Triju ciklu lāsts

Pēc trešajām pērnruden Vienotības de facto uzvarētajām vēlēšanām (jo tieši šī partija veidoja visu nākamo valdību kodolu) šis politiskais spēks saskāries ar savu galveno eksistenciālo jautājumu – vai Vienotībai izdosies pārvarēt triju vēlēšanu ciklu lāstu.

Līdz šim tas vēl nevienai vadošajai partijai nebija izdevies. Atcerēsimies, ka pēc neatkarības atjaunošanas pirmajos Saeimas sasaukumos dominēja Latvijas ceļš, tad šī partija nodeva vadošās partijas stafetes kociņu Tautas partijai un pati lēnām aizgāja mūžībā. Līdzīgu ceļu nogāja arī oranžie, un tos varas olimpā pēc 2010. gada 10. Saeimas vēlēšanām nomainīja Vienotība. Tagad arī Vienotība nonākusi pie tām pašām krustcelēm – kurp doties tālāk, jo arvien skaļāk izskan runas par šīs partijas enerģētisko izsīkumu un jauna politiskā spēka nepieciešamību.

Varētu domāt, ka šis jautājums ir nelaikā, jo nav gaidāms nedz partijas kongress, nedz kādas vēlēšanas, taču partijas iekšējā krīze ir pārāk acīm redzama, lai ilgāk izliktos – viss kārtībā, ak, cienījamā kundze! Viena no partijas redzamākajām figūrām – Sandra Kalniete – izstājusies no valdes; valdē neievēlētā, bet sociāli aktīvā Ilze Viņķele visās iespējamās vietās skaļi kritizē partijas vadību; tāpat nerimstas runas par gaidāmo valdības vadītāju rokādi. Taču tie ir tikai ziediņi. Partijas ideoloģiskā krīze iezīmējās jau uzreiz pēc vēlēšanām, kad atklājās Dzintara Zaķa balsu pirkšanas skandāls un jo īpaši Solvitas Āboltiņas sākotnējā palikšana aiz ievēlēto deputātu strīpas. Partijas nespēja (nevēlēšanās) tikt galā ar Zaķi (piespiežot viņu nolikt mandātu partijas goda vārdā) un slikti smakojošā Jāņa Junkura aizdabūšana prom par labu Āboltiņai uzspieda Vienotībai grūti nomazgājumu nolemtības zīmogu, kuru paradoksālā kārtā dziļi iededzinātu partijas miesā padarīja Āboltiņas triumfs partijas kongresā.

Pasākums bija gluži hrestomātisks un apbrīnojami sasaucās ar Tautas partijas kongresos redzēto. Tā pati eiforiskā gaisotne, kad pretrunas tiek paslaucītas zem tepiķa un nekas neapēno vadības triumfu. Āboltiņa kongresā pārliecinoši dominēja un viņas ne tikai slepenie, bet pat atklātie oponenti neuzdrošinājās pat iepīkstēties. Tika nodemonstrēts betonciets partijas monolīts. Īsta vienotība. Jautājums vienīgi – uz kādas bāzes notika šī vienošanās kopīgā dziesmā? Jāatzīst, ka šīs dziesmas vienīgie vārdi bija – vara, vara un vēlreiz vara. Nekāda cita ideoloģiska satvara nebija (ja neskaita standartfrāzes, kuras nav vērts pat pieminēt, jo sen vairs nenes nekādu jēdzienisku slodzi).

Mēdz teikt, ka mūsu partijām vispār nav nekādas ideoloģijas. Varbūt. Nezinu. Man jau drīzāk šķiet, ka mums pat nav nekādu partiju – ir tikai politekonomiski grupējumi, kuri katrs iekrāsojušies savā krāsā, lai tiktu pie pīrāga pārdales (bēdīgi slavenās siles). Savukārt Vienotība jau sen pārtapusi partijā, kuras vienīgā pastāvēšanas jēga ir būt par valsts galveno pavāru – pīrāga dalītāju un vietu ierādītāju pie siles tiem, kuri stājas partijā un sola lojalitāti tās Centrālajai komitejai, tas ir, valdei un personīgi biedrenei Āboltiņai.

Demokrātijas apstākļos šie biedrikungi it kā nevar savu varu monopolizēt (kā tas izdevies, piemēram, Krievijā), un līdz šim ik pēc trijiem vēlēšanu cikliem vecie buki un bucienes no siles atbīdīti un viņu vietu ieņēmuši jauni biedrukungi. Problēma šoreiz tik tā, ka laukums pēdējo ciklu laikā ticis tā nomīdīts, ka pat plašā apkārtnē neredz tos, Maestro vārdiem runājot, jaunos daudzsološos, kas ar dūmojošiem kadiķu zariem (pārliecinošu piedāvājumu) izkvēpinātu no saviem ērtajiem kabinetiem visu šo nomenklatūras varzu kopā ar pie pakaļas pieaugušajiem krēsliem. Tas nozīmē, ka runas par jaunu partiju un Vienotības drīzu galu var izrādīties stipri priekšlaicīgas, jo nav nedz jaunu seju, nedz jaunu ideju. Pagalam iesūnojis ir tas mūsu pīļu dīķis un draud pavisam aizaugt. Par purvu pārvērsties. Ar visām no tā izrietošajām sekām.