Atceros, kā biedrs Šķēle liktenīgajā Saeimas sēdē pie rociņas ieveda nu jau izdienējušo VVF, lai visiem priekšā stādītu šo anglosakšu karaļnama dienestā kodētās dzels lēdijas kopiju operatīvajām darbībām Latvijā.
8 gadus viņa kodēja manu tautu. Pat nekautrēdamās izmantot Kašpirovska hipnozes paņēmienus no latviešiem pavisam citādi nozīmīgās estrādes. Tikai banālas frāzes, tikai plakani un ciniski plakātiski tekstiņi, pausti ledaini plīstošā balsī, taču cik daudz tika panākts. Dainu kalns viņas pielūgsmes izskaņas pasākumā pārvērtās Vairai upurēto puķu kalnā. Mēs, nabaga nokodētie, apliecinājām, cik ļoti esam gatavi totalitāra vadoņa šaurekrāna patiesības projekcijai.
Un kādas augstas ētikas, kādas dižas smalkjūtības apdvesti ir viņas iejūtīgie vārdi manai mātei, kura tai pusē dzīvības frontes līnijai vēl nav sabijusi pat 40 dienas. Biedrs “Dzābiķis” ēterā dāsnojas ar man veltītu apzīmējumu “sūda brālis”, VVF mammu apsaukā par “augsti stāvošu komunisti”… Kādi inteliģenti ļaudis, kāds “sauļains daiņums” plūst pār šo plutokrātijas aģitatoru lūpām.
Mamma kā “augsti stāvoša komuniste” vismaz atļāvās zemu nekrist, līdzīgi citiem komunistiem un VDK virsniekiem, kas joprojām nosaka režīma parametrus šajā valstī. Grūti pat salīdzināt Vīķes-Freibergas pienesumu, ievelkot LV irākiešu un afgāņu izslaktēšanas koalīcijā, ar manas mātes paveikto Latvijas kultūras pagodināšanai. Lai cik infantila izskatījās mammas darbošanās KP ierindā, viņa savu stāvokli izmantoja, lai cilvēkiem palīdzētu konkrēti, gādājot dzīvokļus, izpalīdzot citās sociāli sadzīviskās problēmās, mēģinot pat no ieslodzījuma atbrīvot disidentu Ēriku Rodi, kura kartona eglīti un Ziemassvētku mielastam sakrātos rupjmaizes gabaliņus savulaik brutāli bija iznīcinājuši padomju menti.
Ar mammas aiziešanu mūžībā lieliski parādās, kas tad īsti bija aktrise Vija Artmane un kas - Baltā Nama propagandiste Vīķe-Freiberga. Jo ātrāk mēs ar savu gadsimtos rūdīto īmunsistēmu VVF vīrusus uzvarēsim, jo ātrāk varēsim atgriezties pie reālistiskiem ideāliem un beigt bezcerīgo dzīvošanos sapņu nereālajā laikā. Valstij, kas ir koalīcijā ar šobrīd pasaulē lielāko masu slepkavības iemiesojošo impēriju, nav nekādas izredzes jelkad kļūt neatkarīgai.
Es savas valsts apaļos svētkus svinēšu ne jau kā šīs Latvijas Republikas vārdu nelietīgi valkājošās sistēmas svētkus. Es joprojām dzīvoju sava tēta piedzīvotās brīvvalsts ideāla gaismā. Tās, ko 1918-tajā dibināja mūsu valsts tēvi, kam ar šodienas brīvvalsts imitāciju nav nekāda sakara. Pār mums valda ar varu paņemta vara, kurai ar tautu nav nekāda sakara.