VAKARA ZIŅAS. Kas liek latviešiem bāzt galvas zem krievu raķetēm: palīdzības ceļš uz Ukrainu

Palīdzība Ukrainai sasniegusi apjomus kā nekad – ceļā dodas medikamenti, ekipējums, humānā palīdzība un transportlīdzekļu simti. Izrādās: to visu vienkāršāk ir savākt nekā nogādāt līdz adresātiem Ukrainā.

Biedrība «SOS palīdzība Ukrainai» darbojas jau pilnus astoņus gadus. Nesen dibinātās organizācijas ar savu transportu dodas ceļā ik pārdienas, bet «SOS palīdzība Ukrainai» darbojas citādi - brauc reti, taču ved vērtīgas un grūti iegūstamas lietas Ukrainas aizstāvjiem. Tradicionāli lielākais pieprasījums visu astoņu gadu laikā kopš karadarbības sākuma Donbasā ir pēc nakts redzamības ierīcēm un tēmēkļiem - šīs lietas Ukrainā neražo, tāpēc nākas vest no citām valstīm.

Kārtējais brauciens sākas ar zaļu, vecu «Volkswagen» busiņu un lētu «Nissan» džipu. Abi līdz griestiem piekrauti ar formastērpiem, uzkabēm, sapieru lāpstiņām, riepām un citu aprīkojumu, kas noder armijai, bet neskaitās ieroči, tāpēc nevajag saskaņojumu no valsts iestādēm. Pretrunīga situācija ir ar nakts redzamības ierīcēm, tēmēkļiem un bruņuvestēm - šīs lietas nav nāvējošas, un tāpēc tās nav aizliegts iegādāties vai atdot citiem, tās vienlaikus var būt stratēģisko preču sarakstā, un var iznākt skaidrošanās uz robežas.

Pilni 2000 km divarpus diennaktīs

Biedrības aktīvisti pa gadiem pieraduši izbraukt piektdien pēc darba, lai paspētu svētdien atpakaļ. Uz Polijas-Ukrainas robežas gaidīs vietējie, kas visu savāks vešanai tālāk uz fronti, bet trešajā mašīnā visi saspiedīsies atpakaļceļam.

Plāni izjūk jau pie iebraukšanas Lietuvā. Braucot pa Panevēžas apvedceļu, džipam pārstāj darboties degvielas sūknis.

- Džipam tak nekas nekaitēja?

- Iepriekšējais īpašnieks nodeva darba kārtībā. Ir kāds pazīstams automehāniķis, ko var sazvanīt?

- Es jau zvanu. Hallo, hallo! Ko tu saki? Viens vai abi sūkņi beigti, ja? Kā mums viņus tagad pārbaudīt?

- Mēs tikmēr aizbrauksim līdz Panevēžai un pameklēsim kādu autoservisu, kas būtu vaļā.

- Tu domā, ka piektdienas vakarā tev kāds leitis gribēs remontēt ceļa malā nosprāgušu «Nissan»? Tu vispār zini, kā lietuviski pateikt «dzinējs neiet»?

- Jā. «Motoras ņeturas.»

Panevēžā izdodas atrast servisu, kurš vēl ir vaļā, taču tur sastaptais mehāniķis nav speciālists motoros - viņš labo sistas virsbūves. Viņa ieteiktais kolēģis neremontē «Nissan» motorus. Bez meistara jāatrod vēl šrots, kur nopirkt sūkni nomaiņai, bet arī šrotiem piemīt nelāga īpašība būt aizvērtiem naktī no piektdienas uz sestdienu. Tiek pieņemts smags lēmums atstāt džipu ceļa malā, kur to vēl kāds «SOS palīdzība Ukrainai» atbalstītājs aizvilks atpakaļ uz Rīgu, saremontēs un tad vedīs vēlreiz. Mantas no džipa tiek pārpakotas busiņā, kurš nosēžas vēl zemāk.

Visa pasaule sadodas rokās, lai kaitētu Putinam

Uz robežas, izdzirdot burvju vārdus «volonterska dopomoha», nav ne rindā jāstāv, ne apskate jāiziet. Muitas brokeri bez atlīdzības palīdz aizpildīt visas deklarācijas, savukārt muitas virsniece pat nemēģina apskatīt zaļo busu un tā kravu: «Mēs priecājamies par katru palīdzību!» Visa krava tiek deklarēta kā «drēbes un apavi», kaut arī tajā ir plāksnes bruņuvestēm, riepas, elektronika.

Ne tikai armija strādā turborežīmā - muitniece saka: robežpārejas punkts būvēts ar aprēķinu, ka dienā jāizlaiž cauri 230 fūres, bet tagad dienā tiek noformētas 500. Pa ceļam cauri Polijai mūs apdzinuši vēl trīs ziedojumu vedēju konvoji ar Latvijas un Anglijas numuriem, robežpunktā redzami arī igauņi. Tomēr pēdējie stingri atpaliek no latviešu apgriezieniem.

Ap šo laiku zaļais busiņš ieguvis palamu «Admirālis Kuzņecovs»: būdams smagi piekrauts, tas tajos brīžos, kad krava jāvelk pret kalnu, dūmo kā bēdīgi slavenais krievu aviācijas bāzes kuģis. Frontes tuvumā labāk izmantot vecus, bet labi zināmus un viegli remontējamus braucamos nekā jaunus un dārgus, kuru sabojāšanas vai sašaušanas gadījumā būtu lielāks zaudējums.

Ukrainā armijas aprīkojuma trūkums rodas milzīgā cilvēku pieplūduma dēļ bruņotajos spēkos. Gada sākumā dienestā atradās ap 200 tūkstošiem, bet tagad viņu skaits ir vismaz dubultojies, un plānā ir sasniegt miljonu, lai pilnvērtīgi sakautu Krieviju: «Tas ir objektīvi, jo nevienas valsts ražotāji, pat ne Amerikā vai Izraēlā, nespētu tik īsā laikā apgādāt tik lielu armijas pieaugumu.»

Ukraina: valsts bez degvielas

Akūtā nelaime Ukrainā ir visu veidu degvielas trūkums. Krievija ar savām raķetēm sagrāvusi vai bojājusi visas naftas pārstrādes rūpnīcas Ukrainā, savukārt pirkt Baltkrievijas degvielu nozīmētu atdot naudu pretinieka galvenajam sabiedrotajam. Iebraucot Ukrainā, uzreiz redzams benzīntanks, kurā nopērkams tikai dīzelis, bet nākamās degvielas uzpildes stacijas vispār pamestas. Ļvivā situācija nav labāka. «Trešdaļa no visa smagā transporta, kas šķērso robežu, ir degvielas vedēji, ko mēs laižam pāri bez rindas, taču viņi vienalga nespēj pievest vajadzīgo daudzumu,» stāsta muitniece.

Krustojumos un pilsētu pievārtēs toties izaugušas barikādes un blokposteņi no smilšu maisiem, riepām, prettanku ežiem, dzelzsbetona gabaliem - patlaban tie izvietoti gar šoseju malām, nekavējot automašīnu kustību, taču ar aprēķinu, lai iebrukuma gadījumā dažu minūšu laikā varētu aizsprostot krustojumus. Nekur nav pazudusi iespēja, ka Krievija vēlreiz varētu izmēģināt manevru ar sava karaspēka iesūtīšanu Ukrainā caur Baltkrievijas rietumu apgabaliem (neatkarīgi no tā, vai Baltkrievija pati piedalīsies uzbrukumā vai nē), tāpēc ukraiņu ciemiem pat pašā Polijas pierobežā jābūt gataviem aizstāvēties. Savukārt pieaudzis Ukrainas robežsardzē dienējošo sieviešu un jauniesaukto skaits - visi pieredzējušie robežsargi ir frontē. Tāpat kā iepriekšējos astoņus gadus, obligātā karadienesta jauniesauktie iziet apmācību un dienē tālu no kauju vietām Donbasā, savukārt pēc gada izdienēšanas viņi var palikt profesionālajā dienestā un doties karot pret ienaidnieka pārspēku tikai tad, kad ir pietiekami apmācīti un ja paši tam ir gatavi.

Palīdzība bez zīmēšanās

«SOS palīdzība Ukrainai» pieturas pie tradicionālā uzskata, ka labdarība un palīdzība sniedzama bez personiskas izrādīšanās. Publiski tāpēc uzstājas tikai viens no dibinātājiem 2014. gadā - Gatis Priede, kurš aicina cilvēkus piedalīties palīdzības vākšanā un transportēšanā. Ikdienā viņš ir parasts tirdzniecības menedžeris parastā firmā, kaut arī militāro prasmju apgūšana Zemessardzē nav sveša.

- Mums jautā: kā atrodat tos, kam sūtīt palīdzību? Ukrainas aizstāvji mums pazīstami jau kopš 2014. gada. Busiņu šai reizei gādājām ar domu nogādāt tieši latviešu vienībai, kam bija krīze ar transportu. Gundars Kalve, pazīstams ar okupantu pieminekļa nojaukšanas akciju Jēkabpilī, apstiprināja vajadzību pēc jebkāda transporta. Kamēr visu sagādājām, plānotie saņēmēji teica, ka jau esot dabūjuši transportu, taču blakus karojošai vienībai smaga situācija. Vienība izrādījās Ukrainas Brīvprātīgo armijas (Українська Добровольча Aрмія) trešais bataljons. Šie puiši savulaik izpalīdzējuši latviešu vienībai. Tad nolēmām - lai strādā karma!

Palīgi cenšas, lai aizvedamie transportlīdzekļi būtu piebāzti ar noderīgām mantām: regulārie domubiedri dod kravu ar formām, uzkabēm, apaviem, katliņiem un visu ko noderīgu. Vēl kāds ziedotājs sagādājis maskēšanās tīklus, cits pastāvīgais atbalstītājs sagatavojis kastes ar apaviem. Starp citu, šai biedrībai ir oficiāls sabiedriskā labuma statuss, tātad ziedotāji pat var atgūt daļu no ziedotās naudas kā nodokļu atmaksu nākamajā gadā.

- Kas tālāk notiks ar aizvestajiem transportlīdzekļiem, prognozējams nav. Lielākā daļa kalpo ilgi un sekmīgi, bet bija arī gadījums, kad mūsu svaigi aizgādāto džipu vasaras sākumā, kad «orki» uzbruka Sjeverodoņeckai, ienaidnieku artilērija sašāva lupatās jau pirmajā dienā, - stāsta viens no aktīvistiem. - Cilvēki izdzīvoja, jo vēl nepaspēja izkraut atvestās mantas. Aizmugurē krāvums ar ekipējumu uztvēra triecienvilni, džipam norāva jumtu, saārdīja visu aizmuguri un pārsita riepas, taču cilvēki palika dzīvi! Viņi ar izārdīto džipu, kam darbojās vairs tikai pirmais ātrums, aizmocījās vēl desmit kilometrus uz to pusi, kur savējie. Kad mašīna nobeidzās pavisam, vēl 15 kilometri kājām, kamēr tika drošībā.

Atpakaļceļā izdevīgāk braukt nevis caur Bjalistoku, bet gar Varšavu - Polijas centrālās šosejas ir ātrākas un platākas. Cits palīdzības vedējs uz Ukrainu Jānis Ratkevičs stāsta, ka speciāli izņēmis atvaļinājumu augusta sākumā, lai varētu paspēt personiski aizvest kravu tieši līdz frontei un satiktu senus draugus vēl no iepriekšējiem gadiem.

Tiekot iekšā Polijā, Gatis Priede ielien aizmugurējā sēdeklī pagulēt pusceļu, lai pēc tam mainītos vietām ar šoferi. Tas viņu brīdina:

- Lai pie stūres neaizmigtu, mēs skaļi klausīsimies metālu. Tev netraucēs «Silver Dust» mūzika?

- Nē. Kad biju sīks, deviņdesmitajos gāju uz lauku diskotēkām un tur parasti aizmigu ar galvu skaļrunī.