18. novembra vakarā pēc fiziskas padauzīšanās savas lauku mājas pagrabā un patvīkšanas pirtī, izgāju tumsā klausīties vēju. Mākoņi bija saplosīti un jau bēga. Mēness atblāzmai līdzīga gaisma smaržoja pēc sala. Galvā iestājās klusums, kas vēstīja: rīt pirmo reizi snigs.
Pavēstīju savu nojausmu sievai un mēģināju iemigt. Vējš vandīja tumsu un darīja to gaišāku. Piegāju pie loga un… bija sācis snigt. Tieši naktī uz manas mātes četrdesmito pēcnāves dienu - kristiešiem tik izšķirošo. Šai naktī beidzas visi dvēseles pārbaudījumi dzīves neredzamajā jeb mūžīgajā pusē. Eņģeļi to ved Dieva troņa priekšā, lai dzirdētu spriedumu, kur tai būs lemts pavadīt tālāko mūžības mirkli līdz Kristus otrajai atnākšanai.
Kad mammu veda pa Brīvības ielu atvērtā šķirstā, debesis bija vaļā un saule viņai dāvināja to gaismu un siltumu, kas laicīgajā miesā bija nodzisis. Zeme jau tāpat savu smilšu vāku uzliek katram. Baznīca māca, ka dvēsele pirmās trīs dienas ir sev tuvo ļaužu vidū. Varbūt vienā pusē šķirstiņam uz “gazika” platformas sēdēja akordeoniste, bet otrā - pati Elizabete. Tikai nesakiet, ka pazīstamo vārdu Vija esmu nolaupījis tautai un latviešiem. Dvēsele, kas sēdēja līdzās akordeonistei vairs nebija ar aptumšotu apziņu un slimības nomocīta. Elizabetes dvēsele bija brīva no nastas, ko katra laicīgā cilvēka ēzelim kamiešos uzkrāmē dzīve. Bija Vija un izbija. Bija Artmane un izbija. Palika tikai Dievam dārgā Elizabete, ko pēdējos gadus Viņš bija glābis baznīcā un pašu pēdējo gadu… dāvinot viņai Lielo Slimību.
Tā galīgi nav tikai mana atziņa. Reiz sen senos laikos slimnīcā sanāca būt kopā ar Imantu Ziedoni. Plūdām pa gaiteni un viņš man sacīja: slimība ir ceļš. Arī mammai bija tā. Tas, ka pie daudz kā vainīgi cilvēki, kas viens otru dažādi padara slimus, tas tagad vairs nenozīmē neko. Svarīgi ir, ko ar šo slimību dara slimotājs. Vai pieņem ar pateicību, vai kurn. Mamma nespēja par savu satriekto laicīgo būtni līdz pilnībai būt pateicīga. To spējuši tikai svētie. Bet mammai palīgā nāca Dievs, attīrot viņas laicīgo būtni no visa, visa liekā. Dievs palīdzēja mammai nobremzēt, kļūt vieglākai, lai vieglāk būtu atrauties no zemes. Spārni no augstā un ilgstošā lidojuma bija ļoti ļoti noguruši. Tiem bija jāatpūšas, jākļūst caurspīdīgiem kā zīds un apskaidrotiem kā viņas saules apspīdētā seja šķirstā.
Pirms četrdesmit dienām - pēdējā rudens saule. Pēc četrdesmit dienām - pirmais ziemas sniegs. Viņa paguva no mūsu vidus izmukt laikus. Nedēļu vēlāk jau būtu par vēlu. Vēl vēlāk - pavisam par vēlu. Viņa paguva izmukt pirms salūtā izšautajiem īstajiem latiem un neīsto eņģeļu pakāršanu Ziemsvētku eglēs. Viņa visu paguva izdarīt pa īstam. Jo viņa zināja, kurp dodas jau tad, kad rakstīja savu testamentu, lūdzot viņas pēdējos šīs saules svētkus nosvinēt Kristus Piedzimšanas Katedrālē.
Viss, māt, notika tieši tā, kā tu vēlējies. Kādā video liecībā, ko ievietošu citreiz, uz Elzas Radziņas bērēm tu Kārlim Sebrim teici, ka savās bērēs gribētu, lai ļaudis griež Vīnes valsi. Pazīdams tevi, zināju, ka ne gluži tik vaļīga bija tava doma, taču motīvs tika nojausts, pat šo video liecību vēl nezinot. Tāpēc - akordeoniste. Nevis svinīga svina maskās tērptas prominences. Metropolīta svētība, tautas gājiens, tavu ziedu laiku “gaziks” un vieta vairs ne zem šīs, bet tās Saules - Kristus. Un nevis Raiņa “spēcīgās celšanās pret sauli augšā” pakājē, bet pašu Sauli - Kristu dzemdējušās Dievmātes patvērumā.
Vecāko Rīgu cēla vāci, vēlāk zviedri, tad krievi. Mēs, latvieši, visiem šiem laikiem bijām pa vidu. Jā, tā bija mūsu zeme, taču mēs nekad nebijām aristokrāti. Mēs bijām pārāk vienkārši un pārāk brīvi savā garā. Verdzība, kalpība īsti brīvos neierobežo. Tikai 20 pirmās brīvvalsts gadus mums sanāca nedaudz pavingrināties aristokrātijā, taču summā tāpat sanāca čiks. Brīvo dižciltība ir viņu talants, ģēnijs. Tu, kalpu meitēn, to sasniedzi. Mākslā mūsu tautai ir daudz izcilu aristokrātu. Taču tev Kristus otrās atnākšanas gaidīšanas vietu Dievs ierādīja starp īstiem aristokrātiem, tiem, kas cēla Rīgu, un mācījās mīlēt Eiropu. Arī tu 300 miljoniem tik tālo Eiropu dalīji pa sava talanta gabaliņam. Viņi zināja - Vija tā ir Latvija. Un ja skaista ir Vija, tad tādai jābūt arī Latvijai. Un viņi zināja pareizi.
Tas, ka esam mainījušies un savu Latviju pārvērtuši līdz nepazīšanai, arī paši ļaujoties pārvērtībām, tiem, kas tevi mīlēja, netraucēja lielā pulkā atnākt uz tavām bērēm un nelielā pulciņa - uz četrdesmitās dienas aizlūgumu Pokrova kapos. Latviešu bija pavisam maz. Latviešu vispār palicis ļoti maz. Ir latv-īri, latv-angļi, latv-amerikāņi, ir daudz latviski runājošu un komentārus rakstošu ķermeņu, kam no vergu un kalpu laikos rūdītā brīvā gara vairs nav ne miņas. Tu paguvi aiziet laikā, kā brīvā. Tie, kas šobrīd plosa pat tavu piemiņu, ir pavisam cita tauta, kurai ar Dainas radījušo nav nekāda garīga sakara. Kad valdīja nebrīve, latvieši bija stipri un viedi palikt brīvi garā. Nu valda brīvība, taču tādu garīgu verdzību, kādu piedzīvojam uz savas tautas ādas šodien, latviešiem nav nācies piedzīvot nevienos laikos. Paldies Dievam, ka tu, māt, paguvi izmukt sveikā.
Ja esi pie Dieva troņa, palūdzies par mums dažiem (varbūt tūkstošiem). Mēs, kamēr pietiks dukas, vēl uztrakosim*. Tu jau mani pazīsti, māt. Tagad vēl daudz daudz labāk.