LTV raidījums Aizliegtais paņēmiens savu pirmo sižetu veidoja, izsūtot pašvaldībām ielūgumus uz kādu, no pašvaldību viedokļa, bezjēdzīgu semināru Brazīlijā un vēroja pašvaldību reakciju. Viena otra pašvaldība uzķērās, un žēl bija skatīties, kā kāds provinces ierēdnītis, vēl nezinot, ka tiek nekaunīgi muļķots, LTV operatoram skumji atzinās, ka «īsti jau neticot šādai laimei». Pareizi darīja, jo viņam Brazīlija tā arī palika vien tāls sapnis. Jāuzsver, ka atbilstoši «eksperimenta» leģendai braucienu uz šo viltus semināru apmaksāt bija gatavi tā organizatori. Pašvaldības reālie zaudējumi būtu tikai darbinieku prombūtne šā brauciena laikā. Taču pat šajā gadījumā to pašvaldību vadītāji, kuri uzķērās, tika kaunināti kā neprofesionāli. Jāatzīst – pamatoti.

Ko lai uz šo nieku fona saka par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas desmit ierēdņu braucienu uz Peru ar pašu ministru Kasparu Gerhardu priekšgalā? Kā ziņo portāls Pietiek.com, tad viena paša Gerharda komandējuma izdevumi uz šo Klimata pārmaiņu konferenci pārsnieguši 10 000 eiro un biznesa klases vieta lidmašīnā izmaksājusi papildus 3000 eiro. Lielākā daļa Latvijas pensionāru gadu iztiek ar summu, kādu ministrs Gerhards pieprasa no nodokļu maksātājiem, lai lidmašīnā būtu par kripatiņu ērtāk sēdēt. Jā, tieši pieprasa, jo, pēc portāla rīcībā esošajām ziņām, Gerhards speciāli prasījis, lai viņam nodrošina lidojumu biznesa klasē. Neies jau lidot kopā ar parasto ļaužu masu.

Jāpaskaidro, ka biznesa klase ir ar atbīdāmu aizkaru nodalīts sektors lidmašīnas salona priekšpusē, kur ir nedaudz plašākas sēdvietas. Tur ir drusku vairāk vietas, kur kājas izstaipīt. Cenu starpība (biļetes cena biznesa klasē var pat vairākkārt pārsniegt parastā lidojuma cenu) ievērojami pārsniedz komforta atšķirības, un lidojums biznesa klasē vairāk ir statusa apliecinājums nekā ērtību jautājums. Lidojot biznesa klasē Gerhards visiem liek saprast – viņš ir kas vairāk nekā parastais cilvēks. Tiesa, iespēju atrasties starp «īpašajiem» cilvēkiem viņš apmaksājis nevis no savas, bet nodokļu maksātāju kabatas.

Būsim korekti. Latvijai nav jāpozicionējas pasaulē kā galēji trūcīgai valstij un jāatsakās no dalības dažādās starptautiskās konferencēs. Arī uz konferenci Peru galvaspilsētā Limā bija jābrauc un tur jāpiedalās. Taču jābūt kaut kādam samērīguma principam. Ja viena ministra komandējuma izmaksas pārsniedz 10 000 eiro, tad ikviens saprātīgs saimnieks (ja tā būtu paša nauda) apjaustu, ka ar budžeta plānošanu kaut kas nav kārtībā. Cik nodokļu maksātājiem (neaizmirsīsim, ka no katra eiro, ko katrs no mums samaksā veikalā par pirkumu, 21 centu mēs samaksājam valsts budžetā kā PVN) izmaksājuši pārējie desmit Gerharda līdzbraucēji, pagaidām nav zināms, taču jebkurā gadījumā tik kupla delegācija uz tik tālu valsti izskatās aizdomīgi. Kādi no šā stāsta rodas secinājumi?

Līdzšinējā budžeta veidošanas sistēma, kad nauda lielos vilcienos tiek sadalīta ministrijām rupjā un nedetalizētā veidā, rada acīm redzamus izšķērdības riskus, uz ko jau gadiem norāda gan Valsts kontrole, gan mediji. Tas nozīmē, ka jāpalielina amatpersonu atbildība par budžeta līdzekļu izlietošanas lietderību un jau budžeta sastādīšanas procesā katram ministram ir jāspēj pamatot ikviens piešķirtais cents. Diez vai, aizstāvot ministrijas budžetu, Gerhards norādīja uz valstiski svarīgo un obligāti nepieciešamo pozīciju: ministra brauciens uz kādu eksotisku valsti – 10 000 eiro. Tādas pozīcijas budžetā nebija, toties bija kāda cita plaši staipāma pozīcija, zem kuras pabāzt šos un tamlīdzīgus tēriņus.

Otrkārt, vēlētājiem ir strikti jāvērtē šo izšķērdētāju un «ceļotmīļu» politiskā piederība un attiecīgās partijas attieksme pret šādiem plaša vēriena (par svešu naudu) cienītājiem. Politiķu attieksmei pret nodokļu maksātāju naudu ir jābūt vienai no svarīgākajām, vēlētājiem izdarot savu politisko izvēli.