Arī es pirms kāda laika tiku aicināts uz šīm brokastīm. To orgkomitejā ir kāds mans sens paziņa, kas ar savu kundzi šurp atceļojis no ASV un nu jau iekļuvis ev.lut. “čirkas” (zviedriski tā izrunā vārdu “baznīca”) ietekmīgāko personu pulciņā.
Viņš ir dzimis un audzis ASV, uzņēmis visas falšā zaķa tipa demokrātijas receptes, nu tās mēģinot iemānīt mūsu garīgi atpalikušajai sabiedrībai. To, kādi Antiņa pēcteči esam, mums cenšas pierādīt jau kopš pirmās Atmodas dienas. Un ne tikai tais-zemēs izauklēto emigrantu seksuālais minors, bet nu jau arī Baltā nama auras apstaroto fundamentālo kristiešu mažors.
Kad LPP sāka savu pirmo priekšvēlēšanu tūri, gan zināma aprēķina, gan romantisku atmiņu iedvesmots, kopā ar dēlu Jēkabu nolēmu mācītājpartiju muzikāli atbalstīt. LPP toreizējais līderis Eriks Jēkabsons mana ticības ceļa sākumā kļuva par Jēkaba krusttēvu. Tad nu vālējām riņķī pa Latviju un pārliecinājām ļaudis, ka LPP ir teju vai paša Radītāja veidota un, protams, glābs Latviju. Īsā laikā tiks iedarbināts Īrijas ekonomiskais modelis un visi letiņi gavilēdami no Īrijas ritinās mājup. Arī morāle strauji tiks salabota un ar lētajiem reisiem šurp lidos vienīgi ētiski kvalitatīvi ļaudis. Viens pēc otra tiks atmaskoti oligarhi, banditokrātijai un kleptokrātijai (E.Jēkabsona iecienīti apzīmējumi) tiks pielikts sakrāls punkts. To, ka tas viss ču oda pēc pīlēm, skaidrs, ka jutu. Tomēr sevi mierināju, ka tas tik tāds paņēmiens, lai pie varas beidzot nāktu tie, kas katrā auditorijā atgādināja biblisko: “Ja gribi būt pirmais, esi visu kalps.” Spiedu sevi noticēt, mācītājpartija kalpos tautai.
Pēc tūres saņēmām ar dēlu savu honorāru un bijām pateicīgi. Arī pie iedarbīgās vizuālās reklāmas biju pielicis savu roku, jo apakšā tai skanēja mani motīvi. Tātad, biju apliecinājis savu atbalstu un uzņēmies atbildību par LPP solījumiem.
Viss kardināli mainījās, kad sākās ASV globālo melu kampaņa, aicinot okupēt Irāku un gāzt Huseinu. Tas, ka Freibergai un Kalnietei dezinformēšana ietilpa dienesta pienākumos, bija skaidrs. Bet tad Saeimas kancelē kāpa LPP līderis E.Jēkabsons u.c. LPP deputāti. Pat neērti to uzvārdus vairs atcerēties. Tika citēts apustulis Jānis un reformators Luters, ar sakrālo tika manipulēts pa visu banku. Protams, savas attiecības ar Eriku samaitāju. Rakstīju LPP vadībai vairākas vēstules, arī Erikam personīgi. Džeki vēsiem nerviem savējo rīcību pieņēma kā normālu, manējo - kā nenormālu lietu.
Kad 80-to pašās beigās pie E.Jēkabsona viesojos Amerikā, viņš uzsvēra, ka Gorbunovam, pirms sākt otrādi valkāt kažoku, savus publiski paustos naidīgos uzskatus pret pirmajām brīvības tieksmju izpausmēm nāktos arī publiski nožēlot. Ir kāda dok. filma, kurā fiksēta manifestācija pie Brīvības pieminekļa, kuras laikā demonstrantus indēja ar dzelteno Ikarusu gāzēm. Filmas kadru fonā skan Gorbunova padomju funkcionāra stilā ieturētie draudi manifestācijas dalībniekiem. Gorbunovs to, protams, publiski nenožēloja un, līdzīgi citiem komjauniešiem un partijas funkcionāriem, ar paātrinājumu ierakstījās neatkarīgās Latvijas brūnaļas pirmo slaucēju brigādē.
Bet kā tad paliek ar E.Jēkabsonu un citiem viņa partijas joprojām valdībā esošajiem biedriem? Viņi taču atbalstīja Erika iniciatīvu uzturēt Baltā nama mītu par WMD esamību Huseina arsenālā. Kas zina, varbūt pienāks laiki, kad daudz lielāku melu nepieciešamība šos, genocīdu izraisījušos, padarīs par salīdzinoši godīgu un tālredzīgu diplomātiju.
Arī baznīcu vadītāji neiebilda un joprojām neiebilst pret Divupes kā civilizācija šūpuļa un Bībeles tēva Abrahāma zemes izslaktēšanu un izlaupīšanu. Pirms LPP pirmās kampaņas to vēl varēja nezināt un aģitācija Aglonas svētvietā balsot par LPP varēja likties tikpat attaisnojama, kā manas ģimenes atbalsts. Bet pavisam drīz taču viss kļuva skaidrs! Tomēr tiešāka vai netiešāka aģitācija turpinājās - gan par iestāšanos ES, gan par labu LPP/LC apvienībai, kas mēģināja iemiesot brīnumu, sintezējot liberālās demagoģijas uguni ar kristīgi politiskā fundamentālisma sprediķu ūdeni.
Arī šā gada lūgšanu brokastis visam minētajam bija apstiprinājums. Pulcējās paraugkristieši, kas piedod pat tiem, kas piedošanu nemaz nelūdz. Defoltā tiek piedots pat ekspremjeram, kura veiklība valsts nozagšanā radīja labvēlīgus apstākļus operācijai “Baltijas Banku - hops!”. Turpat bija arī šīs naudas pievākšanas akcijas viens no redzamākajiem līdzautoriem - T.Freimanis. Varbūt esmu palaidis garām un viņš jau sen attaisnots pilnīgi, tautai saprotamā valodā pamatojot savu nevainību. Ja tas būtu Dieva Mielasts, pie kā devās Freimaņa kungs, es klusētu. Bet tas bija parastas barības elitāras patērēšanas pasākums ar atbilstoši pompozām un liekulīgi sastiķētām runām, kuras vainagoja nabaga ķīlnieka V.Zatlera laikam jau mūža pirmais sprediķis. Tikai viens fragments: “Es saredzu šīs lūgšanu brokastis kā avotu. Avotu, kas attīra, dod spēku un veldzē mūs katru no jauna. Šajās brokastīs lūdzu par manas tautas spēku meklēt un atrast sevi. Lai katrs cilvēks kā vislielākā vērtība Dieva tautai apzinātos savu vērtību savai tautai – Latvijai. Pastāvēs, kas atgriezīsies!” Jāpiekrīt A.Tarvidam, kas rakstīja, ka “ja pirms 90 gadiem šādu zatleru kompānija burzītos teātrī, Latvijas Republika mūžam netiktu proklamēta.”
Ja gribu būt godīgs pret kāda cilvēka pausto, man jāvelta kompliments citkārt man nepieņemamā seksuālā minorā savas domas atskaņojošajai Jolantai Cihanovičai, kas Poltika.lv portālā cita starpā rakstīja: “Manuprāt, politiķu koķetēšana ar baznīcu ir saistīta ar sabiedrības gaidām, ka baznīca kalpos kā morālais, ētiskais kompass. Diemžēl Latvijas baznīca sabiedrības diskusijās piedalās tikai tad, kad ir runa par seksu vai varu“.
Pērn Latvijas Avīzē par šīm brokastīm publicētas arī šādas rindas: “Lūgšanu grupas sanākušas Pentagonā, un, pēc dažām ziņām, tām esot saikne arī ar Centrālo izlūkošanas pārvaldi.”(Valdis Bērziņš, LA, 27.08.2007). Ja tā, tad ko es te cepos?
Reprīzei vēl kāds signifikants atgadījums. Kad panesen tika gāzta vecā valdība, lai pie varas nāktu tā pati vecā valdība, Saeimas sēdes tiešraidē sakaru (protams, tikai heteroseksuālo) ministrs sacīja: “Mēs turpināsim rūpēties arī par sakrālo tūrismu… Ticiet man…”
Kā to pierādīja lūgšanu brokastis, sakarniekam un viņam tuvu stāvošiem ļaudīm tic pat baznīcu bīskapi. Aicinājums “Ticiet man” iemiesojās un lūgšanu brokastis ir pirmo rūpju par sakrālo tūrismu apliecinājums. Tik pretrunīgu uzskatu un ticību ļaudis spēja vienoties ap jauno ticēšanas objektu. Nākas secināt, ka Latvijā dzimusi jauna ekumeniska brokastošanas denominācija, kuras biedri vienprātīgi tic tās pagaidām oficiāli neafišētajam līderim.
Bet man viņu visu dēļ joprojām uz rokām ir 1 284 105 nogalināto irākiešu asinis.