Jāizbeidz cirks
Pagājušā gada janvārī premjerministre Laimdota Straujuma intervijā LNT raidījumam 900” paziņoja, ka laika limits KNAB cirkam esot izsmelts. Gads nu ir pagājis, bet cirks nekur nav aizbraucis un turpina izklaidēt publiku ar ierasto repertuāru. Amatā ir atjaunota KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe un Juridiskās un personālvadības nodaļas vadītāja Ilze Dravniece. Abām jāizmaksā ievērojamas kompensācijas. Tiek veidota ikgadējā KNAB priekšnieka vērtēšanas komisija, bet L. Straujuma tajā pašā televīzijas raidījumā izsakās, ka KNAB darbā nekas nav mainījies un neesot izslēgta iespēja, ka tiks veidota arī komisija KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka atbilstības amatam izvērtēšanai.
Diemžēl jākonstatē, ka šāda L. Straujumas (kā vadošās koalīcijas galvenās figūras) retorika neliecina par patiesu vēlmi sakārtot KNAB darbu. Ja Straujuma un valdošā koalīcija ar Vienotību priekšgalā patiesi gribētu, viņas pašas vārdiem runājot, šo cirku izbeigt, tad tas sen jau būtu izdarīts. Tas samērā viegli panākams, sakārtojot KNAB darbību reglamentējošos normatīvus, kuri šobrīd, kā savā twiterkonta paplašinātajā pielikumā raksta ilggadējais Saeimas Juridiskā biroja jurists, administratīvo tiesību eksperts Edgars Pastars, ir kā tiesisks Bermudu trīsstūris, kurā iestidzis līdzšinējais KNAB priekšnieks. Problēma, pēc
E. Pastara domām, slēpjas tajā, ka nav īsti skaidrs, vai darbs KNAB ir valsts dienests un vērtējams publisko tiesību jomā vai tas ir tāds pats darbs kā jebkuram cilvēkam lielveikalā, kurš vērtējams privāttiesību jomā. No minētā arī atkarīgs, ir vai nav obligāti jāprasa arodbiedrības piekrišana darba uzteikšanas gadījumā. Satversmes tiesa KNAB darbu atzinusi par valsts dienestu ar visām no tā izrietošajām sekām, bet Augstākā tiesa (E. Pastaram neizskaidrojamu iemeslu dēļ) vadījusies no darba likumdošanas privāttiesību sfērā.
Kā norāda E. Pastars, Augstākā tiesa, atjaunojot J. Strīķi darbā, nav izskatījusi J. Strīķes pārkāpumus pēc būtības, bet gan skatījusi viņas atlaišanu tikai un vienīgi no procedūras aspekta. Var jau vīpsnāt par J. Streļčenoka juristiem, kuri neprot tiesiski atbrīvot no darba darbinieku, kuram ir konflikts ar priekšnieku, bet acīmredzot vaina ir ne tik daudz juristu nepietiekamajā kvalifikācijā, cik pretrunīgi skaidrojamos normatīvajos aktos, kas šīs iestādes darbību reglamentē. Kā raksta E. Pastars, «nodarbinātības KNAB juridiskais ietvars ir saraustīts starp Darba likumu, tiesu secinājumiem par to un KNAB likuma speciālajām normām, kā arī pašas iestādes vēl speciālāko praksi katra priekšnieka darbības laikā».
Tas, ka atsevišķi (galvenokārt Vienotības) politiķi tā vietā, lai novērstu visas šīs neskaidrības un pretrunas, par kurām runā viņu vidē labi zināmais jurists E. Pastars, situāciju politizē un visu reducē uz «labo» un «slikto» meklēšanu KNAB, liecina tikai par to, ka viņi nevēlas situāciju šajā valstij un sabiedrībai tik nozīmīgajā iestādē normalizēt. Acīmredzot viņiem ir izdevīgi, ka KNAB darbs ir pusparalizēts un tajā valda nesaskaņu pilna atmosfēra. Cita izskaidrojuma politiķu kūtrumam nav. Situācija ap KNAB tiek nemitīgi politiski uzkurināta un apšaubīta katra KNAB vadītāja vadītspēja, lai gan, kā norāda E. Pastars, un tas labi zināms arī šiem politiķiem, primāri būtu jāsakārto KNAB darbību reglamentējošā normatīvā bāze un tad jāizsaka pretenzijas vadītājam.
Zīmīgi, ka redzams Vienotības politiķis, kurš situāciju KNAB izprot labāk nekā jebkurš cits politiķis neatkarīgi no partejiskās piederības, bijušais KNAB vadītājs Aleksejs Loskutovs par to pašu, ko raksta E. Pastars, runā jau sen, taču arī viņu paša partijas biedri izliekas nedzirdam un maļ tik savu – jāizvērtē KNAB priekšnieka atbilstība ieņemamajam amatam utt., lai gan pašiem skaidrs, ka Saeima neļaus J. Streļčenoku noēst.
Ja ieilgušo cirku ap KNAB gribam izbeigt, tad Saeimā nevis jāveido komisija, kura izvērtēs Streļčenoka atbilstību ieņemamajam amatam, kā to gribētu Strīķes fanu kluba biedri un atsevišķi politiķi, bet gan jānovērš pretrunas KNAB darbu reglamentējošos likumdošanas un citos normatīvos aktos tādā veidā, lai KNAB beidzot varētu sākt normāli strādāt un nodarboties ar to, ar ko tam būtu jānodarbojas – ar korupcijas novēršanu un apkarošanu, nevis savstarpējiem iekšējiem kašķiem, kas iestādi padara par apsmieklu visai sabiedrībai.