Pirms nācās pamest Krimulda, dziedāju:
“no piliena es esmu izraidīts
caur varavīksnēm uz jūru doties
manas neveiksmes un pat nāve
mani māca kā pārveidoties”
Viss atkal atkārtojas. Lai cik tālu jau biju no šīs dziesmas “Bēgšana”, šodien atkal esmu tajā atgriezties.
Pārdodu Uplejas, Upciemu, visu, visu, kas 10 gadus kopts un lolots. Amatas leju un vecās skolas kalnu, kurā sapņoju uzcelt baznīciņu. Pametu savu vismokošāko sapni - šai pusē radoši turpināt Krusta Skolu.
Viss izmēģināts. Abi ar Līgu vairs nevelkam. Mammas laikmets pagāja. Līga tam veltīja visu. Kā vienmēr. Iesākumā - 10 gadus Krimuldai, pēc tam - 10 gadus manai mammai. Es tikai piepalīdzēju. Organizēt māku tikai četrrindes. Arī banku sistēma neizrādījās piemērotāka sapņu īstenošanai par padomju sistēmu.
Krimuldas laikā vēl sanāca atļauties avantūras Dievam par godu. Lai kādas astes palika, rezultāts tomēr bija… Uzcēlām Baznīcu, iekopām oāzi un neformāli radoši izveidojām nevienam nevajadzīgu cilvēku cerību kopienu. Tad vēl tā varēja. Tagad vairs ne. Brīvajā tirgū esam iztirgojuši visu. No ideāliem pāri palicies vien salūts 18-tajā un prezidentu šļupsti. Par lielāko krīzi masveidā uzskatām ekonomisko. Kauns.
Šo vietu savā dzīvē pametu jau otrreiz. Pirmoreiz to pametu, kad devos ceļā uz Krusta Skolu. Kurp dodos šoreiz, nav ne jausmas. Vienkārši “ticu Dievam un tinos” (no dziesmas “Pasaule ir tāda skola”).
Dīvaini, ka savu nākotni esmu jau nodziedājis.
Arī par šodienu šī tolaiku
Bēgšana
no piliena es esmu izraidīts
caur varavīksnēm uz jūru doties
manas neveiksmes un pat nāve
mani māca kā pārveidoties
es negribu neko un nemāku
tikai bezgalīgi projām tiekties
bet kad lapas vairs nav kur noslēpties
kailiem zariem debesīs sniegties
es esmu tukšs! un jūs? un jūsējie?
tikai acis ir valguma pilnas
dzīvo suņi un izdzīvo cilvēki
pretī asaru devītam vilnim
arī es esmu izgājis nebeigties
un nekad te vairs neatgriezties
uz šīs zemes nav mūsējo debesu
vien zvaigznes kā spļāvieni griestos
pat mājai mirt gribas aizejot
tā pamet sētu un dodas
paliek stāvot vien mūžīgi stāvošie
tik nekustīgi ka nāve rodas
zeme nečukst pat klusas ardievas
trūdu klēpis grib vēl un vēl
man nav bail ne no jums ne no eņģeļiem
man ir bail ka man nebūs jūs žēl
to ko redzu es nevaru neredzēt
jūsu acīs ir palikšana
viss ko būvējat pērkat un pielūdzat
viss ir projām došanās mana
ir jāaiziet jāaiziet jāaiziet
zvana mēle atkārto zvanā
viss ir garāmgājēju tikšanās
šajā mūžības nesatikšanā
dzīvi cilvēki apmetas kapsētās
smej par bēgļiem - par mani visskaļāk
mirstošs priesteris aicina debesīs
nāve plašāk paver tās vaļā
kaut akmeņi brēktu jūs paliktu
kaut pēdējā zvaigznīte dzistu
ir krusts mana lidmašīna
manai bēgšanai projām uz Kristu