Sentēvu ziema. Labi tiem, kas nav pārdevuši savus kalnus. Dēls ar ģimeni devās uz Ozolkalnu slēpot. Bet tas bija Ziemsvētkos. Vai arī nē. Vienalga, jo visas šīs pēdējās vecgada un pirmās jaungada dienas tik skaistas. Pat svelošais aukstums liekas kā silts apmeklējums. Par spīti ozona caurumos ligzdojošajiem.
Šorīt saules plusi un sniega mīnusi darbojās kā magnēts un izrāva mani laukā. Kā mācēju, tā fiksēju. Vēroju ārieni, taču iekšēju turpināju steigties. Kā viss laikmets. Es neesmu citādāks. Tāpat ciešu, kā visi.
Ziema, protams, nav brīnums. Brīnums ir tas, ka, atgriežoties mājā un ielādējot datorā bildītes, iemūžinātā skaistuma dēļ uznāca iedvesma parakāties kādā grāmatu skapī. Atradu 2004.gadā Ulda (viena no “Brāļiem Grašiem”) man sūtītu Friča Bārdas dzeju grāmatu “Dziesmas un lūgšanas dzīvības kokam”. Pie tā, ka manā ūdens krānā jau gadiem dzīvo Amatas krastā dzīvojošais avots, esmu pieradis. Šodien gribējās pasmelt kaut ko tīru un mīļu dziļāk. Es to atradu atrastajā grāmatā - Friča Bārdas dzejolī “Latvju daiņas”.
Latvju daiņas
Kad lasu senās mīļās tautu daiņas,
kur katra lietiņa kā zeltā mirdz,
man brīžam acis paliek asaraiņas
un vieglās sērās saldi pagurst sirds.
Cik daudz tur skaistuma - tik vienkārša un svēta,
cik dziļi sirdī katris vārdiņš skan!
Šķiet pasaule, kā nekad neredzēta,
un tomēr viss tik tuvs, tik zināms man.
Tur saulīte, tur cīrulīts, tur lietiņš,
tur ieviņa pie upes ziedos līkst,
tur vaska mēnesīts, tur zvaigžņu sietiņš;
tur meitene kā brūklenīte tvīkst;
tur dzied pie loga māmulīte sirmā,
tur skalu dūmos ratiņš gurdi dūc;
tur rozītēs krīt rudens sarma pirmā,
un tur caur dziesmām dzirnaviņas rūc…
Ap visu šauro, sīko ikdienību,
ko vienaldzība tagad kājām min,
tur varavīksnas krāsu bagātību
kā rotādamies latvju dvēsle pin.
Ak, acis - tālās, senās, izdzisušās!
jūs pazināt bez sāpju asarām
vēl skaistumasaras! Kā puķes, pielijušas
ar spožu rasu, tā ir palikušas –
šais daiņās visas lietas apslacītas tām.
• • •
Asaras iz dziļumiem izsīkušas. Visparastākās. Par SKAISTUMASARĀM… vispār nav runas.