Klusums pirms...?

© F64

Latvijas politikā iestājies tas, ko kuģošanā sauc par bezvēju. Pamatvilcienos nekas nenotiek, un pat iespējamā valdības maiņa interesē tikai tos, kuri paši šajā procesā ieslīguši līdz ceļgaliem un vēl daudz dziļāk.

Atcerēsimies agrāko laiku politiskās batālijas, kurās kā ideoloģiskā lielgabalu gaļa tika ierautas plašas Latvijas iedzīvotāju masas. Tautas partijas un Šķēles (kopā ar Ēlertes Dienu) cīņa ar ventspilniekiem gadu tūkstošu mijā; Einara Repšes un Jaunā laika uznāciens; episkā cīņa starp «sorosiešiem» un «oligarhiem»; Valda Zatlera iniciētā Saeimas atlaišana; «oligarhu kapu svētki»; «reformu un tiesiskuma» koalīcijas šķietamais triumfs un drīzais posts. Līksmā eiforija un šķērmās paģiras pēc tam, kad, pārfrazējot dziesmas rindas, tauta reibonī dejoja vienu vasaru.

Šīs asās bezkompromisa cīņas palikušas pagātnē, un tagad tās novērotājam no malas var šķist kā kaujas virtuālā vidē, gandrīz kā pa sapņiem. Daļa politiski aktīvās sabiedrības pamodusies (izslēgusi datoru) un lāga nevar saprast, vai visi šie «oligarhi», «tiesiskie», «sorosīdi» pastāvēja realitātē vai bija tikai sapņu tēli, kuri braši vicina zobenus, kamēr vien novērotājs guļ ciešā miegā vai monitorā dzenā datorspēļu monstrus. Pamostoties, iestājas parastā ikdienas dzīve ar rīta kafiju, bērnu vešanu uz skolu, garām stundām darbā, visām sadzīves būšanām un ikdienas ķibelēm, bez kurām dzīves garšai trūktu sāls, un dažbrīd sāk likties, ka dzīve sapņu pasaulē, kur var cīnīties ar dažādiem iedomu naidniekiem, ir krāsaināka un interesantāka.

Tieši tāpēc, ka šī virtuālā dzīve ne vienam vien šķiet sulīgāka par ikdienas pelēko rutīnu, pašreizējais bezvējš ir aizdomīgi neparasts. Sabiedrība vienmēr alkusi pēc kārtējām gadsimtu cīņām – kurš kuru? Cīņa pret Āfrikas bēgļiem vai «pedofilu maigajiem spriedumiem» nevar ilgstoši kairināt sabiedrības jūtīgākos nervu galus. Tie ir tikai tādi īsto kairinātāju aizstājēji. Masu apziņa prasa ekstrēmākas izjūtas. To uzskatāmi var vērot Krievijā, kur publiskā vide ir pārblīvēta ar cīņām pret dažādiem fantomiem – benderoviešiem, Kijevas huntu, amerikosiempindosiem, Obamku, Geiropu, nacionālajiem nodevējiem, piekto kolonnu utt. Trakākais, ka sabiedrība kaifo par šīm tēmām un prasa vēl. Prasa arvien asākus piparus. Ar frāzēm par iespēju pārvērst ASV radioaktīvajos pelnos vairs nepietiek. Žirinovska bravūrīgie draudi uzmest atombumbu Briselei reti kādu vairs uzbudina. Publikas interese par šo mēles kulstīšanas sacīksti sāk noplakt, un prasās kas nopietnāks. Pāreja no virtuālajām asinīm uz īstām – sarkanām un lipīgām.

Tieši šī apjausma, ka pasaule līdzšinējo paaudžu laikā (no maziem zīdainīšiem līdz pat gadu liektiem sirmgalvjiem) nekad nav stāvējusi tik tuvu patiesi liela mēroga katastrofai, spiež Latvijas politisko vidi norimties un sabiedrībai pievērst mazāk vērības vietējām politiskajām kolīzijām. Nudien padomāsim – kas gan mūsu katra personiskajā un pat visas tautas un valsts dzīvē mainītos, ja valdības mājā Straujumas vietā saimniekotu kāda cita persona? Gandrīz nekas. Vairumu Latvijas iedzīvotāju tas neietekmētu daudz vairāk kā tas, vai rītdien TV seriālā galvenā varone beidzot tiks galā ar visiem nelabvēļiem un nonāks sava mīļotā skavās vai atkal tiem neliešiem izdosies iemest sprunguļus riteņos? Tas viss ir kā lapu salāti uz mūsu dzīves pusdienu šķīvja malas. Dod papildu garšu, bet nenodrošina ikdienas gaitām nepieciešamo kaloritāti. Bet pamēģiniet dzīvot, ēdot vien pliku putru. Gribas kaut ko pikantāku – Žirinovski, Kaimiņu vai kaut vai Solvitas Āboltiņas kautro atzīšanos, ka ir gatava piemērīt premjeres krēslu.

Tāpēc klusums, kas valda Latvijas politiskajā arēnā (ne tik daudz laukumā, cik tribīnēs), nav pazīme, ka mūsu politiskais process kļūst nopietnāks, bet gan liecina par to, ka sabiedrība ir pamirusi gluži kā trusītis, sastopoties ar pitona skatienu. Pitona lomā šoreiz bēdīgi slavenais «ģeopolitiskais stāvoklis». Diemžēl teikt, ka «pitons» ir virtuāls tēls, kurš pazudīs, izslēdzot datoru vai televizoru, šoreiz nevar, jo asinis jau līst. Pagaidām vēl ne Latvijā, un cerēsim, ka negaiss šoreiz ies mums secen. Tomēr neaizmirsīsim drošības pasākumus negaisa laikā un necentīsimies paši stāties zibensnovedēja pozā.



Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.