Neuzvesties kā politikāņiem
Cik nu gadījies redzēt TV seriālus, tad neatkarīgi no to līmeņa tie grēko ar vienu uzkrītošu neatbilstību reālajai dzīvei. Neatbilstības jebkurā seriālā, protams, mudž, bet viena ir tik konsekventa, ka nekad neesmu manījis kaut vārgu mēģinājumu to novērst. Runa ir par to, ka strīdi starp seriālu varoņiem, lai cik tie mazizglītoti un sociāli atpalikuši, lai cik augstos toņos notiktu, brīnumainā kārtā ir samērā loģiski un argumentēti. Uz viena pārmetumiem otrs atbild ar savu redzējumu uz to pašu lietu un izsaka (izkliedz) savas pretenzijas. Reālajā dzīvē, visbiežāk, tiklīdz strīds sasniedzis kliegšanas temperatūru, tā jebkāda loģiski secīga un sakarīga argumentācija pazūd, lai cik «inteliģenti» būtu strīdnieki. Neviens otru vairs neklausās un tik bļauj savu, par kaut kāda jēgpilna rezultāta meklējumiem pilnībā aizmirstot.
Tieši šādā bezjēdzīgā strīdu kliegšanas loģikā ir ievirzījusies publiskā «diskusija» tā dēvētajā bēgļu jautājumā. Ir maz konstruktīvisma un daudz bļaušanas. Ir skaidrs, ka Latvija kā ES dalībvalsts nevarēs bēgļu problēmas risināšanā palikt malā un izlikties, ka šī problēma uz mums neattiecas – tieciet galā paši. Pat tad, ja mēs būtu vismaz tikpat ietekmīgi kā Vācija, izlikties, ka tas mūs neskar, nevarētu. Tas nozīmē, ka bēgļi mums būs jāuzņem neatkarīgi no tā, cik skaļi bļausim, ka nekādus melnos sev tuvumā negribam redzēt.
Taču, ja no bēgļu problēmas risināšanas izvairīties nevaram, tāpat kā nevaram novērst ziemas atnākšanu, tad bļaušanas vietā (Negribam ziemu! Nē – salam!) lietderīgāk ir domāt, kā labāk sagatavoties gaidāmajiem notikumiem. Bēgļu uzņemšanai no ES fondiem ir izdalīti 2,4 miljardi eiro, bet vēl pavisam nesen izskanēja ziņas, ka Latvija šīs naudas saņēmēju sarakstā nav. Pat ja mēs savu daļu galu galā saņemsim, tas liecina par mūsu valsts kārtējo neizdarību. Svarīgi, lai šī nauda (kad to saņemsim) tiktu saprātīgāk izlietota, nevis izniekota pa tukšo vai vienkārši izzagta. Ļoti būtiski ir panākt to bēgļu, kuri ilgāku laiku paliks Latvijā un pie pirmās izdevības nedosies tālāk uz Zviedriju vai Vāciju, integrāciju latviskā vidē. Bēgļu latviskošana ir pats būtiskākais jautājums, par ko būtu jādomā jau šobrīd, jo pastāv lieli šo bēgļu rusifikācijas draudi krievu valodas lielākas globālās pievilcības dēļ. Norādes (Liāna Langa) uz to, ka galvenais ir strikti ievērot Satversmē rakstīto, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda, ir samērā naivs vēlējums, ja aiz tā nav ļoti precīzi un stingri reglamentētas programmas, kā šo Satversmes punktu praktiski realizēt. Pagaidām diskusijas par to ir kuslas, jo visu pārmāc jau minētā bļaušana.
Ar šo bļaušanu var panākt vienīgi to, ka Latvija (līdzīgi kā citas Austrumeiropas valstis) Rietumu pasaulē iegūst (vai drīzāk vēl vairāk nostiprina) to apšaubāmo slavu, ka tur dzīvojošie tādi sovjeti (puskrievi) vien ir, kurus eiforiskā solidaritātē pārsteidzīgi esam pieņēmuši kā savējos. Cita labuma no šīs bļaušanas nebūs. Pazīstamā ASV žurnāliste, Pulicera prēmijas laureāte Anna Eplbauma sociālajā mikroblogošanas vietnē twitter jau ierakstīja: «Austrumeiropiešu neieinteresētība bēgļu krīzes risināšanā var izraisīt pārējās ES intereses zaudēšanu par viņiem [austrumeiropiešiem] un viņu problēmām.» Austrumeiropas nevēlēšanās palīdzēt bēgļu jautājuma risināšanā nepaliks bez sekām. Jau izskanējuši brīdinājumi no ES donorvalstu puses (Austrijas iekšlietu ministre Johana Mikle-Leitnere), ka iespējama ES līdzekļu samazināšana tām valstīm, kuras nevēlēsies piedalīties bēgļu krīzes risināšanā.
Tas nozīmē, ka akcents jāpārbīda no emocijām, kad rezultāts nevienu neinteresē un katrs cenšas izkliegt savu sāpi un sakrājušos aizvainojumus, uz praktiskiem pasākumiem – kā labāk rīkoties, kad nāksies uzņemt nenovēršamo bēgļu plūsmu. Ir jāsaglabā veselais saprāts un jādomā, kā esošajā situācijā rīkoties, lai iespējamie negatīvie efekti būtu minimāli, bet pozitīvie maksimāli (ja Vācija redz ieguvumus, tad kāpēc lai mēs tos nesaskatītu). Pieņemt saprātīgus lēmumus emocionāli sakāpinātā gaisotnē nav viegli, tomēr aicinu visus, kuri sevi uzskata par politiķiem, neuzvesties kā parasti. Proti, kā lētiem politikāņiem, kuri cenšas pielāgoties un izpatikt zināmai elektorāta daļai. Aicinu apzināties sevi kā atbildīgus valstsvīrus un valstssievas!