WikiLeaks pakāpeniski sagādā arvien jaunus un jaunus pārsteigumus. No 251 287 ASV valsts departamenta telegrammām pagaidām (12. aprīlī) publiskotas ir tikai 6662. Mājas lapā http://wikileaks.ch uz smilšu pulksteņa fona tiek rādīts, kā lēnām, cita pēc citas publiskojas slepenās telegrammas.
Atbilstoši mājieniem, kas ir dzirdēti par vēl neatklātās daļas saturu, par Latvijas politisko virtuvi visinteresantākā būšot telegrammu daļa, kas skar Latvijas varas elites un ASV attiecības laikmetā pirms Valda Zatlera ievēlēšanas. Taču tagad par Latviju ir atsegts 2008. gads, un arī tas atsedz lielās politikas aizkulises.
Neatkarīgā jau rakstīja, ka latviešu valodā tikko klajā laistajā grāmatā WikiLeaks. Nošaut nedrīkst apžēlot ir publiskots ASV vēstnieka Čārlza Larsona ziņojums, kas datēts ar 2008. gada 15. augustu: "Prezidenta ārlietu padomnieks Andris Pelšs apgādāja mūs ar sēdes atšifrējumu. Kā norādīja Pelšs, padome visumā ratificēja politiskās līnijas, kuras Latvija izstrādājusi visu nedēļu. Latvija vēlas sūtīt karaspēku vai citu personālu uz Gruziju tikai tad, ja tā ir uzticama starptautiska misija." Pavisam ziņojuma autors uz A. Pelšu atsaucies 11 reižu.
No publiski paustajām atziņām izriet, ka Valsts prezidenta padomnieks uz savu roku, Valsts prezidentam aiz muguras, staigā pa vēstniecībām, dalīdams slepenus protokolus.
Tas rada pamatotus jautājumus par to, vai Valsts prezidenta kanceleja nav pārvērsta par citu valstu izlūkdienestu filiāli? Uz kurām vēstniecībām vēl tiek iznēsāti slepenie protokoli, un kāda tieši slepenā informācija tiek izdalīta? Vai slepenas informācijas nešana uz citas valsts vēstniecību ir uzskatāma par spiegošanu vai nav? Utt.
Ja mēs pieejam tīri formāli, nosakot, ka jebkura slepena informācija ir domāta tikai un vienīgi Latvijas pilsoņiem, kam ir tiesības strādāt ar šo informāciju, tad, protams, var aicināt sodīt ikvienu, kurš kaut mazāko noslēpumu izpaudis jebkuram ārzemniekam.
Tomēr Latvija neatrodas izolētā pasaulē. Latvija ir gan ES, gan NATO dalībvalsts un savi pozicionējusi kā uzticamu ASV ārpolitisko satelītu.
Starpvalstu sadarbība pretterorisma jautājumos, kā arī sarežģītu starptautisko attiecību saasinājuma gadījumos, kāds, piemēram, izvērtās Gruzijas un Krievijas 2008. gada konflikts, nozīmē operatīvu – burtiski online – informācijas apmaiņu starp alianses dalībvalstīm. Tas nozīmē operatīvu arī tādas informācijas apmaiņu, kas varbūt pēc Latvijas likumiem skaitās klasificēta. Jautājumi, kur tika izskatīti Nacionālās drošības padomes sēdē 2008. gada 15. augustā, skāra ļoti jutīgu starptautisko attiecību saasinājumu.
Krievijas un Gruzijas konflikta laikā Latvijai bija jāinformē savi alianses partneri par tām robežām, kuras Latvija nebūtu gatava pārkāpt konflikta eskalācijas gadījumā. Šādas informācijas apmaiņa ir normāla un pat nepieciešana.
Problēma ir citur. Problēma ir Latvijas varas augšgala mazdūšībā un strausa politikā. ASV ir Latvijas stratēģiskais sabiedrotais. Tad ir normāli, ja Valsts prezidents uztic savam padomniekam informēt sabiedrotos par Latvijas gatavības līmeni un plāniem.
Pat vairāk. Valsts prezidentam šādā situācijā būtu jāuzņemas atbildība un jānodrošina ne tikai oficiāla diplomātiska informācijas apmaiņa (kas ir laikietilpīga), bet arī neoficiāla ātra informācijas apmaiņa pat tad, ja operativitātes dēļ nav iespējams ievērot visus noteikumus par klasificētas informācijas izmantošanu. Iespējams, ka Latvijas noteikumi par klasificētas informācijas izmantošanu ir aplami un nav derīgi ļoti jutīgu starptautisko attiecību saasinājumu apstākļos.
Kas traucē Latvijas valsts līderiem paskaidrot sabiedrībai: "Jā, mēs par visiem slepeniem jautājumiem informējam ASV vēstniecību! Šī valsts ir mūsu stratēģiskais sabiedrotais. Mēs to darījām un darīsim. Latvijas un ASV stratēģiskā partnerība ir Latvijas drošības garants, un tāpēc Latvijas valsts interesēs ir informēt sabiedrotos par Nacionālās drošības padomes sēžu saturu."
Tas būtu normāli, un Latvijas publika to saprastu.
Kāpēc tas netiek darīts?
Kāpēc vara neliekas ne zinis par to ņirgu cunami, kas uzplaiksnī pēc katra WikiLeaks publiskojuma?
Tāpēc, ka pateikt patiesību par Latvijas attiecībām ar ASV nozīmē starptautiski atzīt, ka Latvijas neatkarība dažbrīd ir iluzora, ka Latvija stratēģiskās partnerības ar ASV vārdā mēdz atteikties no tāda uzvedības modeļa, kas piedien neatkarīgai un demokrātiskai valstij.
Tomēr labāk ir teikt patiesību. Sabiedrībai ir jāzina, cik lieli ir sadarbības apjomi starp Latviju un mūsu partneriem. Latvijas politiskajai elitei būtu precīzi jāpaskaidro, kādas robežas tomēr nedrīkst pārkāpt mūsu politiķi un valsts vadības padomnieki stratēģisko sadarbības partneru interesēs.