds gabals sevis atdots tiek vienmēr. Gandarījuma sajūta nosakāma pēc tā, kāds balanss starp doto un gūto.
Prieks bija sastapt cilvēkus, ar kuriem nebiju ticies ilgi vai vispār nekad. Pirmais pie manis pienāca mūsu pēdējais klavieru skaņotājs, kas teicās salabojies no atgriešanās pie ticības. Esot nolicis psihiatram uz galda visu viņam parakstīto zāļu maisiņu. Vai viņš bija kļuvis veselāks, nezinu. Jo arī slims man viņš nekad nebija licies. Tikai tāds dīvaināks. Bet diez vai dīvaināks par mani. Vienīgi es nedalu rozā FatherLovesLetter lapiņas, kurās kompakti sakompresēts, cik ļoti Dievs mūs mīl. Ja kādam tāds formāts der, slava Dievam. Man rozā kompresija… nu, tā. Bet klavierskaņotājs bija no sirds priecīgs.
Satiku arī Raivi. Vienu no diviem pirmajiem džekiem, kas sāka dzīvot Krimuldas vēl nedefinētajā komūnā pie baznīcas. Tas bja kādā 1989.gadā. Man ir bildītes, tikai naktī nav dukas ieskanēt. Raivis ar Uģi dzīvoja baznīcas tornī. Gulēja divstāvīgās nārās, kā kamerā. Paši ieradās un ieslodzīja sevi Dievā. Labprātīgi. Pēc tam gāja visādi. Pazuda, uzradās, pazuda. Dzīves juka, mainījās. Mainījās laiki. Atceros, kā Uģis man stāstīja, kā Vācijā kurpes fenderējis. Pie veikaliem uz ielas parasti bija izliktas pa vienai no pāra. To vienu tad arī zaga. Ja bija labās kājas, tad kreisās kājas kurpi meklēja citā pilsētā. Un atrada. Vārdu sakot, zēni mēģināja atgriezties apgreidētā pagātnes pieredzē. Aplauzās, protams.
Raivim līdzīgas problēmas, kā man. Kodiens. Svilinājis sevi pamatīgi, līdz atkal atsviests tuvāk Dieva karcerim, kam griestu vietā bezgalīgas žēlastības pilnās debesis. Tā arī glābjas. Bija ar sieviņu un bērniņu. Sacīju sieviņai, ka tādiem bukiem, kā mēs, var palīdzēt tikai ar ļoti, ļoti lielu mīlestību un pacietību. Piemeklējumu brīži, cik atceros, pielīdzināmi reālai apsēstībai. Iekāriens uzmetas kā lūsis uz čupra, zobus iecērtot līdz skausta serdei. Protams, ka Dieva pieļauti, jo nemanīti pieļauta kārtējā lepnā pakāpšanās klinšu ērgļa ligzdas augstumos. Raivi sastapt bija prieks. Ā, viņš vēl padalījās, kā visus šos gadus mēģinājis mūs aizstāvēt, jo Krusta Skolas vērtētāju, kas tajā nav sabijuši ne stundu, pie katras manis aplikšanas sesijas netrūkst. Raivis padalījās ar vēl nedzirdētu versiju, ka visi kopā Krimuldas pusē mēs esot zaguši mežā baļķus un tirgojuši.
Parunājos arī ar Krimuldas mācītāju Austri. Ar viņu savulaik kopā sākām kāpelēt pa Krimuldas dievnama stalažām. Sapņojām, ka kopā studēsim teoloģiju un atjaunosim dievnamu. Austris ir izcils fotogrāfs. Tagad sacījās esot sācis filmēt kaut kādas īsas aktierfilmiņas, jo digitālais līmenis esot sasniedzis analogā dabiskuma līmeni. Kalpo viņš svētdienās 2 dienā. No rīta Sarkandaugavā. Ne jau par fotogrāfu, bet kā mācītājs. Rīta cēlienā Krimuldā svēto misi tura katoļu draudze, ko savulaik inspirēja domstarpības ar luterāņiem. Pats gan par katoli nekļuvu, taču sapratu, ka tas vismaz būs dziļāk un sakramentālāk par uz savas ādas piedzīvoto luterismu. Tā īsti pazinu tikai vienu luterāni, pret kura ticības liecinājumu man bija tikai apbrīna un neviena iebilduma. Tas bija nu jau mūžībā dienošais Kristus kareivis profesors un mācītājs Roberts Emīls Feldmanis.
Lai nu Krimuldas draudzei veicas. Vietējie, kas dzīvo tuvāk baznīcai, iemanījušies pazīt biežo laulību zvanus, sakot, ka nu jau Krimuldas dievanamam cita misija - laulāt visus, kas vēlas. Cik no tiem paliek draudzē, protams, nav grūti uzminēt. Vai tā ir labi, nezinu. Vai slikti, arī ne. Tikai ja tas ir galvenais draudzes misionēšanas veids, tad diez vai var gaidīt, ka tai pietiks spēka noturēt savus pacietīgos ierindniekus pret dedzīgāku brīvbaznīcu vai sektu psihadēliskajiem kodētājiem. Viens otrs no draudzes padalījās, ka panīkums skumdina. Sapulces, apspriedes, svētdienu mesas un viss.
Neesmu padomdevējs, jo tā vairs nav mana zona. Arī gala diagnoze nav manā ziņā, jo pagaidām jau viss pēc nostāstiem. Sajūta tikai tāda, ka Kronštates Jāņa te pirms brīža publicētais uz šodienas tradicionālā standarta kristiešiem laikam vairs neattiecas nemaz. Lieki brīnīties, ka tādi viltus mācītāji, kā Sants, dzīvodami biskeksuālu dzīvi (ar laulātu sievu un ārlaulības “sievi”), sakās, ka Dievs mīl arī tādus seksuālos divstobreņus. Turpinot šo antiteoloģiju, arī pitonu var iztēloties par cilvēku un iecelt par rāpuļus par cilvēkiem neturošo tumsoņu apēdājiem.
Taču dzīvības liesmiņu noplandīšanos viena otra acīs pamanīju. Līdzās gan manīju arī skumjas, ka jāšķiras, ka varētu vēl, kādu citu reizi, kaut kur… Sirdī silti kūņojās padoms: “Skumstiet Dievam par prieku…” Man tāda rinda kādā dziesmā. To gan noklusēju, lai neaizrautos. Pēc koncerta vienmēr esmu kā uzplēsts un pārāk viegli ļaujos iztukšotie līdz mielēm. Pēc daudz piedzīvotām kļūdām un aplaušanās trenējos sevi pietaupīt. Arī gadiņi liek dūšai prasties turēties rāmākā garā. Ceru, ka tas nav egoisms. Pēdējais drīzāk izpaužas tad, kad jūsmodams veros vaļā visiem, plātos, dalos, cik garīgs, cik ticīgs, cik pieredzējis. Muļķības. Katrs rīts vienmēr no jauna ir tava pēdējā iespēja atcerēties, ka esi visabsolūtākā nulle, kurai Dievs var pielikt kādu cipariņu priekšā. Ja lūgsi, ja gribēsi un ja par derīgu tev to redzēs arī Viņš.
Sev un visiem vēlēdams, par sevi un visiem sastaptajiem lūgdamies, tikai viens vārdu salikums šai saltajā naktē šķiet vispilnīgākais, proti, Kyrie, eleison!
Jā, braucot kalnup no Raganas puses Inčukalna Gāzes glabātuves virzienā, virs tās redzējām skaistu mēnesi karājamies. Tikko pacēlās gāzes cenas. Vai arī mēnesi šie uzņēmīgie ļaudis būtu noprivatizējuši?