Lūgšana: “Ar svētiem dod mieru savas aizmigušās kalpones Elizabetes dvēselei, kur nav nedz slimību, nedz noskumšanas, nedz nopūšanās, bet nebeidzama dzīvošana.”
Vēl šogad 21.augustā mammai veltīto rakstu “Vijolītei 79-tajā dzimšansdienā” slēdzu ar novēlējumu: “Daudz mūžīgas laimes, tev, Vijolīt, tavā 79-tajā dzimšanas dienā.” Uz pēdējā promceļa posma mamma nostājās š.g. 9.februārī. Tā sanāca, ka par pēdējo patvērumu viņai kļuva manas ģimenes mājas Uplejas.
Pēc februāra īssaveinojuma mēnesi viņa ārstējās Cēsu slimnīcas reanimācijā. Pēc tam dažas nedēļas Līgatnes rehabilitācijas centrā. Pēc trim smadzeņu infarktiem Viņas stāvoklis vairs nebija parasts. Vienkāršu slimnieku vidē viņa neiederējās. Ilgstoši mammu kopām mājās, veltot Vijolītes krēslainajai atvasarai visu. Atlikām savas rūpes, uzņemoties vienīgās lielās - par mūsu dzimtas un tautas koši gaistošo laikmeta pavedienu vārdā Vija Artmane.
Kad mammas veselības tālāka aprūpe vairs nebija mums pa spēkam, ieradās jauneklis baltās drēbēs - brūču un izgulējumu ārsts Jānis Lapiņš. Saņēmām konsultāciju, taču pavisam drīz viņš zvanīja un teica, ka ir sarunājis mammai vietu kādā klīnikā, kur par viņu parūpēsies īpaši, jo tālāka mūsu pašdarbība bija neiespējama. Tā mamma nonāca skaistā parkā, kurā pirms 100 gadiem uzcēla klīniku, kurā sabijuši daudzi ievērojami mūsu tautas ļaudis.
Par mammas pēdējo šīs pasaules salu kļuva Strenču psihiatriskā slimnīca. Kā no personāla, tā pacientiem mīlēta un aprūpēta, viņa tur pavadīja savu pēdējo šīs dzīves mēnesi. Pirms pāris dienām vēlā novakarē Vijolīti apciemojām. Slimība darīja to, kas jādara slimībai, mamma - to, kas jādara cietējam. Dieva dotās apziņas krēslas pavēnī viņa nejuta sāpes, taču par ciešanām varēja lasīt viņas acīs. Šai pēdējā reizē tās bija visnogurušākās. Pieglaudis viņas vaigam savējo, klusi sacīju: “Grūts, mammu, tavs lielais krusts…” Negaidīti skaidri pavēstīta, skanēja atbilde: “Tāda ir dzīve.” Tā bija pēdējā mūsu saruna šajā pasaulē. Šodien trijos dienā, pēc dziļas ieelpas un smagas nopūtas, viņas dvēsele devās jaunajā ceļā.
Pirms sešiem gadiem, vairākkārt pārcietusi smagas veselības krīzes, mamma vēlējās uzrakstīt pēdējiem šīs pasaules svētkiem, bērēm, veltīto testamentu. Tas adresēts “Augsti Godājamam Rīgas un Visas Latvijas Metropolītam Aleksandram“. Testamentā ir vārdi: “Apliecinu, ka 1999.gada 10.martā Bauskā svētā Georgija baznīcā esmu svaidīta ar svētajām mirrēm. Pareizticībā caur grēksūdzes un svēto mirru svaidījumu mani uzņēma priesteris igumens tēvs Jevgēņijs (Rumjancevs). Man tika dots svētās Elizabetes vārds. (..) Pateicībā par mīlestību, ko esmu saņēmusi visa radošā mūža garumā no krievu cilvēkiem, es vēlētos, lai atvadīšanās reizē no šīs pasaules mani izvadītu igumens tēvs Jevgēņijs (Rumjancevs) no Svētās Kristus Piedzimšanas Katedrāles.” Paraksts: “Jūsu Vija Artmane (Elizabete), Rīgā, pēc Svētā Vakarēdiena saņemšanas no tēva Vladimira Rīgas sieviešu klostera baznīcā, 2002.gada, 18.septembrī.”
Lūdzam ticības ļaudis lūgties par Elizabetes dvēseli, īpaši tās promceļa svarīgākajās nākamajās 40 dienās.
Mūžīgu laimi Tev, Elizabete!
Tavs dēls Kaspars Elisejs Dimiters ar visiem, visiem savējiem
11.oktobrī, 2008.gadā, Uplejās
Par atvadīšanās dievkalpojuma laiku paziņosim atsevišķi
Saziņai: tālr. 27882903, e pasts: nebruks@gmail.com Skype: kaspars_dimiters