Miera misija bez stratēģijas

Vācijas un Francijas līderu Angelas Merkeles un Fransuā Olanda neplānotā vizīte Maskavā atkal devusi sīku cerību izbeigt asiņaino un ar bīstamām sekām draudošo Ukrainas konfliktu. Trešdien Minskā paredzēta tikšanās, kurā piedalīties solījis gan Ukrainas prezidents Petro Porošenko, gan Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Lai gan šīs diplomātiskās kustības izskatās cerīgi, ir maz objektīvu priekšnoteikumu konflikta noregulējumam.

Šā konflikta fundamentālie cēloņi nebūt nav novērsti, un tie faktiski nav novēršami, jo Krievijas un Ukrainas intereses ir pilnīgi pretējas. Vieni grib izrauties no Krievijas orbītas un «tikt Eiropā», kamēr otriem šķiet, ka Ukraina ir pseidovalsts un tiek zaudēts kaut kas viņiem piederošs. Šāda veida konflikti parasti beidzas tikai tad, kad viena no pusēm saprot vai ir spiesta saprast, ka tai nav bijusi taisnība. Piemēram, vāciešiem 1945. gadā tika nepārprotami paskaidrots, ka viņu apsēstība ar savu izredzētību, histēriskā jūsma par fīreru un sapnis par Lielvāciju, kura valdīs pār pasauli, bijis vien slimīgi uzbudinošs reibonis. Pie līdzīgas atskārsmes astoņdesmito gadu beigās nonāca PSRS iedzīvotāji.

Teorētiski šis konflikts varētu atrisināties šādos gadījumos: 1) Krievijas tauta apjauš, ka tās impēriski mesiāniskajām ambīcijām nav nekāda pamata un tā nav ne par matu labāka nekā citas tautas, drīzāk otrādi. Tāpēc atliek vien mierīgi dzīvot un priecāties, ka, pateicoties dabas bagātībām, izdodas apsteigt pēc IKP uz vienu iedzīvotāju Portugāli, un pieņemt, ka katra valsts var iet savu ceļu, neprasot Krievijai atļauju. 2) Ukrainas iedzīvotāji nonāk pie secinājuma, ka Eiropa viņiem ir tāla, sveša un nevajadzīga; viņu īstā ģimene ir Eirāzijas savienība un īstie brāļi – krievi, kazahi, kirgīzi un citi šīs «ģimenes» locekļi. 3) Rietumos sabiedrība pēkšņi ierauga, ka līdz šim ir iets nepareizā virzienā, tāpēc jāseko Putinam un Krievijai, kura vienīgā iet pa gaismas ceļu un ir paraugs visai «progresīvajai» cilvēcei.

Lai gan pagaidām visi šie varianti ir kā no pasaku žanra, aplūkojot tos rūpīgāk, reālākais izskatās tieši tas, kurā Ukraina, ar kaunīgu Eiropas klusuciešanu, tiks tik ilgi lauzta un mīcīta, līdz tā jutīsies Rietumu piekrāpta, vīlusies un padosies, atzīstot, ka Eiropas sapnis izsapņots. To vairāk vai mazāk apjauš visas konfliktā iesaistītās puses, tāpēc Merkele un Olands spiež Ukrainu piekrist (piekāpties) visam, kas tikai ļautu izvairīties no tālākas valsts mocīšanas no Krievijas puses. Diemžēl šo konfliktu var novērst vienīgi Putins, taču viņš šobrīd nav īpaši ieinteresēts to darīt. Kāpēc?

Merkeles, Olanda miera misija balstās uz centieniem pierunāt Putinu pieņemt Ukrainas piekāpšanos, fiksēt ieguvumus un atgriezties uz vecajām, labajām starptautiskās diplomātijas sliedēm. Tā kā bija agrāk. Un pat Krima de facto lai paliek Krievijai. Diemžēl, tiklīdz pasaule atgriežas ierastajā ritmā, tā Putins paliek aci pret aci ar savām iekšpolitiskajām problēmām – ekonomikas recesiju, neiedomājamos apmēros sazēlušo korupciju, valsts varas nekaunību (kas robežojas ar absurdu bezjēdzību kā «valsts nodevējas» daudzbērnu mātes Svetlanas Davidovas apcietināšanas gadījumā), sabiedrības slīgšanu tiesiskā un morālā nihilismā, par spīti nebeidzamajām runām par Krievijas īpašo garīgumu un dvēseliskumu. Ja dvēseliskumu mēra necenzēto lamu vārdu un izdzertā alkohola straumē, tad tiešām Krievija šāda «dvēseliskuma» ziņā atrodas pasaules priekšgalā, taču šai nekulturālībai ir maza saistība ar garīgumu.

Ārpolitikā Putina izolācija nav apturama, un viņš nevar nesaprast, ka visa civilizētā pasaule gaidīt gaida, kad viņš aizvāksies (vai tiks aizvākts) no politiskās arēnas. Vienīgā iespēja Putinam nodrošināt sev politiski komfortablu ilgtermiņa eksistenci ir nemitīgi mīt pedāļus, lai nenokristu no velosipēda. Citiem vārdiem, nemitīgi jāuztur starptautiskais saspīlējums, jākurina šovinistiska histērija un ielenktā cietokšņa sajūtas, kad visapkārt vieni ienaidnieki ar nolādētajiem anglosakšiem priekšgalā. Miers Ukrainā un sabiedrības uzmanības fokusēšanās uz pašu mājā notiekošo nav Putina interesēs, tāpēc izredzes izbeigt Ukrainas konfliktu nav lielas. Pārējai pasaulei šī realitāte jāpieņem un jāizstrādā vienota stratēģija, kā ar to sadzīvot vai cīnīties. Pagaidām šādas stratēģijas nav.