Bens Latkovskis / Viedokļi

Jebkuru diskusiju par to – ir vai nav Latvijai nepieciešams visas tautas vēlēts prezidents – vajadzētu sākt, vispirms noskaidrojot, vai attiecīgā viedokļa paudējs uzticas pats savai tautai.

Partijas Vienotība vadība nav akceptējusi Ilzi Viņķeli Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārās sekretāres amatam. Šī it kā maznozīmīgā iekšpartijiskā ziņa liecina par kārtējo pretrunu saasināšanos starp mūsu politiskā teātra trupas dažādiem grupējumiem.

Pēc vēstures mērogiem, pavisam drīz – pēc nepilniem četriem gadiem – Latvijas valsts svinēs savu pirmo lielāko apaļo jubileju – 100 gadus kopš 1918. gada 18. novembrī tā tika proklamēta.

Pāvesta Franciska I uzruna Eiroparlamentā tika gaidīta ar īpašu interesi, jo ne katru dienu Katoļu baznīcas galva uzstājas uz apvienotās Eiropas galvenās politiskās skatuves. Iepriekšējā reize bija vairāk nekā pirms ceturtdaļgadsimta, kad 1988. gadā Eiroparlamentu uzrunāja pāvests Jānis Pāvils II. Starp šīm divām uzstāšanās reizēm pagājis vēsturiski ļoti piesātināts laiks, kurā būtiski mainījusies gan pasaule, gan pati Eiropa.

Tie, kuri piedzīvojuši Atmodas laikus, droši vien atceras arī jaukos sapņus par drīzo Latvijas ekonomisko izaugsmi un atgriešanos tajā ekonomiskās attīstības līmenī, kāds mums pienāktos, ja ne Ribentropa – Molotova pakts un sekojošā okupācija.

Tie, kuri piedzīvojuši Atmodas laikus, droši vien atceras arī jaukos sapņus par drīzo Latvijas ekonomisko izaugsmi un atgriešanos tajā ekonomiskās attīstības līmenī, kāds mums pienāktos, ja ne Ribentropa – Molotova pakts un sekojošā okupācija. Tolaik cirkulēja dažādas aplēses, cik gados sasniegsim Zviedrijas un Dānijas līmeni. Tā brīža ekonomikas virzītāji – Kehris, Godmanis, Repše, Osis un citi Džordžtaunas universitātē neoliberālās «gudrības» īsos kursos sagrābstījušie «eksperti» – kā ticamāko termiņu minēja astoņus gadus.

Ja vēl līdz Brisbenas G20 samitam Krievijas prezidents Vladimirs Putins varēja cerēt, ka pasaule, par spīti kritiskiem izteikumiem un dežūrfrāzēm par «augsto cenu», kas Krievijai būšot jāmaksā par sadarīto Ukrainā, tomēr ir gatava pieņemt viņa diktētos spēles noteikumus, tad tagad šīs cerības ir zudušas.

Ceturtdienas pievakarē Latvijas tradicionāli rāmo sabiedriski politisko pīļu dīķi nedaudz saviļņoja Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ieraksts sociālajā tīklā twitter. Ne visi ir šī tīkla lietotāji, tāpēc citēsim šo ierakstu pilnībā: «Mūsu valstij ir jārada tiesisks regulējums visu veidu partnerattiecībām, cīnīšos par to, zinu, ka tūliņ būs megahistērija, bet #Proudtobegay.»

Atsevišķi fakti dažkārt izskatās savstarpēji nesaistīti un viens no otra pilnīgi neatkarīgi. Taču patiesībā tie ir pat ļoti saistīti un vēl vairāk – viens no otra izrietoši. Lūk, piemērs.

Jaunās 12. Saeimas pirmās darba dienas galvenās intrigas bija šādas: vai uz šo sēdi būs ieradies Jānis Junkurs un, ja būs, cik tekoši viņam izdosies norunāt svinīgo solījumu/zvērestu; vai Saeimas deputāta mandāts tiks apstiprināts Dzintaram Zaķim un vai Artuss Kaimiņš izspēlēs kādu «numuru» visiem par prieku? No nopietnākām lietām jāatzīmē Valsts prezidenta Andra Bērziņa programmatiskā, Rīgas pils vēlamo nākotnes politisko dienaskārtību iezīmējošā runa, kura gan UgunsGrēka cienīgo kaislību fonā palika tikpat kā neievērota.

Partijas, kuras stingri nostājušās uz eirointegrācijas ceļa, pārliecinoši uzvarējušas svētdien notikušajās Ukrainas parlamenta vēlēšanās. Patiesību sakot, cits vēlēšanu iznākums nemaz nebija gaidāms, jo atklāti nostāties pret šo ceļu atļāvās vien daži ne pārāk populāri politiskie spēki. No tiem 5% barjeru pārvarēja vienīgi nosacīti prokrieviskais Opozīcijas bloks, iegūstot mazāk par 10% balsu. Tāpēc šo vēlēšanu vēsturiskā nozīme slēpjas ne tik daudz ievēlētajos cilvēkos un politiskajā spēku sadalījumā, cik pašā vēlēšanu faktā. Pēc šīm vēlēšanām valstī būs pilnīgi leģitīma politiskā tautas pārstāvniecība, kuru Maskavas propagandistiem būs grūti, pat nepiedienīgi, dēvēt par huntu.

LTV raidījumā Sastrēgumstunda Lolita Čigāne, aizstāvot Vienotības priekšlikumu pacelt ministru algas, kā galveno argumentu minēja – par šādu algu nevar piedabūt augstas raudzes profesionāļus, top menedžerus iet strādāt par ministriem. Lai gan pats priekšlikums par ministru algu palielināšanu studijā un skatītāju balsojumā neguva atbalstu, uzstādījumam, ka kļūt par ministriem ir jāpierunā «profesionāļi», nevis politiķi, netika iebilsts.

Mēdz teikt: ja kaut kas izskatās kā pīle, peld kā pīle un pēkšķ kā pīle, tad, visticamāk, tā arī ir pīle. Tieši to pašu var teikt par Citadeles bankas pārdošanu. Ja bankas pārdošana ir pilnīgi necaurskatāma, slepena, steidzīga, politiķi ar bankas pircēju pārstāvjiem lido kopā vienā lidmašīnā uz Gruziju atpūsties, bet amatpersonas savos skaidrojumos putrojas un tas viss izskatās pēc kārtējās bankas pārdošanas par sviestmaizi iepriekš sarunātam pircējam, tad tas, visticamāk, tā arī ir.

Izcilais krievu dramaturgs Antons Čehovs ir teicis: ja izrādē pirmajā cēlienā pie sienas karājas bise, tad pēdējā cēlienā tā noteikti izšaus. Pārfrāzējot šo klasiķa teicienu, jāsaka: ja kādreiz kāds politiķis ir nodemonstrējis necienīgu attieksmi pret likumu vai sabiedrībā pieņemtajām normām, tad gan jau viņš šo attieksmi nodemonstrēs vēlreiz.

Skatoties LTV raidījumu 1:1, kur kārtējā glaimintervijā tika reklamēta Vienotības jaunā potenciālā līdere Ilze Viņķele, kļuva skaidrs, ka viņi vēl neko nav sapratuši. Nedz pati Viņķele, nedz viņu maigi iztaujājošais Gundars Rēders.

Kad spiegu filmās pretinieka midzenī iesūtītais izlūks nemitīgi nonāk aizdomīgās situācijās, bet vienmēr izlokās ar dažādiem, gluži neticamiem aizbildinājumiem, tad skatītājus var pārņemt pamatota skepse – vai tad viņi (pretinieki) patiešām neredz, ar ko ir darīšana?

Akadēmiķis Jānis Stradiņš neapšaubāmi ir viens no latviešu tautas gaišākajiem prātiem, kurā tauta ieklausās. Lūk, kā viņš vērtē nupat notikušās vēlēšanas: «Stabilitāte – tātad krasu maiņu nebūs, un tas šī brīža ģeopolitiskajā situācijā ir pat pozitīvi. Tomēr nekādu pārlieku optimismu tas nevieš, jo faktiski nobalsots par mazāko ļaunumu, nevis labumu. Iespējams, ka ne uz ko citu Latvija nemaz nav spējīga.»

Uzreiz pēc vēlēšanu aptauju exit poll rezultātu paziņošanas valdošās koalīcijas pārstāvji visi kā viens uzsvēra, ka vēlētāji esot ļoti augstu novērtējuši viņu veikumu un izdarītos [labos] darbus.

Pirmdienas vakars. Latvijas televīzijas politisko diskusiju zvaigzne Jānis Domburs aizvada savu iknedēļas analītisko raidījumu Dombura studija. Pēdējo raidījumu pirms Saeimas vēlēšanām. Studijā nopietni politiķi. Viņu vidū arī Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Tiek izvērtēts pēdējā laika redzamākais valdības darbs – Citadeles bankas pārdošana.

Runā, ka no citu kļūdām neviens nemācās. Tomēr pamēģināsim. 1996. gads. Krievija. Vasarā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Vēl gada sākumā socioloģiskās aptaujas tā dēvētajiem demokrātiskajiem spēkiem rāda drūmu ainu: «demokrātu» kandidāts, esošais prezidents Boriss Jeļcins, ir nepopulārs, un viņam niecīgas iespējas tikt pārvēlētam. Favorīts ir komunistu līderis Genādijs Zjuganovs. Aiz viņa, minot uz papēžiem, iet pustrakais nacionālists Vladimirs Žirinovskis. Eiropeiski noskaņotā sabiedrības daļa ir izmisumā. Komunisti un citi «tumsas spēki» atgriežas. Ko darīt?

Kā mēdz teikt pieredzējuši izmeklētāji, ja sakritības ir vairāk nekā divas, tad tās vairs nav nekādas sakritības. Tas nozīmē, ja Vienotības Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis kādā jaukā augusta dienā dodas atpūsties uz Gruziju un tajā pašā lidmašīnā uz Gruziju dodas arī bijušais premjerministrs, partijas redzamākā seja Valdis Dombrovskis, tad tā, iespējams, ir tikai sakritība. Var taču gadīties, ka divi pazīstami cilvēki vienlaikus dodas atpūsties uz vienu un to pašu vietu. Tā gadās, kā teiktu kāds mūsu pusē ļoti iecienīts amerikāņu klasiķis.

Valsts prezidents Andris Bērziņš Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā izteica neapmierinātību ar valsts drošības dienestu darbību un pieļāva, ka nākamajai Saeimai būs jālemj par drošības iestāžu reorganizēšanu. Draudi pieaug, un darboties tā kā agrāk vairs nevar. Vilcināties nedrīkst.