Tā dzīvē gadījies, ka šobrīdējais premjers I.Godmanis mūsu kopīgi piedzīvotās jaunības laikā bija arī bundzinieks, kamēr es - basģitārists. Kad videņu ballītēs bija jāspēlē dejas, bieži vien spontāni tika formētas muzikantu brigādes. Kurš bija brīvs, tas spēlēja.
Repertuārs pad.laikiem bija neparasts. It kā jau dzelzs priekškars liedza komunicēt ar rietumiem popkultūras jomā, taču, paradoksāli, ballītēs mēs spēlējām galvenokārt vienu vienīgu “firmu“. Man vairāk nācās būt kopā ar tagadējo “Dakotas” country līderi Edvīnu Zariņu. Viņa trumpis bija neparasti autentiskā grupas “Creedence C.W.R.” dziedātāja J.Fogertija kopēšana. Reizēm kā bundzinieku pieaicinājām Peksi. Tā toreiz muzikanti sauca Ivaru.
Pirms gadiem 10 mums izdevās restaurēt “Krīdenzus” uz Daugavas “Mēles” skatuves. Sanāca eksotiski. Arī “Bildēs” pāris gabalus nospēlējām. Omu uzlabojušais notikums piešķīla ideju ierakstīt kopā vienu vēsturē paliekošu albumu. Nācās sacerēt vajadzīgā apjoma un atbilstoša stila muzonu, ko arī izdarīju. Albuma nosaukums bija iecerēts “Amālija sapnī redz kaulu”. Sākām pat studijas mēģinājumus. Taču Ivars no projekta noleca. Dziesmas nācās cancelēt.
Pirms LPP/LC uznāciena šādu ideju pacēlu vēlreiz. Atkal saņēmu akceptu un tika sacerēts jaunas apjoms dziesmu albuma ierakstīšanai. Un atkal Ivars pirms ierakstu starta no ieceres atteicās.
Šīs pēdējās sadarbības laikā mums izdevās vienam pret otru nedaudz pavērties un reiz saņēmu kādu ļoti romantisku un vaļsirdīgu Ivara vēstuli par viņa vīziju mūsu valsts tuvākās nākotnes sakarā. Viņš galīgi nebija un nav muļķis vai no varas aptornējies tips.shtokij-man-nav-sirdsViņam ir enciklopēdiska atmiņa. Viņš līdz kaulu smadzenēm ir rokeris. Viņš ir rokvēstures datu bāze. Taču viņš ir arī fiziķis analītiķis, kas 13.janvāra notikumus man skicēja zemāk publicētajā 2006. gada vēstulē.
Piedod, Ivar, taču kā kolēģi muzikantu ar šo vēstuli gribu tevi kaut nedaudz reabilitēt, jo kad Štokenbergs, iemucis Radiomājas foajē, drebošā balsī ziņoja Tomsonam ēterā, cik ļoti viņš nosoda grautiņus pie Saeimas nama, sapratu, ka viņš ir vai nu zābaks, vai kārtējā miglas pūtēju orķestra diriģents, kam arī ļoti sakārojies pamuzicēt uz Nacionālās operas (Saeimas) skatuves.
Ivara 2006. gadā man rakstītā vēstule:
Kaspar,
Nule kā pārlasīju Bob Dylan autobiogrāfiju, kas apstiprināja manas sajūtas, ka reizēm ir nepieciešams distancēties no didaktikas, mesiānisma, sludināšanas kaismīgas apelācijas, jo tās nevis Tevi bagātina, bet gan “paseklina” un izsmeļ. Tāpēc arī Bob Dylan, pēc neskaitāmām sabiedrības pārstāvju prasībām izskaidrot tai dzīves jēgu, pieņēma lēmumu ilgi klusēt. Galu galā arī katram pašam jāizcieš ir šis jautājums, to nevar “ielikt ar karoti mutē”.
Mans tēlojums par pašreizējo (tautas - sabiedrības) stāvokli ir apmēram šāds:
Bija tāda skaista maza upīte ar skaistiem krastiem - līčiem, pāri noliekušamies ievām un vītoliem, mazām, lai arī nekoptām, pļaviņām tās krastos.
Tie krasti nebija “bagāti”, taču pazīstami, un ūdens upītē bija skaidrs, kaut arī 60 gadus no “ārpuses” komunisti un viņu līdzskrējēji nepārtraukti draudēja upīti aizbērt vai pagriezt tās plūdumu viņiem vajadzīgā gultnē - taču tas viņiem neizdevās, jo draudi bija tikai ārēji un ne “iekšēji”.
Virs šīs upītes bija aizsprosts, ko daudzas latviešu paaudzes bija uzbūvējušas, kas ne tikai sargāja upīti no plūdiem, bet arī filtrēja un tīrija ūdeni, kas krājās virs aizsprosta no dažādiem avotiem, arī netīriem.
Pirms 2 gadiem šis vērtību aizsprosts sabruka un nu lielais, pa daļai netīrais ūdens gāžas lejā, milzīgā vilnī pārpludinot un aizskalojot visu, kas saistījās ar mūsu upīti - tās līčus, krastus, pļavas utt… Kāpēc tieši pirms 2 gadiem? Tāpēc, ka sakrita un rezonēja 4 faktori, kas sagrāva aizsprostu:
1. Jau 6 gadus Latvijā nav ekonomiskas krīzes (tieši dinamikā, kā 1995 un 1998 g.) un cilvēkiem šķiet (mānīgi), ka tā būs vienmēr. Uz to iekrīt vienmēr visi, pat amerikāņi, kas 1991.g. sāka spriedelēt, ka Keinss ir miris un ka informatizācija un globalizācija visu izlīdzina - rezultātā viņi dabūja uz galvas 2001.g. krīzi, kas tikai sakrita ar 11.septembra notikumiem un nebija no tiem izsaukta. Arī mēs, latvieši, dabūsim to izbaudīt uz savas ādas, tieši tajā brīdī, kad šī sajūta par “trekniem gadiem” būs visus pārņēmusi.
2. Ir beidzot atnākusi “jaunā audze”, kas nav piedzīvojusi trūkumu un pieticību (savā lielā vairumā), bet gan rocību, un kurai nav problēmu ņemt neskaitāmus kredītus (nospļaujoties, kā tos atdos), kurai, ja vien ir lēti un labi, nav problēmu pirkt lietas vairumā, pat tad, ja tās jau viņiem ir, kurai ir svarīgi aizbraukt vienalga kur, lai stāstītu, ka viņi tur ir bijuši, pat nezinot pēc būtības kur un kāpēc.
Tā jau ir patēriņa sabiedrības paaudze - un lai arī patēriņš ir it kā individuāls, taču tas raisa kolektīvu psihozi - un straume gāžas.
3. Nekad latvieši nav bijuši tā pārbaudīti ar naudu, kā tagad. Nekad - un nemaz nav vērts runāt par to sūri, grūti pelnīto rocību pirmskara Latvijā, ko slavina esošie pensionāri, tikai nu jau nostalģijas pēc.
Nauda, kas ienāk no ES fondiem, no rietumu bankām caur to meitu bankām Latvijā, no Krievijas un, velns sazin, no kurienes, lai kaut vai nopirktu visu šo upītes appludināto zemi, kā arī vienkārši “godīgas” investīcijas - ir ar narkotikas dabu.Tā aizmiglo acis un lieliski iederas starumes paātrināšanā - tas ir kā sunim: ja tam nav devuši pietiekoši ēst pirmo dzīves mēnesi, viņš rīs visu savu tālāko mūžu līdz pat miršanai, ja laikā neatraus bļodu.
4. Piedāvājums ir kļuvis globāls - ja vari samaksāt, tad tev pēc 3 dienām no jebkurienes atvedīs kaut vai “baltu ziloni” pa durvīm iekšā.
Tā ir patēriņa sabiedrība, kas ir “piedzimusi”, kas paātrinoši gāžas arvien lielākā sparā uz leju pa “upīti”, nograujot visu savā priekšā. Un var jau, protams, šausmās stāties pretī straumei un skaļi saukt: tā nevar, tas jūs pazudinās kā tautu, kā cilvēku… Taču lavīnveidīgās cilvēku straumes troksnis to pārmāc un galu galā šos patiesos sludinātājus straume tikai nostumj malā: lai viņi tur kaut ko “čiepst”, jo viņi nav mūsējie, tātad dīvainīši…
Kur tas viss atdursies? Protams, pēc Keinsa - pret krīzes klintīm, kur daudzi no straumes tiks nosisti vai nu tiks sakulti nākamā ūdenskritumā. Taču, ja pat integrēti pieņem, ka lielākā laikā nebūs globālu karu, krīžu, klimata katastrofu utt., tad tas viss nonāks pa tiešo Amerikas tipa sabiedrībā: tur vēsturi zina vien tik daudz, kad kāds ir piedzimis, jo kad viņa tēvs ir dzimis - velns viņu zina, kur ģeogrāfiju zina “no mājas līdz tuvākajam molam”, kur literatūrai, kultūrai un visādām citādām blēņām vispār laiku netērē.
Ko tad darīt? Ir trīs iespējas:
1. A la Kalvītis un, diemžēl, gandrīz visi citi politiķi - iesēsties laiviņā un, braucot pa šo straumi uz leju, skaļi saukt peldošajiem: “būs vēl vairāk, būs vēl ātrāk - mēs atnesām vēl 7 treknus gadus utt. Un nospļauties, kur tā straume atdursies, gan jau ar laiviņu, kad nāks klintis vai kritums, kaut kā izgrozīšos.
2. Par izmisīgiem apelētājiem, kas straumes nospiesti malā, es jau teicu - nav lielas jēgas, jo kamēr suns neatēdīsies, lūgt viņam: nu, nerij, būs slikti ar vēderu utt, brīdinājumi nedarbosies.
3. A la Bob Dylan - nu pagriezīsimies ar muguru pret šo straumi un paliksim vismaz domās, jūtās, mūzikā pie tās mūsu upītes, lai nesaindētos kaut vai no tā pretīgā, netīrās straumes skata.
Mūzikā - tas nozīmē, gandrīz to, ko Bob Dylan rakstīja savā albūmā „Slow Train Coming”.
Uz ko aicinu arī Tevi. Jā, tā nav sludināšana uz āru, mesiānisms. Būs labi, ja to tagad kaut vai sludināsim uz sevi. Noderēs….