Skaista bij jaunība...
Latvijas faktu augustā rīkotās aptaujas dati liecina, ka vadošā partija Vienotība izkritusi no pirmā populārāko partiju trijnieka un to apsteigusi ne tikai ilgu laiku populārākā Saskaņa, bet arī ZZS un Nacionālā apvienība.
Tas nozīmē, ka Vienotība arvien drošāk virzās pa to taku, par kuru pavisam nesen runāja Vienotības redzama atslēgas figūra – Sandra Kalniete. Proti, pa Tautas partijas (skuju) taku.
Savā iepriekšējā komentārā (Pamati uz plūstošām smiltīm, Neatkarīgā, 24.08.) uzteicu Kalnieti par to, ka viņa negrasās dibināt jaunu partiju, un to pamatoju ar sakāmvārdu – ar diegiem nav aršana. Proti, jaunas partijas dibināšanai Latvijas politisko kadru noliktavā nav vērā ņemamu personību un faktiski nav arī ideju, jo visas tās idejas, ar kurām līdz šim nākuši klajā iepriekšējo jauno partiju dibinātāji, ir viņu pašu novestas līdz pilnīgai profanācijai. Līdz ar to ticība vecajiem saukļiem (par godīgumu, tiesiskumu, atklātību) ir stipri mazinājusies, kaut pieprasījums pret šo saukļu īstenošanu dzīvē saglabājies.
Taču tādu cilvēku trūkums, kuri spētu iznest jauna politiskā spēka dzemdības, vēl nenozīmē, ka šīs dzemdības nenotiks. Kā mēdz teikt, daba necieš tukšumu. Latvijas faktu aptauja liecina, ka ir atbrīvojusies vieta uz vadošā politiskā spēka troni, un tas nozīmē, ka kādam jāpasteidzas šo vietu aizņemt. Varētu cerēt, ka mums jau ir vairākas politiskās partijas, kuras kā normālā demokrātiskā sistēmā laiku pa laikam reitingu tabulās pamainās vietām. Šodien viena partija populārāka, rīt cita. Tā tas būtu, ja mums būtu normāla politisko partiju sistēma. Taču mums tādas nav pat iedīglī. Mums jau kopš neatkarības atjaunošanas brīža ir viena vadošā, galvenās «līnijas» vai nomenklatūras, tas ir, karjeristu partija un dažas mazākas, kurās sastājušies cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ nav piemēroti vadošajai «pareizajai» partijai. Šīs vadošās partijas ir bijušas vairākas – Tautas fronte, Latvijas ceļš, Tautas partija, Jaunais laiks, Vienotība, un tagad laiks jaunam veidojumam, jo vecais acīmredzami vairs nepilda savu galveno pievilkšanas funkciju – šī vairs nav «pareizā» partija. Tā ir kļuvusi kā visas.
Valstī ar senām demokrātijas tradīcijām tā būtu norma – visas (izņemot galēji radikālās) partijas pēc savas būtības ir vienlīdz cienījamas, un atšķiras tikai to ideoloģiskie uzstādījumi. Latvijā līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Pie mums visas partijas sabiedrības viedokļu līderu acīs ir «sliktas», izņemot vienu «pareizo». Tā kā šobrīd Vienotība no «pareizās» partijas nišas ir izkritusi, tās vieta ir tukša. Kas to aizņems? Skaidrs, ka Āboltiņa, kura ir Vienotības nominālā un joprojām faktiskā līdere, savu partiju atgriezt uz «pareizās» partijas pjedestāla nevar. Tas nozīmē, ka daudzie administratīvi politiskie piesūcekņi, kuri savu karjeru balstījuši, liekot likmi uz Vienotību, ir satraukušies par savu nākotni un domā, ko darīt tālāk. Kā sociālajos tīklos ziņo labi informētā Saeimas reportiere Agnese Margēviča, Vienotības rindās briest doma par ārkārtas kongresa rīkošanu. Acīmredzot tas ir tikai laika jautājums, kad šis kongress tiks sasaukts, jo pēdējais Āboltiņas izlēciens ar ūjināšanu senioru piketa laikā faktiski ir pārvilcis krustu viņas tālākajai politiskajai karjerai. Kā zinām no Redjarda Kiplinga Džungļu grāmatas, vecā vilka Akelas kļūdas džungļos netiek piedotas, bet politiskā vide ir vēl nežēlīgāka par džungļos pastāvošo.
Kā liecina līdzšinējā prakse, dažādi ārkārtas kongresi vai veco līderu «atgriešanās» nedod iespēju politiskajam spēkam, kurš izkritis no «pareizās» nišas, vēlreiz iekāpt tajā pašā, kādreiz tik veiksmīgajā upē. Tāpēc vienotībnieki var rīkot kongresu vai nerīkot, tas lietas būtību nemainīs. Kā dziesmā dzied – skaista bij jaunība, tā nenāks vairs. Vienotībai nekad vairs neatgriezties laikos, kad viņi bija tie, kuru nesmukumus liela daļa sabiedrības izlikās neredzam.
Tas nozīmē, ka, gribam to vai ne, tiks dibināts jauns politiskais spēks. Ar Kalnieti vai bez viņas, tam pat nav nozīmes. Galvenais, ka gramofons ir uzvilkts un drīz skanēs vecā, jau daudzkārt dzirdētā plate par godīgu politiku ar visu tradicionālo piedziedājumu. Tiesa, ar jauniem izpildītājiem, bet, kā parasti, ar vēl nepārliecinošāku aranžējumu.