Lēmums īstajā brīdī

© f64

Valsts prezidents Andris Bērziņš pagājušajā nedēļā paziņoja par savu lēmumu nebraukt uz Krievijas 9. maija uzvaras 70. gadadienas svinībām Maskavā. Par to, ka prezidents šo uzaicinājumu nenoraidīja uzreiz pēc tā saņemšanas, viņu kritizēja pašmāju kareivīgākie politiskie vērotāji.

Man personīgi ne brīdi nebija ne mazāko šaubu, ka prezidents uz Maskavu nebrauks un atbilstoši savai nosvērtajai un nesteidzīgajai amata pildīšanas manierei sagaidīs piemērotāko brīdi sava atteikuma paziņošanai. Pēc kārtējā karadarbības uzliesmojuma Donbasā un traģiskās civiliedzīvotāju bojāejas Mariupolē šāds brīdis pienāca, un prezidents cienīgi no uzaicinājuma atteicās.

Prezidenta pārdomātais darbības stils nebija vienīgais lēmuma pieņemšanas atlikšanas iemesls. Latvija šobrīd ir ES prezidējošā valsts, un līdz ar to tai atsevišķos jautājumos nākas būt par motoru kopīgu lēmumu iniciēšanai. Latvija vēlējās panākt, lai ES būtu vienots viedoklis attiecībā pret šo Krievijas uzvaras dienas jubileju. Atcerēsimies, ka Eiropa Otrā pasaules kara noslēgumu atzīmē 8. maijā, bet 9. maijs ir izteikts Krievijas pasākums, kurā tā izceļ savu ekskluzīvo lomu (daļēji pamatoti) nacisma sagrāvē. Šobrīd Krievija piekopj ļoti agresīvu un pret starptautisko kārtību vērstu destruktīvu politiku. Līdz ar to veidojas divējādas izjūtas. No vienas puses, uzvara pār nacistisko Vāciju un hitlerisma sagrāve ir visas Eiropas kopējā lieta un nevar noliegt Krievijas izšķirīgo ieguldījumu šajā sagrāvē, bet no otras – Kremļa šābrīža agresīvā politika.

Šo vēsturisko uzvaru Krievija izmanto politiskiem mērķiem, lai iekšzemē uzkurinātu urrāpatriotismu, bet pārējai pasaulei atgādinātu, ka «jums visiem jābūt mums pateicīgiem par nacisma sagrāvi» un tāpēc jāpiever acis uz mūsu darbībām Ukrainā. Tāpēc svarīgi būtu nodemonstrēt Krievijai vienotu ES attieksmi pret šobrīd notiekošo un pieņemt kopēju lēmumu, kādā līmenī piedalīties Kremļa organizētajās «svinībās». Vārds «svinības» jāliek pēdiņās, jo pēdējā laikā ir būtiski mainījusies 9. maija būtība pašā Krievijā. Kādreiz tā bija diena, kad pēckara paaudzes pateicās un atdeva godu kara dalībniekiem par uzvaru, pieminēja pārciestās grūtības un nolieca galvas kritušo piemiņai ar vispārējo zemtekstu – lai nekas tāds nekad vairs neatkārtotos. Tagad 9. maijs ir pārvērties par līksmu pavasara pasākumu, kura vadmotīvs – mēs esam uzvarējuši pasaules lielākajā karā; mēs esam paši krutākie, paši stiprākie, un ejiet jūs visi ieskrieties ar savu «geiropas» ideoloģiju; mēs darīsim to, ko paši uzskatīsim par labu esam, un jums (Rietumiem) atļauju neprasīsim. Ja vajadzēs, karosim atkal. Ja tāda ir Krievijas iekšējo un ārējo politiku caurvijošā domā, tad ko Sarkanajā laukumā 9. maijā darīt «geiropas» līderiem? Kā nabaga radiniekiem atbraukt uz viņus nicinoša namatēva svinībām, lai pašam Kremļa saimniekam būtu spožāks fons, uz kura izriest krūtežu?

Diemžēl vienotu ES pozīciju šajā jautājumā neizdevās panākt, jo Eiropā joprojām ir atsevišķi līderi, kuriem Kremļa saimnieks šķiet idejiski tuvs vai vismaz ekonomiski izdevīgs. Nav runa tikai par dažiem Austrumeiropas līderiem un jauno Grieķijas premjeru. Nav izslēgts, ka uz Maskavu 9. maijā tomēr dosies arī Francijas prezidents Fransuā Olands (pateicībā, ka Franciju tikpat kā bez pamata pēc kara ieskaitīja uzvarētāju koalīcijā) un, iespējams, pat Vācijas kanclere Angela Merkele (lai līdz galam izdzertu rūgto vainas biķeri). Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka mums tur šajā laikā darīt nav ko, jo mums 9. maijs neko labu neatnesa un mēs tur varētu piedalīties vien aiz solidaritātes pret Krieviju un krievu tautu. Pēc Krimas aneksijas un agresijas Austrumukrainā mums ar Krieviju nav par ko solidarizēties, un līdz ar to stāvēt un skatīties Krievijas militārisma izpausmes Sarkanajā laukumā nav nekādas nepieciešamības.

Jārēķinās, ka Krievija var censties kaut kā ekonomiski mums ieriebt par šo atteikumu, taču valstiskais gods un pašcieņa ir svarīgāki nekā viens otrs biznesa kontrakts, turklāt, kā liecina prakse, ar pārlieku iztapību Krievijas cieņu tāpat neiegūt. Kādus ekonomiskus labumus (iepretim Lietuvai un Igaunijai) mums deva Vairas VīķesFreibergas piedalīšanās līdzīgā pasākumā pirms desmit gadiem? Nekādus. Prezidenta A. Bērziņa lēmums ir pilnībā pamatots un izteikts pareizajā laikā.

http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2015/02/02/lemums-istaja-bridi

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais