Atradu kādu kalendāru, kurā skatāma bērniņa attīstība katrā nākamajā nedēļā pēc ieņemšanas. Kā pamanīju, apmēram 7 nedēļas pirms nākšanas pasaulē, bērns atver acis. “Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, netikt jums Debesu Valstībā”, saka Kristus. Pasauli neredzējušais bērns 9 mēnešu laikā ir apguvis vienu īpašību, taču vissvarīgāko - paļāvību. Viņš tajā aug, tajā viņu pabaro, tajā viņu silda…
Bērna pirmo reizi atvērtās acis ierauga pilnīgu tumsu. Taču bērns neizbīstas un pacietīgi turpina gaidīt savu tikšanu zemes valstībā.
Šīs dzīves klēpī tiekam dzemdināti daudz augstākai dzīvošanai. Viss, kas šeit šķiet gaisma, salīdzinājumā ar to Gaismu, kurai dzimstam, ir pilnīga tumsa. Mazas dzirkstelītes nozib gar acīm tiem, kas patiesi iemīlējušies. Mazas zvaigznītes - tiem, kam vien cilvēkup mīlējusī mīlestība kā ziediņš sāk tiekties arī Dievup. Žilbinošākas komētu plaiksnas tiek dāvātas tiem, kas visu sevi ziedo Dievam. Bet visiem vienādi dots aicinājums atgriezties no savas bezcerību vairojošās pieaugušo pārgudrības un sirdīs kļūt par vienkāršiem, paļāvīgiem bērniem.
To arī visiem Kristus Piedzimšanas svētkos novēlu - pat pilnīgā tumsā raugoties, pacietīgi cerēt.
P.S. Ko tas mazais tajā septītajā nedēļā pirms dzimšanas varētu pasacīt, ja varētu… “Māt, manas acis redz tikai tumsu… Bet mana sirds jau redz gaismu… Es ticu, ka piedzimšu…”