Humānisms atmaksājas
Pirmdien redakcijā uzklausīju lasītāju zvanus, un kāds zvanītājs izteica savu neizpratni, kāpēc Āfrikas bēgļus, kurus atklāj Vidusjūrā (kā viņš izteicās) gumijas laivās, tā vietā, lai nogādātu atpakaļ tur, no kurienes viņi nākuši, ved uz nometnēm Eiropā.
Šādi jautājumi ar nelielām variācijām dzirdami bieži. Tātad cilvēkus tas interesē. Jāatzīst, ka konkrētais zvanītājs šo savu neizpratni izteica ar neslēptu ironiju, jo viņam pašam viss bija skaidrs – šie bēgļi bez garām birokrātiskām procedūrām jānogādā atpakaļ Āfrikā, un miers un bērziņš. Viņam vienīgi nebija saprotams, kāpēc šī acīmredzamā patiesība nav skaidra tiem pamuļķīšiem Eiropā.
Lieta nav tik vienkārša, kā pirmajā brīdī var šķist. Ja bēgļu laivas tiek atklātas neitrālos ūdeņos, tad uz kāda juridiska pamata šos cilvēkus nogādāt uz kādu trešo valsti? Vai krasta apsardzes kuģa kapteinim jārīkojas pēc savas revolucionārās sirdsapziņas un no laivām noceltie jāved uz tuvāko ne Eiropas teritoriju un tur šie bēgļi jāizsēdina? Kādā veidā šāda cilvēku nogādāšana citā valstī fiziski iespējama, nepārkāpjot starptautisko likumdošanu? Visi šie jautājumi mūsu cilvēkus, kuru apzinīgais mūžs pagājis padomju beztiesiskajā vidē, stipri mulsina, jo nav viegli pieņemt kā pašsaprotamu to, ka ir likumi un noteikumi, kuri jāievēro pat tad, ja tie rada zināmas neērtības.
Ja mēs iedomājamies, ka vienā gadījumā likumu ievērosim, bet citā (kur šis likums mums kaut kādu iemeslu dēļ nav izdevīgs) izliksimies, ka likumi neeksistē, un ar šādu tiesiskuma izpratni sasniegsim pārtikušas valsts līmeni, tad sevi mānām. Likuma ignorēšana vienā vietā rada ignorēšanu arī citā, tad vēl citā, un beigu beigās sākas vispārēja dzīvošana nevis pēc likumiem, bet gan pēc tā, ko visprecīzāk apzīmē ar netulkojamu jēdzienu krievu valodā – pēc poņaķijām. Pēc nerakstītiem bandītu likumiem, un šādā sabiedrībā Rietumu labklājības līmeni nekad nesasniegt.
Savukārt strikta sekošana likumam paredz, ka no bēgļu laivām noceltie cilvēki jānogādā tajā valstī, kuras patruļdienests viņus no šīm laivām nocēlis. Kādam var rasties nākamais jautājums – kāpēc tad viņi no šīm laivām jānoceļ. Varētu taču par šīm laivām nelikties ne zinis, kamēr tās netuvojas ES teritoriālajiem ūdeņiem, bet tad pēc labākajiem PSRS paraugiem tās šajos ūdeņos nemaz neielaist. Piebrauc karakuģis un pavēl laivai griezties atpakaļ. Brauciet, no kurienes nākuši. Ja nē, atklāsim uguni. Tā būtu ierasta izpratne par lietu kārtību un attieksme pret cilvēka dzīvību atbilstoši Staļina laiku domāšanai.
Par laimi, Eiropā un, jācer, arī Latvijā šādi domājošu cilvēku nav daudz. Tāpēc ikviens cilvēks, kura dzīvība ir apdraudēta, tiek glābts, nerēķinoties ar iespējamām neērtībām un izmaksām. Protams, no otras puses, Eiropa nevar uzņemt visus Āfrikas un Tuvo Austrumu bēgļus un agri vai vēlu šis jautājums būs kaut kā jārisina, taču diez vai tas var tikt risināts pēc Staļina laiku domāšanas paraugiem. Humānisms iet soli solī ar labklājību un dzīvošanai labvēlīgu vidi. Proti, ar to, kas Eiropai nodrošina tās nenoliedzamās priekšrocības, kuru dēļ cilvēki visā pasaulē grib dzīvot kā Eiropā, nevis kā Krievijā vai Ķīnā, kur cilvēka dzīvības vērtība ir krietni zemākā cenā.
Pat Krievijā, kur Eiropu nievīgi dēvē par Geiropu un kas deklarē savu tuvību ar Ķīnu, par labi izremontētu telpu saka – tur veikts eiroremonts. Neviens nez kāpēc ar lepnumu nesaka, ka man dzīvoklī tikko veikts krievu remonts vai ķīniešu remonts. Neviens īpaši nelepojas, ja viņam piederošu preci rotā uzraksts Made in China vai Made in Russia (var lepoties ar šajās valstīs ražotas preces zīmolu, kas parasti gan nav krievu vai ķīniešu zīmols), toties lepojas ar uzrakstu Made in Germany.
Tas nozīmē, ka jāorientējas uz tiem, kuriem gribam līdzināties. Ja kāds alkst savā domāšanā, uzvedībā un sadzīves kultūrā līdzināties krieviem vai ķīniešiem, tad var turpināt ņirgāties par «geiropas gumānismu», taču tad arī jāsaprot, kādam domāšanas un uzvedības modelim līdzinies, un nevajag skaļi sevi pozicionēt par «īsteno letiņu». Saki – «īstenais sovjets». Citiem vārdiem, domāšanā paliekot vakardienā, arī dzīvosim kā vakardienā. Ar zemu labklājības līmeni un zemu savstarpējo attiecību kultūru.