Lojalitātes tests
Ārlietu ministrija izplatījusi paziņojumu, kurā izteikts atbalsts likumprojektam par ebreju kopienu īpašumu restitūciju (atdošanu atpakaļ mūsdienu ebreju sabiedriskajām organizācijām). Februārī paredzēts Saeimas balsojums par šī likumprojekta nodošanu izskatīšanai komisijās. Tas nozīmē, ka atkal tiek gatavots likumprojekts, kuram būtu jāpieliek punkts sasāpējušās problēmas atrisinājumam. Jājautā – par ko īsti, kā tagad mēdz teikt, cepiens, un kāpēc šis jautājums ir sasāpējis?
Ārlietu ministrijas paziņojums ir pilns pareizi skanošām frāzēm par «vēsturisko taisnīgumu» un «sarežģītajām vēstures lappusēm»; tiek pieminēts, ka «kopš 2004. gada Latvija ir arī Starptautiskās holokausta piemiņas alianses dalībniece un 2009. gadā tā ir atbalstījusi Terezinas deklarācijas pieņemšanu». Paziņojuma kopējais moto – ja gribam atjaunot «vēsturisko taisnīgumu», tad jāatdod īpašumi.
Šī likumprojekta pretinieki tā virzībai iebilst, norādot, ka Latvijā denacionalizācijas process jau sen kā ir beidzies un, tagad no jauna atverot denacionalizācijas likumu, mēs atveram Pandoras lādi, jo radām nelāgu precedentu, kas daudziem un dažādiem pirmskara biedrību vārda pārmantotājiem ļaus pretendēt uz kaut kādiem īpašumiem vai to kompensācijām.
No vienas puses, tātad, ebreju tautas vēsturiskā traģēdija – holokausts un prasība atjaunot «vēsturisko taisnīgumu», no otras, racionāla vēlme nesagraut izveidojušos civiltiesisko vidi. Tā šī problēma izskatās, ja uz to paskatās tikai un vienīgi no publiskās retorikas aspekta. Vieni runā par vēsturi, otri par civiltiesisko kārtību. Taču patiesībā runa daudzu gadu garumā ir pavisam par ko citu. Runa ir par to, vai piekāpsimies spiedienam, kuru izdara starptautiskās ebreju organizācijas (un caur to ietekmi arī mūsu «stratēģiskie partneri»), vai arī stāvēsim stingri kā klints «par savu taisnību» (visi, kam kaut kas pienācās, savu jau ir atpakaļ dabūjuši, un izņēmumu nebūs) un spiedienam nepakļausimies. Saucot lietas īstajos vārdos, mums tiek piedāvāts iziet, ja tā var teikt, lojalitātes testu. Pakļauties un lieki nespirināties. Atslābt un censties gūt baudu, kā to piedāvā Ārlietu ministrija ar savu paziņojumu.
Šim piedāvājumam ir zināms racionāls pamats. Skaidrs, ka spiediens par «ebreju īpašumu restitūciju» pārskatāmā nākotnē nekur nepazudīs un pie šī jautājuma risinājuma būs jāatgriežas vēl un vēl. Visticamāk, kādreiz situācija piespiedīs to pieņemt. Ja beigu iznākums ir zināms, tad varbūt patiešām lieki nespirināties un to reizi par visām reizēm atrisināt, lai nespiež uz kakla? Taču tas ir arī mūsu ievainotās pašcieņas jautājums. Pakļaujoties nepārprotamam spiedienam (paši no sava prāta mēs šo restitūciju neīstenotu), mūsu jau tā vārgā pašapziņa tiek it kā vēl vairāk iedragāta. Taču jāapzinās arī sava vieta uz globusa. Diemžēl neesam nekāda dižā lielvalsts, kas var citiem diktēt noteikumus. Mums jau gan gribētos diktēt noteikumus gan Krievijai, gan ASV, gan Izraēlai, gan daudziem citiem, taču spēciņi par vāju. Varbūt labi, ka tā, jo mūsu austrumu kaimiņš šai augstprātīgi kundziskajai tieksmei ir pakļāvies ar ļoti draudīgām sekām gan sev pašam, gan pārējai pasaulei.
Ko šajā situācijā darīt? Latviešu zemnieks gadsimtu gaitā ir izstrādājis metodi, kā izvairīties no nepatīkamu jautājumu risināšanas situācijā, kad spēku samērs nav viņam labvēlīgs. Viņš «ieslēdz muļķi» un izliekas, ka nesaprot, par ko ir runa. Metodes trūkums ir tas, ka uz pretējo pusi tā iedarbojas kaitinoši, kas atsevišķās situācijās var nospēlēt negatīvu lomu, tāpēc konkrētajā gadījumā tiek piedāvāts kompromisa variants – restitūcijai tiek pakļauti tikai pieci konkrēti namīpašumi, nevis 270, par ko bija runa agrāk.
Visticamāk, šie pirmie pieci nepaliks pirmie un vienīgie. Tiem sekos vēl citi lojalitātes apliecinājumi mūsu «stratēģiskajiem partneriem», taču tā ir iekārtota pasaule – kam spēks, tam vara. Negribētu ielaisties konspiroloģiskās teorijās, ka regulāras Nacionālās apvienības deputātu problēmas ar pielaidi valsts noslēpumam kaut kādā veidā saistītas ar nevēlēšanos «nākt pretī ebreju kopienas taisnīgajām prasībām», bet kaut kāda zīmīga sakarība tur jaušama. Tā ka deputātiem jau drīzā nākotnē būs jāiziet kārtējais lojalitātes tests un jāapliecina uzticība «stratēģiskajiem draugiem».