Uzvarēt propagandu ar cieņpilnu attieksmi

LTV raidījumā Sastrēgumstunda tika konstatēts, ka esam ievilkti Krievijas izvērstajā informatīvajā karā, un uzdots jautājums – ko varam likt pretī? Studijā bija gan valsts pārstāvji (kultūras ministre, NEPLP vadītājs un deputāts), gan sabiedrības pārstāvji. Pēc šī raidījuma tikai pieauga pārliecība, ka no valsts puses praksē netiks darīts nekas un labākajā gadījumā tiks uzrakstīti kādi darba plāni, koncepcijas, varbūt izveidots kāds «kontrpropagandas» raidījums (A. Dimanta pieminētā Melu laboratorija par mūsdienu tematiku). Runas par īpaša krievu valodā raidoša kanāla izveidi visticamāk paliks tikai runas, jo grūti iedomāties, ka šāds kanāls varētu reāli konkurēt ar Krievijas federālajiem kanāliem, kuru budžets ir vairāki miljoni dienā (R. Tjarve).

Klausoties amatpersonas, it īpaši kultūras ministri D. Melbārdi, neradās iespaids, ka tās apjauš jautājumu nopietnību un saprot, par ko ir runa. Par to liecināja izteikti noraidošā attieksme pret J. Liepnieka izteikumiem, kurš vismaz centās iezīmēt problēmu loku no «pretējās puses» skatu punkta. Amatpersonām šķiet, ka pietiks drusku parunāt un gan jau viss kaut kā nokārtosies pats no sevis. Taču problēma ir patiešām nopietna, un to jau raidījuma pieteikumā definēja bijušais SAB priekšnieks J. Kažociņš.

Raidījuma gaitā šo viņa citātu vairākkārt pieminēja R. Tjarve. Diemžēl nepilnīgi. No J. Kažociņa teksta R. Tjarve izlaida pašu svarīgāko Krievijas propagandas elementu, kuru, iespējams, visgrūtāk arī atspēkot (tāpēc arī R. Tjarve to it kā aizmirsa). Runa ir par Krievijas propagandas galveno vēstījumu, kurš caurstrāvo visu Krievijas informatīvo telpu un arī rada šo atšķirīgo redzējumu uz notiekošo. Proti, dzelžainu pārliecību, ka visas valstis, kuras radās pēc PSRS sabrukuma (tai skaitā Latvija), ir neīstas, neizdevušās, butaforiskas surogātvalstis. Šīs valstis esot vēsturisks pārpratums, kurš mums (Krievijai) ir jāpārcieš kā tādas masaliņas bērnībā, un gan jau vēsture pierādīs, ka gan Ukraina, gan Kazahstāna, gan arī Latvija agrāk vai vēlāk sanāks kopā zem lielās Krievzemes «gādīgā» spārna. Ja ignorējam šo Krievijas propagandas aspektu (LTV raidījumā tas tika ignorēts pilnībā), tad skaidrs, ka neviens nopietni «informatīvajam karam» negatavojas un notiek vien tukša vāvuļošana.

Kādā veidā Latvija var pierādīt, ka nav vēstures pārpratums un ir nopietna valsts? Dalība ES un NATO, atrašanās eirozonā it kā ļauj mums teikt, ka esam «īsta» valsts, ar kuru pasaule rēķinās. Šobrīd pat esam ES Padomes prezidējošā valsts. Taču tas ir par maz. Ja regulāri jārunā par lielas Latvijas iedzīvotāju daļas dzīvošanu citas valsts informatīvajā telpā un laiku pa laikam izvirzās Latgales potenciālā separātisma problēma, tad par stingru stabilitāti grūti runāt. Par šķietamu stabilitāti – jā, bet tas tikai dod pamatu vienam otram gaidīt – kad tad tā «limitrofu» valsts sabruks?

Ja skatāmies patiesībai acīs, tad redzam, ka mūsu sabiedrība kopumā ir vāji sagatavota patstāvīgas valsts organizēšanai, un labāk neiedomāties, kāda varētu būt mūsu valsts uzbūve, ja mēs dzīvotu uz vientuļas salas okeānā un darītu visu, kas vien mums labpatīkas. Par laimi, tā nav un mēs esam spiesti ievērot tās civilizācijas normas, kādas pasaulē pastāv. Latvija ir izvēlējusies pieslieties Eiropai, kā tā to ir darījusi jau kopš 13. gadsimta. Diemžēl ilgu laiku esam dzīvojuši, teiksim tā, ne tik eiropeiskas valsts sastāvā, un tas ir atstājis zināmas pēdas šeit dzīvojošo cilvēku domāšanā. Ar to nedomāju vienīgi iebraucējus sveštautiešus. Arī etniskiem latviešiem daudzi šīs «neeiropeiskās» domāšanas elementi nav sveši.

Ar to ir jārēķinās, un Latvijas valstiskais konsensuss jāveido uz realitātes pamatiem, nevis iedomātu konstrukciju bāzes, kur katrs redz tikai sevi (turklāt pašiedomātā uzlabotā veidā), bet citus vai nu neredz vispār, vai gribētu redzēt pārveidotus pēc sava ģīmja un līdzības. Līdzīgu kļūdu pieļāva Ukrainā, kur Maidana uzvarētāji nākamajā dienā pēc varas pārņemšanas pieņēma virkni neapdomīgu lēmumu, kuri ļāva Krievijai pārtvert iniciatīvu un iniciēt tālākos notikumus. Mums jābūt gudrākiem un prātīgi, caur cieņpilnām diskusijām jāveido saliedētāka sabiedrība. Tikai ar cieņpilnu attieksmi pret visiem sabiedrības locekļiem mēs varam uzvarēt šajā informatīvajā karā.