Kas virst politiskajā kukņā?
Izglītības un zinātnes ministres Mārītes Seiles runas par iespējamo demisiju saistībā ar masveida ģībšanu skolēnu dziesmu svētku noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā izgaismo pašreizējās valdības ēkā jau sākotnēji iemūrēto ļodzīgo pamata ķieģeli. Proti, ļoti sarežģītas, problēmu nomocītas nozares vadībā tika iecelts cilvēks bez nopietnas politiskās pieredzes un spēcīgas aizmugures. Ja cilvēkiem uz ielas prasītu – kādu politisko spēku pārstāv izglītības ministre, tad domāju, ka vairums uz sitiena nespētu atbildēt.
Nomināli Izglītības un zinātnes ministrija atrodas Vienotības pārraudzībā, taču pati ministre ar partiju tikpat kā nav saistīta. Varētu jau teikt, ka viņa ir augstas raudzes profesionāle un tāpēc ielikta ministra amatā, taču jāatzīst, ka arī tas netiek darīts. Tad atvainojiet, kāds bija iemesls šo visnotaļ cienījamo personu virzīt augstajā amatā, ja tai nav politiskas aizmugures un tā arī nav nozarē atzīta autoritāte? Lai tikai kāds būtu ministrs? Lai vieta nepaliek tukša? Lai izglītības sistēmā nekas nemainās un viss varētu turpināties pa vecam?
Tā vien izskatās, ka apmēram tādi arī bija patiesie iemesli, kāpēc Vienotība ministra amatam izvirzīja nevis pieredzējušu, spēcīgu politiķi, bet gan cilvēku no malas. Tāds arī bija sākotnējais plāns – ielikt ministra krēslā cilvēku, kurš tur pa priekšu grozās televīzijās un publisko pasākumu atklāšanas ceremonijās, bet vienlaikus netraucē dibenplānā šiverēt apsviedīgiem cilvēkiem, kuri prot gan iepirkumus noorganizēt, gan arī citas lietas sakārtot, kā nopietniem cilvēkiem ievajagas. Seile, saskaroties ar realitāti (ministra darbu bez stingras politiskās aizmugures), tagad sapratusi, ka faktiski tiek izmantota un, tiklīdz politiskā konjunktūra to prasīs, tiks bez mazākās žēlastības upurēta. Jautājums vienīgi, kad šis brīdis pienāks, un vai jau skan zvans?
Seiles runas par atkāpšanos diktēja sapratne, ka nepolitiskam cilvēkam uz politiskās skatuves nav vietas, tāpat kā neprofesionālam aktierim uz īsta teātra skatuves starp atzītiem skatuves māksliniekiem. Lai arī Seile to ir sapratusi, viņa tomēr vēl konsultējās ar premjeri Laimdotu Straujumu. Kāpēc?
Lai aizietu no darba (jebkura, pat tā, kurš nepatīk vai ar kuru netiek galā), vajadzīga zināma drosme un apņēmība. Lai aizietu no ministra darba, ir nepieciešama dubulta drosme un apņēmība. Straujuma savā ziņā ir līdzīgā situācijā kā Seile, jo abas nonāca amatā kā pagaidu, kompromisa figūras un ne viena, ne otra nekad nav piederējusi Latvijas politisko līderu kodolam. Vēl vairāk – abas šim nosacītajam kodolam pat tuvumā nav laistas un tikai apstākļu sakritības dēļ nonākušas rampas gaismā. Līdz ar to viņas viena otru var labi saprast un viena otru atbalstīt. Taču daudz kas vairs nav atkarīgs ne no Straujumas, ne vēl jo vairāk no Seiles.
No tā, ko premjere teica ministrei – savai politiskajai līdziniecei, varēsim izdarīt zināmus secinājumus. Ja šo konsultāciju rezultātā Seile būtu atkāpusies, tad būtu skaidrs, ka runas par to, ka Straujumas valdības dienas jau esot skaitītas, nav tikai tukši ētera burbuļi, bet gan zemē svaigi mestas sēklas, kuras tūlīt, tūlīt sadīgs. Tas nozīmētu, ka Straujuma, apjaušot savu politisko nolemtību, būs atturējusies pierunāt Seili palikt ar viņu kopā uz valdības kuģa līdz galam. Tas nozīmēs, ka viņa savai kolēģei teikusi – kāp laivā un laidies prom, kamēr vēl vari. Lai tev izdodas! Es palikšu uz kapteiņa tiltiņa līdz galam.
Seile paliek, un tas nozīmē, ka valdības spridzekļa detonators vēl nav iedarbināts un process tiek pagaidām atlikts līdz nākamajai reizei. Patiesi, būtu pavisam neglīti, ja valdības gāšanai kā iegansts jeb, kā moderni mēdz teikt, trigers tiktu izmantotas bērnu veselības problēmas. Tas būtu pārāk ciniski pat mūsu ciniskajai politiskajai kukņai. Šķiet, tieši tā latviešu valodā apzīmēja telpu, kurā vārīt putru, pirms Alunāns izgudroja vārdu virtuve. Manuprāt, kukņa ir vēl precīzāks apzīmējums tam, kas notiek Latvijas politikā, nekā dažu publicistu iecienītais vāciskais barbarisms – ķēķis. Tad nu drīz matīsim, kas tajā tiek vārīts.