Atņemt tirgošanās tiesības
Kad politiķiem jālemj par lietām, kuras tieši neskar viņu personisko labklājību (piemēram, par Satversmes preambulu vai vispārīgo budžeta ietvaru), tad viņi to dara ar plašu filozofisku vērienu un valstisku redzējumu (kāds nu katram tas ir), bet, ja lēmums skar deputātus personiski (iedzīvotāju ienākuma, nekustamo īpašumu nodokļu likmes vai amatu sadalījumu), tad priekšplānā izvirzās katra personiskā ieinteresētība.
Katrs lēmums tiek domās attiecināts uz sevi – kā tas mani ietekmēs. Kad deputātiem jautā par to, vai dot tiesības tautai pašai vēlēt Valsts prezidentu, tad jāsaprot, ka, pieņemot šādu lēmumu, viņi paši sev atņem vienu no svarīgām prerogatīvām – lemt tieši, kuram būt valsts augstākajai amatpersonai. Tas nozīmē, ka šāds deputātu lēmums apcērp viņu pilnvaras un līdz ar to arī svarīgumu gan sabiedrības, gan, jo vairāk, savās acīs. Balsojot par prezidenta vēlēšanu tiesību nodošanu tautai, viņiem jāiet pašiem pret sevi.
Divdomīga situācija izveidojas, ja par šo jautājumu jālemj personai, kura pati domās laiku pa laikam pielaiko prezidenta mantiju, bet vēl divdomīgāka, ja šī persona labi apzinās, ka tauta viņu šajā amatā neievēlētu, jo pat par parastu Saeimas deputāti viņa tika šaubīgu manipulāciju rezultātā. Toties izkombinēt, kā nonākt kārotajā amatā politiskā tirgus rezultātā, kaut kādas cerības tomēr ir. Protams, runa ir par partijas Vienotība priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, kura intervijā Neatkarīgajai (21.01.2015.) izteica domu, ka šobrīd atbalstīt tautas vēlēta prezidenta ideju būtu bīstami.
Diskusijās par tautas vēlētu prezidentu vienmēr jāatceras, ka runa ir nevis par politiskās sistēmas maiņu no parlamentārās uz prezidentālu, bet gan tikai par procedūras kārtību. Tiesa, mainot prezidenta ievēlēšanas procedūru, var tikt nedaudz paplašinātas prezidenta pilnvaras, taču valsts politiskā sistēma paliktu tāda pati, kāda tā ir – parlamentāra. Līdz ar to nekādas īpašas bīstamības no tā, ka valstī beidzot būtu prezidents, kuram ir tautas dots mandāts, nav. Galvenā tautas vēlēta prezidenta «bīstamība» ir tā, ka, nododot šīs pilnvaras tautai, politiķiemshēmotājiem tiktu atņemtas iespējas plašam politiskajam tirgum ap šo nozīmīgo amatu.
Jāatzīst gan, ka pašas S. Āboltiņas izredzes ieņemt šo amatu, lai kā viņai to gribētos,, ir niecīgas. Kas par viņu balsos? Pat visi Vienotības deputāti diez vai būtu gatavi viņu atbalstīt. Kāpēc lai kāds no citām partijām par viņu balsotu, zina tikai viņa pati un arī tikai savās iedomās.
Politisko spēku samērs šobrīd ir tāds, ka vislielākās izredzes kļūt par prezidentu uz nākamo termiņu ir pašreizējam prezidentam Andrim Bērziņam, kuru atbalstītu ZZS, ja viņš izvirzīs savu kandidatūru uz nākamo termiņu, un, visticamāk, arī Saskaņa. Pašreizējā prezidenta pozīcijas stiprina arī tas, ka viņš sevi ir pierādījis kā ļoti apdomīgu, racionālu un nosvērtu politiķi, kurš varbūt nav tik spilgts kā savulaik bija Vaira VīķeFreiberga, toties ir «ar abām kājām uz zemes», un šī īpašība, kā norāda sociologs Arnis Kaktiņš, šobrīd ir politiskajā modē. It īpaši pēc nenopietnā Valda Zatlera prezidentūras, kurš tā arī nav spējis atbildēt (pirmām kārtām pats sev) uz jautājumu – kas es esmu? A. Bērziņa galvenais trūkums ir viņa vājās oratora dotības, taču tas būtu izšķirošs trūkums, ja prezidentu vēlētu tauta un viņam būtu jāpiedalās pirmsvēlēšanu debatēs, Ja viņu vēlē paši deputāti, tad tas kļūst nebūtiski.
Esošās prezidenta ievēlēšanas kārtības mīnuss ir arī tas, ka tā attur daudzus cienījamus cilvēkus no kandidēšanas, jo priekšplānā izvirzās nevis katra pretendenta personiskās spējas pildīt šos amata pienākumus, bet gan citu politisko manipulatoru spējas visu «sarunāt» un «sakārtot». Rezultātā šie cienījamie cilvēki faktiski nokļūst nepatīkamā tirgus preces lomā. Atņemt deputātiem iespēju ar šo «preci» patirgoties, politiskiem manipulatoriem šķiet nepieņemami, tāpēc arī šīs runas par kaut kādu «bīstamību».