Jaunākais dēls Stefans-Ezra šogad mācīsies jau 8.klasē. Šorīt nogādāju viņu līdz Sērmūkšu pamatskolai. Ja brauc pa taisnāko ceļu, līdz skolai ir 11,6 km. Līdz skolas busiņam rītos būs jāmēro 2 km kājām vai ar veļļuku. Ja salodēšu Landrover Lightweight vecajam dampītim radiatoru, tad ar to. Stefans uz 4-riteņotajiem samācījies mizot ne tikai PS3 konsolē.
Mūsu pusē nakti caurkoda pirmā salna. Tāda maiga vēl. Ābelēs dzīvojas iršu bari. Tuvojoties jāuzmanās, ka neuzkrīt čuprim - šiem tāda mode, tā gausi, smagi, svinīgi un pēkšņi piezemēties. Šodien tā - skaisti un it kā mierīgi (lai gan kādā citā pasaules malā jau gatavojas viesuļvētrai Gustavs, kas, nez kāpēc ziņās tika nodēvēta par visu līdzšinējo viesuļvētru “māti”; ja Gustavs, tad taču varētu būt tēvs; vai arī viesuļvētras maina orientāciju?). Taču 2004.gada septembris bija pavisam citādāks. Arī tad Stefanu vedu uz skolu, taču, kad vedu mājup, pasauli jau bija aplidojusi ziņa par Beslanas traģēdiju.
Šai dienā par attiecīgas ideoloģijas zombiju ķīlniekiem Beslanas skolā kļuva 1228 cilvēki. Gan skolotāji, gan skolnieki, gan bērnu vecāki un pat zīdaiņi. Trīs dienas ilga šo cilvēku gūsts skolas sporta zālē. Pēc diviem sprādzieniem skolā specvienības sāka skolas ieņemšanu. Protams, ar mērķi glābt ķīlniekus, taču šai nelaimē bojā gāja 334 cilvēki, tai skaitā 186 bērni. Ievainojumus guva 728 cilvēki, 18 bērni palika bez vecākiem, bet 87 citi - par invalīdiem.
Baudīšanas un jēgas izklaides menedžments līdzjūtību vairs nemāca. Mūs māca aizmirsties. It kā visu zināt, visam sekot pat ar visplašāko un daudzveidīgāko RSS, Atom u.c. ziņu barotnēm, taču sekundi pēc izlasītā vai noklausītā viss jau aizmirsies. Arī 2003.gadā iesāktās Irākas okupācijas dēļ 1,255,026 bojāgājušie irākieši un bezjēdzīgā nāvē kritušie 4150 koalīcijas kareivju. To, ka līdzjūtība dziest, pārbaudu pats pie sevis. Ik dienas - attieksmē pret savējiem, ļoti slimo māti, dažādu ciešanu piemeklētiem tuviniekiem. Kur nu vēl pasaules tik tālās sāpes - krītošās lidenes, pašnāvnieku spridzināšanās, ar imūndeficītu mirstošie u.tml.
Un tomēr, ne līdz galam izgulējies, ne līdz galam pamodies, vedu Stefanu uz skolu un atcerējos Beslanu. 2004.gada 1.septembrī, atgriezies mājās, savas pārdomas ierakstīju dienasgrāmatā.
-----
Dienasgrāmatas ieraksts
1.09.2004. “Uplejas”
"Lielo sienāžu stereo. Sēžu uz ķēdzāģa apdarīta liepas baļķa un veros saulē. Kopš kristīgas senatnes pieņemts Dievmātes aizmigšanas svētkus - 28.augustu sajust arī kā vasaras plakstu aizvēršanos. Bet saule, kā neticēdama, silda pavasarīgi.
Mācos runāt ar sevi. Ir filma “Runā ar viņu” (par vīrieša/medbrāļa mīlestību pret meiteni komā). 47 gados, kā pirmo pēctīņa gadu garīgajos meklējumos, nonāku pie atziņas, ka ir jārunā arī ar sevi. Kā naivs pagāns reiz to mācījos. Kļuvu par kristieti un sāku bīties termina “meditācija”, automātiski to saistot ar jogas vai dzen praksēm. Mācījos lūgties jeb sarunāties ar Dievu, tai pat laikā izliekoties, ka manis nemaz nav – tāda vientulība (un bezatbildība), ka nav ar ko parunāties. Pavasarīgā saule, mādama rudens plakstiem, atkal man to māca – runāt par pirmo mīlestību sevī. Taču šodiena ir pavisam citāda, pavisam ne man domāta diena. Domājot par sevi, varu mierīgi nolikt sevi arī malā.
Šodien ir mana dzejojošā dēla, desmitgadnieka Stefana Ezras pirmā īstā skolas diena. Pērn viņš piektdienas autobusā kopā ar māmiņu ripoja uz Rīgu. Uz Raiņa vakareni, kur tika prātā lolots pēc īpašas programmas, reizi nedēļā apgūto nododot un nedēļai mājas darbus paņemot. Programma bija īpaša arī tālab, ka Stefana 3-šajā klasē mācījās “sīkie”, kuriem jau aug bārda un pamatīgas krūtis. Vārdu sakot, grūti (jeb citādi) audzināmo klasīte. Arī Jēkabs beidza tieši šo skolu. Viņam gan bija darīšana ar to vecuma grupu, no kuras daži tiešām gan strādāja, gan mācījās. Arī es taču reiz pabeidzu 23.vakara/maiņu videni. Bet šogad, kā jutām visi, Stefanam bija jāizdara cita izvēle. Un atkal vecākā brāļa pēdās – uz Sērmūkšu pamatskolu.
Nakts uz 1.septembri man bija riebīga. Miega “Forum Cinemas” man atvēlētajā zālē nācās skatīt šausmeni – asiņainu cīņu ar narkodīleriem. Arī jāmostas neierasti agri, 8-toņos. Izdarīju to, pirms savu modrējošo brēkšanu sāka “ēriksons”. Narkodīleri pamodināja. Šausmas sevi bija pieteikušas.
Trešdiena. Rīsi ar sojas mērci, kafijas lāse un… “davei” uz skolu. Izgriezies uz Sarkaņu ceļa, auto saslīdēja kā ziemā. Šausmu stāstiem vēl pilnie mākoņi gāza laukā visu, ko domāja par mūsu zemes dzīvi – tādu tumšu ūdeni, kas ceļa smalko smilšu virsslāni pārvērta krema kārtiņā, lai aizslidotu kā ziemā. Sargeņģeļa spārni un manas ķepas Subaru kumeļu tomēr savaldīja.
Pie skolas esam trīs minūtes pāri deviņiem - slaistiem neticami precīzā laikā. Kurš ies iekšā, Līga un Stefans? Varbūt tikai Stefans vien? Dzejnieks jau sakās ietam viens, taču pēkšņi sajūtu neparastu atbildību sevī. Kāds gailis skaļi nodziedāja un, likās, tā būs slinka nodevība, ja tik svarīgā dienā palikšu vārtāmies ādas sēdeklī. Aizgājām abi.
Skoliņā viss, kā Jēkaba septembros, no kuriem dažus tas pavadīja tepat. Tikai logi jauni, jumts eiropeiskāks. Sporta un sarīkojumu telpa reizē atkal pulcēja jaunos pirmklasniekus, vec un vecvecākus, savā starpā dažāda vecuma un dažādi rotātu bērnu atdalītus. Direktore teica runu, izplūstot pirmklasnieku pieteikšanas rituālā. Viss bija tik sirsnīgi. Narkodīlerus lauku skolā pat kā sapņu atblāzmu manīt nevarēja. Te viss gribēja ritēt kā laikos, kurus Rīga un visi pārāk strauji vesternizētie miesti nekad vairs nepiedzīvos.
Ceturto klasi vadīs jauna skolotāja Jeļena, kas runāja ar jaušamu slāvu akcentu. Pareizticīgam latviešu puikam tas nāks tikai par labu – tā nodomāju. Lapiņā ar jautājumu, uz kurieni gribētu, lai tiek rīkota ekskursija, ierakstīju Slīteres rezervātu un Kurzemes jūrmalu. Kāpēc, nezinu. Ārpusē Stefanam tik svinīgo dienu fiksēju momentuzņēmumā. Stefans gandrīz viss bija baltā, kamēr es – tradicionāli melns.
Mājupceļā ieslēdzam ziņas. Asinis. Ziemeļosetijas pilsētiņas skolu ieņēmuši 17 čečenu kaujinieki, kā ķīlniekus sagūstot no 200 līdz 400 cilvēku. To vidū ap 120 bērnu, pat zīdāmu. Ir kritušie, ievainotie un akcijas negantumam atbilstoši draudi – par katru beigto kaujinieku nogalināt 50 gūstekņus, par katru ievainoto 20. Cīņa par brīvību? Par savu zemi, valsti, ticību? Muhameds “Korānā” bargi nosodījis tos, kas pazemos savējo bērnus. Viņš sludinājis, ka katrs bērns, jau piedzimstot, ir musulmanis un, to nogalinot, tu nogalini savu jaunāko brāli. Tieši to osetīnu muftijs mēģināja atgādināt savas ticības partizāniem, laikā, kad jau tika mīnēta sporta zāle, kurā bija sadzīti visi ķīlnieki. Nu jau mīnēta arī apkārtne. Nejauši mīnai uzminusi kāda govs… Uzbrucēju vidū ir arī divas sievietes, šahīdenes, tinušās tradicionālajās spridzekļu jostās. Var mēģināt saprast atriebes drudzi, brīves alkas, taču, ja pieaugušie nonāk līdz gatavībai savam “sapnim” upurēt tādu pašu savējo bērnus, cīņa kļūst līdzīga murgainam sapnim, šausmenei ar cinisku narkodīleru piedalīšanos, kas, piedzinušies psihi izmainoša “drosmes” eliksīra, savus ideālus gatavi noslīcināt savu pašu bērnu asinīs.
Laikam tāpēc manī iedziedājās rīta gailis un pamudināja savam dēlam doties līdzi skolā. Ja nu Osetijas scenārijs būtu piemeklējis Sērmūkšu skolu? Latvija taču atbalsta slepkavniecisko okupācijas karu pret Irākas tautu. Dēls vismaz nebūtu kļuvis par ķīlnieku viens, bet kopā ar mani – savu tēvu.
Kamēr Uzvaras parkā krievi protstē pret izglītības reformu, Rīgas sirdī, Doma laukumā, pukst ideoloģiska kontr-popkoncerta decibelu debilā sirds, vēstot pasaulei, ka mums savā mazajā valstiņā lielās pasaules problēmas nerūp. Mums viss pie d… Ja tā turpināsies, grūti aptvert, cik lielām d… mēs šeit drīz vazāsimies."
---