Grieķijas akmens uz stāvas kraujas

Naktī no otrdienas uz trešdienu beidzas ne tikai Latvijas prezidentūra Eiropas Padomē, bet arī termiņš, līdz kuram Grieķijai jānomaksā kārtējais 1,5 miljardu eiro lielais SVF parāda maksājums.

Lai šo maksājumu veiktu, Grieķijai jāsaņem finanšu palīdzība no starptautiskās aizdevēju troikas (šis ir starptautiski pieņemts apzīmējums SVF, Eiropas Komisijas (EK) un Eiropas Centrālās Bankas (ECB) trijotnei, un tam nav nekāda sakara ar bēdīgi slavenajām Staļina laiku troikām), kura ir gatava naudu dot tikai tādā gadījumā, ja Grieķija pilda troikas nosacījumus. Grieķijas valdība šos nosacījumus ir atteikusies pildīt un, izsludinot referendumu 5. jūlijā, devusi iespēju tautai lemt, kā rīkoties – piekrist kreditoru prasībām vai nē.

Tā kā referenduma diena ir noteikta pēc parādu maksājuma termiņa beigām un vairākums novērotāju ir pārliecināti, ka grieķi referendumā pateiks «nē» kreditoru prasībām, tad Eiropā dominē viedoklis – Grieķija kārtējo reizi velk gumiju, cenšas iegūt laiku un domā, kā pārējo pasauli aptīt ap pirkstu. Līdz ar to attieksme pret Grieķiju ir asa – pietiek piekāpties un nav ko ar tiem grieķiem ilgāk auklēties. Lai tik lasās prom no eirozonas un, ja nepatīk, var lasīties prom arī no ES. Protams, oficiālās amatpersonas runā daudz diplomātiskākā tonī, bet doma ir nepārprotama.

Arī Grieķijā valda kaujiniecisks noskaņojums – mēs, grieķi, esam lepna un sena tauta, mūs ar ultimātiem neiebiedēs un uz ceļiem nenospiedīs. Un galu galā (klusi pie sevis) nekur viņi mūs ārā neizdzīs, jo neviens oficiāls līgums neparedz kādas valsts izstāšanās mehānismu. Nav nekādas juridiskas bāzes (kaut vai teorētiskas), atbilstoši kurai varētu tikt iedarbināta Grieķijas izstāšanās (kā no eirozonas, tā arī no ES kopumā) procedūra. Grieķi cer, ka gan jau viss kaut kā pāries un atgriezīsies vecajās sliedēs ar ierasto eiro maciņos un bankomātos. Pagaidām gan viss izskatās gluži citādi – ar garām rindām pie bankomātiem, slēgtām bankām un trauksmainu nenoteiktību. Eiropas medijos par tā dēvēto Grexit (exit – izeja, angļu val.) runā jau kā par notikušu faktu.

Arī Latvijā pamatplūsmas viedoklis pret Grieķiju ir izteikti neiecietīgs. To, ko kreditori prasa no Grieķijas, mēs stoiciski pārcietām, bet grieķi tagad nelietīgi spurojas pretī. Tad nu viņi par šo nepaklausību jāsoda. Jo smagāk, jo labāk. Jāatceras gan, ka Grieķijā «jostu savilkšanas» politika tiek piekopta jau piecus gadus. Ekonomika sarūk un sarūk un ekonomistu vidū (pretēji labējiem politiķiem) nav vienprātības par to, vai turpmāka ekonomikas saspiešana Grieķijas ekonomikai nākotnē nāks par labu. Pat konservatīvā britu The Financial Times (9.06.2015.) atļāvās uzdot retorisku jautājumu – cik pamatotas ir starptautisko kreditoru prasības Grieķijai? Laikraksta apskatnieks Martins Sandbū norādīja, ka, uzspiežot Grieķijai lielu (1,6% no IKP) primāro (pirms parādu atmaksas) valsts budžeta proficītu (pārpalikumu), tiek samazināts Grieķijas IKP par 5% un, pat atdodot parādus, kopējais valdības parāda procents pret sarūkošo IKP palielinās. Grieķija ir gatava uz 1% primāro budžeta pārpalikumu, taču kreditori uzskata, ka tas ir par maz. Rezultātā visas puses ir ietiepušās un Grexit izskatās neizbēgams.

Ir tikai viena lieta, kas Grieķiju varētu glābt. Proti, nopietno finanšu un arī politisko aprindu neiedomājamais konservatīvisms un instinktīvā vēlme neko nemainīt. Grieķijas izstāšanās (izmešana) no eirozonas noteikti būs liels finanšu satricinājums ar neprognozējamām sekām. Pirmdienas rītā Eiropas fondu tirgus jau nogāzās par vairāk nekā 5%, kas ir fantastisks kritums. Var jau teikt, ka ilgtermiņa riski ir ierēķināti un ECB un EK ir darījusi visu iespējamo, lai Grexit sekas minimizētu, tomēr nekad nevar paredzēt visu. Cēloņsakarību virkne var iniciēt notikumus gluži neparedzētā virzienā. Tāpēc uz stāvas kraujas labāk nemaz nesākt kustināt kādu akmeni, lai neizraisītu nobrukumu. Lai ko teiktu par Grieķijas niecīgo īpatsvaru ES kopējā ekonomikā, tas tomēr ir viens no akmenīšiem kopējā ES struktūrā. Tāpēc arī šajā reizē labāk beigu beigās atrast variantu, kā vilku paēdināt, lai kaza paliktu dzīva, nekā riskēt ar visu ganāmpulku. Lai kā arī dažam trusītim tas nepatiktu.