Psihoterapeits Viesturs Rudzītis, balstoties uz savu ilggadējo pieredzi, apgalvo: ja cilvēkam jāizdara konkrēta izvēle, kur apzinātais konfrontē ar neapzināto, tad neapzinātais vienmēr uzvar. Citiem vārdiem, cilvēks var runāt un pat domāt, ko grib, bet rīkosies viņš vienmēr atbilstoši savām neapzinātajām vēlmēm.
Tas nozīmē, ka, piemēram, deputāts var aizgūtnēm stāstīt, ka viņš darbojas tautas un valsts labā, taču, ja sabiedrības un viņa paša intereses nonāks pretrunā, tad viņš vienmēr rīkosies savās, bet ne tautas interesēs (pat, ja pats būs svēti pārliecināts par savu nesavtību un gatavību kalpot tautai).
Valsts prezidenta vēlēšanas ir šā pusgada aktuālākais Latvijas iekšpolitiskais jautājums. Šīs prezidenta vēlēšanas notiks vēl pēc vecās kārtības, kad valsts augstāko amatpersonu izraudzīsies nevis tauta, bet gan Saeimas deputāti. Līdz ar to, prezidents tiks izvēlēts, balstoties nevis uz skaļi deklarēto idejisko platformu – kā labāk valstij un tautai, bet gan uz noklusēto, pašiem deputātiem varbūt pat neapzināto – kā labāk man kā politiķim.
Līdz ar to mēs varam runāt, cik tīk, par to, kādam jābūt prezidentam, ievēlēts tiks politiķu interesēm atbilstošākais. Šādā situācijā varētu likties, ka deputātiem pieņemamākais būtu gļēvs un paklausīgs prezidents, kurš viņiem pēc iespējas mazāk traucētu ar kādām iegribām un bez ierunām parakstītu visu, ko politiķi lēmuši. Par laimi, šī konstrukcija īsti nedarbojas, jo Saeima ir pietiekami dažāda un politiķi baidās no nepastāvīga, viegli ietekmējama prezidenta, ar kuru varētu manipulēt konkurējošie politiskie spēki. Tā kā politiskajā vidē viena no valdošajām izjūtām ir greizsirdība un nerimstoša sāncensība, tad prezidentam dažkārt jāpilda arī augstākā politiskā soģa funkcijas.
Politiskā nekonsekvence un vieglā ietekmējamība (vieglprātība) bija galvenais iemesls, kāpēc Saeimas deputāti nevēlējās pārvēlēt uz otru termiņu Valdi Zatleru. Pašreizējais prezidents Andris Bērziņš ir pierādījis, ka ir nosvērts, līdzsvarots, ar stingru raksturu un spiedienam nepakļaujas (par ko liecina divkāršā Vienotības premjera kandidāta Arta Pabrika noraidīšana un Valda Dombrovska piespiešana demisionēt). Taču tieši šī patstāvība, līdztekus vājajām oratora spējām, ir viņa galvenā problēma.
Pret A. Bērziņu aktīvi rosās kreisie liberāļi (pazīstami arī kā sorosīti), kuriem ir zināma ietekme medijos un Vienotībā. Viņi ir Latvijas publiskajā telpā (latviskajā tās daļā) saliedētākā sociālā grupa, kura vienīgā spēj konsekventi un mērķtiecīgi dzīt savu līniju, neraugoties ne uz kādiem blakus apstākļiem. Jebkurš patstāvīgi domājošs cilvēks, kurš nepakļaujas šīs grupas ideoloģijai, ir novācams no ceļa. A. Bērziņš ar savu patstāvību šai grupai ir nevēlams, un prezidenta vājās oratora dotības tai dod lielas priekšrocības viņa diskreditācijai. Arī Vienotība nevar aizmirst, kā to nolika pie vietas, divas reizes noraidot izvirzīto premjera kandidātu, un tā gribētu redzēt pielaidīgāku Rīgas pils saimnieku.
Tomēr, tā kā A. Bērziņš sevi ir labi parādījis no lietišķās puses, tad nav izslēgts, ka viņš tiks pārvēlēts, ja vien koalīcijas neatradīs kādu visus apmierinošu kompromisa figūru. Skaidrs, ka politiķu jau nosauktajām personām tikpat kā nav nekādu izredžu, tāpēc nav jēgas runāt par Bondaru, Levitu vai Kalnieti. Daudz ticamāk izskatās kādas populāras un sevi ar darbiem apliecinājušas figūras, piemēram, Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa vai kāda cita no «kultūras ļaužu» apcirkņa, izvirzīšanās. Tas būtu mēģinājums vēlreiz iekāpt 1999. gadā un atrast Vairu VīķiFreibergu Otro. Diemžēl mēģinājumi kaut ko atkārtot bieži vien beidzas ar smagu vilšanos, tāpēc tas ir riskants ceļš.
Lai gan deputāti negrib viegli ietekmējamu prezidentu, viņi negrib arī pārāk stūrgalvīgu, nepiekāpīgu un savos uzskatos paštaisnu. Drīzāka «īsto» pretendentu parādīšanās varētu izgaismot viņu patieso piemērotību šim augstajam amatam, taču esošā vēlēšanu kārtība liek «īstos» pretendentus pēc iespējas ilgāk slēpt, gluži kā duraka spēlē, kur trumpji jātaupa līdz brīdim, kad beidzas kāršu kava uz galda un sākas īstā spēle. Jācer, ka pēc četriem gadiem arhaiskā, duraku spēlei līdzīgā prezidenta vēlēšanu kārtība būs nomainīta pret mūsdienīgāku.
