Bens Latkovskis / Viedokļi

Cik nu gadījies redzēt TV seriālus, tad neatkarīgi no to līmeņa tie grēko ar vienu uzkrītošu neatbilstību reālajai dzīvei. Neatbilstības jebkurā seriālā, protams, mudž, bet viena ir tik konsekventa, ka nekad neesmu manījis kaut vārgu mēģinājumu to novērst. Runa ir par to, ka strīdi starp seriālu varoņiem, lai cik tie mazizglītoti un sociāli atpalikuši, lai cik augstos toņos notiktu, brīnumainā kārtā ir samērā loģiski un argumentēti. Uz viena pārmetumiem otrs atbild ar savu redzējumu uz to pašu lietu un izsaka (izkliedz) savas pretenzijas. Reālajā dzīvē, visbiežāk, tiklīdz strīds sasniedzis kliegšanas temperatūru, tā jebkāda loģiski secīga un sakarīga argumentācija pazūd, lai cik «inteliģenti» būtu strīdnieki. Neviens otru vairs neklausās un tik bļauj savu, par kaut kāda jēgpilna rezultāta meklējumiem pilnībā aizmirstot.

Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš trešdien Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē izteica ierosinājumu 250 bēgļu ievest nevis no Āfrikas, bet gan no Tibetas. «Tibetas bēgļi būtu daudz patīkamāki, saprotamāki un ar lielāku intelektu,» norādīja deputāts. Uz šo Kaimiņa ideju asprātīgi reaģēja Latvijas Radio korespondents Ivo Leitāns, kurš mikroblogošanas vietnē twitter ierakstīja: «Cik jauki būtu, ja mēs varētu no kaut kurienes ievest Saeimas deputātus, kuri būtu «daudz patīkamāki, saprotamāki un ar lielāku intelektu».»

Ikviens, kurš pabijis, kā mēdz teikt, siltajās zemēs, zina, cik dāsni ar solījumiem un kūtri uz to pildīšanu ir turienes iedzīvotāji. Tev var apsolīt pilnīgi jebko, jo šie solījumi to izteikšanas brīdī neko nemaksā un neviens pat nedomā tos pildīt. Tieši šī paviršā attieksme pret doto vārdu raksturo tā dēvēto dienvidnieku mentalitāti.

Latvijas faktu augustā rīkotās aptaujas dati liecina, ka vadošā partija Vienotība izkritusi no pirmā populārāko partiju trijnieka un to apsteigusi ne tikai ilgu laiku populārākā Saskaņa, bet arī ZZS un Nacionālā apvienība.

Viena no partijas Vienotība redzamākajām figūrām – Sandra Kalniete – izstājusies no partijas valdes un piektdien intervijā LTV Rīta Panorāmā izteica bažas par to, ka Vienotību varētu piemeklēt Tautas partijas liktenis. Kā vienu no partijas lielākajām kļūdām viņa norādīja: «Sistemātiska liberāli domājošā virziena pātagošana, kas notiek mūsu partijā, nozīmē arī pātagot vienu trešo daļu no vēlētājiem.»

Pirmdien redakcijā uzklausīju lasītāju zvanus, un kāds zvanītājs izteica savu neizpratni, kāpēc Āfrikas bēgļus, kurus atklāj Vidusjūrā (kā viņš izteicās) gumijas laivās, tā vietā, lai nogādātu atpakaļ tur, no kurienes viņi nākuši, ved uz nometnēm Eiropā.

Pagājušajā nedēļā Ņižņijnovgorodā pasaulslavenas modeles un labdarības fonda Atkailinātā sirds dibinātājas Natālijas Vodjanovas māsu Oksanu kādas kafejnīcas apsargi brutāli izmeta no šā iestādījuma.

Valdības vadītāja atgriezusies no atvaļinājum, un politisko satricinājumu cienītāju cerības uz iespējamo valdības maiņu izrādījušās veltas. Politiskā situācija ir stabila kā kapos.

KNAB var apsveikt ar kārtējo lielo lomu. Aizvadītās nedēļas nogalē aizturēts Latvijas dzelzceļa ilggadējais vadītājs Uģis Magonis. Kā trāpīgi atzīmēja sociālajos tīklos transporta jautājumu eksperts Tālis Linkaits, nav veselīgi aizsēdēties augstā valsts amatā ilgāk par diviem termiņiem.

Pēc trešajām pērnruden Vienotības de facto uzvarētajām vēlēšanām (jo tieši šī partija veidoja visu nākamo valdību kodolu) šis politiskais spēks saskāries ar savu galveno eksistenciālo jautājumu – vai Vienotībai izdosies pārvarēt triju vēlēšanu ciklu lāstu.

Kādreiz, sen, sen bērnībā, pa televizoru skatījos Staļina laika antirasistisko propagandas filmu Cirks. Neatceros ne filmas sižetu, ne par ko tā bija.

Latvijas politikā iestājies tas, ko kuģošanā sauc par bezvēju. Pamatvilcienos nekas nenotiek, un pat iespējamā valdības maiņa interesē tikai tos, kuri paši šajā procesā ieslīguši līdz ceļgaliem un vēl daudz dziļāk.

Bijusī Saeimas deputāte no Vienotības saraksta, politoloģijas profesore Rasma Kārkliņa portālā Delfi publicējusi rakstu Kā saprast Solvitas Āboltiņas varas manevrus? Rakstā iztirzāti divi jautājumi, kuri šobrīd izvirzījušies politikas avanscēnā, – kurp savu partiju un valsti ved Āboltiņa, un kāda būs nākamā koalīcija, ja Laimdotas Straujumas valdība tiktu gāzta.

Šā gada 3. jūlijā ANO Cilvēktiesību padome Ženēvā pieņēma rezolūciju Ģimenes aizsardzībai. Par šo rezolūciju balsoja 27 valstis, pret 14 valstis, tajā skaitā Latvija. Latvija balsoja pret, jo rezolūcijā tiekot runāts vienīgi par tradicionālās ģimenes aizsardzību, kas Latvijas pārstāvja izpratnē ir pārāk šaurs ģimenes traktējums. Nerunāsim, vai šāds balsojums nav pretrunā mūsu Satversmei, kas ļoti precīzi definē laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti, un kāds bija mūsu pārstāvja mandāts balsot tieši šādi. Parunāsim pēc būtības.

Izglītības un zinātnes ministres Mārītes Seiles runas par iespējamo demisiju saistībā ar masveida ģībšanu skolēnu dziesmu svētku noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā izgaismo pašreizējās valdības ēkā jau sākotnēji iemūrēto ļodzīgo pamata ķieģeli. Proti, ļoti sarežģītas, problēmu nomocītas nozares vadībā tika iecelts cilvēks bez nopietnas politiskās pieredzes un spēcīgas aizmugures. Ja cilvēkiem uz ielas prasītu – kādu politisko spēku pārstāv izglītības ministre, tad domāju, ka vairums uz sitiena nespētu atbildēt.

Bijušais Latvijas finanšu ministrs Andris Vilks LTV Panorāmā, komentējot svētdien notikušā Grieķijas referenduma rezultātus, ar neviltotu neizpratni jautāja – nesaprotu, par ko tie grieķi tā priecājas?

Divi Krievijas Valsts domes deputāti iesnieguši Krievijas Ģenerālprokuratūrai lūgumu izvērtēt, vai Baltijas valstu neatkarības atzīšana

Vienotības mājaslapā pausts lepnums, ka Latvijas prezidentūras laikā pārsteidzoši ātri – pusgada laikā, kad plānots tika vismaz gads – ir pieņemts tā dēvētais Junkera investīciju plāns. Nav gan skaidrs, par ko šajā gadījumā īsti lepoties, jo šis plāns ir izdevīgs vienīgi ES lielajām un attīstītajām dalībvalstīm, bet nav izdevīgs Latvijai un citām ES perifērijas valstīm.

Naktī no otrdienas uz trešdienu beidzas ne tikai Latvijas prezidentūra Eiropas Padomē, bet arī termiņš, līdz kuram Grieķijai jānomaksā kārtējais 1,5 miljardu eiro lielais SVF parāda maksājums.

Lai nu kas, bet Jāņi no visiem svētkiem ir vislatviskākie. Tie ir svētki, kuri vieno nāciju, veido un raksturo tās identitāti (jā, jā, arī ar tiem «pārgurušajiem» līgotājiem, kuri allažiņ pagūst pielīgoties, pat nesagaidot Jāņu vakaru). Ne velti leģendāro Jāņa Streiča filmu Limuzīns Jāņu nakts krāsā Līgo priekšvakarā tauta skatās vēl un vēl bez pārsātinājuma sajūtas, tāpat kā izrādi Skroderdienas Silmačos Nacionālajā teātrī. Lai arī Streiča filma nav par Jāņu svinēšanu, tās zīmīgais nosaukums un filmas personāžu kolorītie raksturi liek domāt, ka tajā iekodēts tas, ko dēvējam par latviešu dvēseli.

Radio SuperFM valdes priekšsēdētājs Uģis Polis izplatījis NEPLP priekšsēdētājam Aināram Dimantam adresētu vēstuli ar provokatīvu virsrakstu Vai ēterā «drāzt anālā» drīkst tikai sabiedriskie mediji?

Trešdien Ādažu militārajā bāzē tika aizturēti divi tur nelikumīgi iekļuvuši Krievijas pilsoņi, kuriem līdzi bija šīs kaimiņvalsts karogs un skrejlapas angļu valodā. Neko lielu viņi nepaspēja izdarīt, jo ātri tika aizturēti. Šiem likumpārkāpējiem jāsaņem pelnītais sods, un, kāds tas būs, lems mūsu tiesībsargi. Skaidrs, ka šī bija rupja pret Latvijas valsti un tās bruņotajiem spēkiem vērsta provokācija.