Palīdzēt ne tikai suņiem

© F64

Pagājušajā nedēļā Ņižņijnovgorodā pasaulslavenas modeles un labdarības fonda Atkailinātā sirds dibinātājas Natālijas Vodjanovas māsu Oksanu kādas kafejnīcas apsargi brutāli izmeta no šā iestādījuma.

Iemesls šādai apsargu rīcībai bija Oksanas redzamie garīgās attīstības traucējumi. No kafejnīcas, kur viņa kopā ar pavadošo aukli bija ienākusi, viņa tika izraidīta ar vārdiem: lasieties, kamēr vēl neesam izsaukuši psihenes mašīnu. Tā kā no kafejnīcas izdzītā bija slavenības māsa, tad šis cilvēka cieņu pazemojošais gadījums izskanēja pa visu Krieviju. Izcēlās skandāls. Kafejnīcas īpašniekam draud atņemt darbošanās atļauju, bet vainīgajiem apsargiem draud kriminālatbildība. Taču ne par to stāsts.

Arī Latvijā cilvēku ar dažādiem fiziskiem vai garīgiem traucējumiem sabiedriskās vietās ir ļoti maz. Lai gan uz ietvēm un pie ēku ieejām ir nobrauktuves; no luksoforiem nāk skaņu signāli neredzīgajiem utt., attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām joprojām ir rezervēta. Pretimnākšanā bieži ņemts vērā tikai tas, ka «tā vajag» un tas atbilst ES direktīvām. Pārmaiņas sabiedrības noskaņojumā notiek lēni. Teikšu, ka pārāk lēni.

Ceļojot pa ASV, acīs krita daudzo invalīdu (īpaši bērnu) klātbūtne pie dažādiem tūrisma objektiem. Veselu un acīm redzami pārtikušu cilvēku pavadībā šos objektus apmeklē ne tikai cilvēki ratiņkrēslos, bet arī ar redzamiem garīgas dabas traucējumiem. Cilvēki nebaidās un nekautrējas izvest savus ne tik veselos līdzcilvēkus sabiedrībā. Losandželosā par šo tēmu aprunājos ar kādu vietējo un viņš stāstīja, ka ir izplatīta prakse – turīgi cilvēki ņem savā aizgādībā (aprūpē) slimos bērnus, ja vecāki no viņiem atsacījušies. Ir dažādas labdarības organizācijas, kas katru šādu bērnu ņem savā uzskaitē un atrod tam aprūpētājus. Tā kā tādu, no kuriem atsakās, nav daudz, bieži vien adoptē slimus bērnus no ārzemēm.

Lai cik šis salīdzinājums nepieņemami skanētu, šī vēlme paņemt un rūpēties par kādu slimu un neaizsargātu bērnu ASV ir līdzīga Latvijā izplatītajai praksei paņemt un aprūpēt pamestus dzīvniekus. Pie mums ir pilns internets, sociālie tīkli ar aicinājumiem palīdzēt kādam kaķim vai sunim, kuram tajā vai citā patversmē draud iemidzināšana. Cilvēki atsaucas un šīs radības glābj. Tas ir labi un apsveicami. Taču būtu jāiet solītis tālāk. Žēlsirdība pret dzīvniekiem ir solis pretī humānismam pret cilvēkiem. Latvijas sabiedrība savu līdzcietību ir neskaitāmas reizes nodemonstrējusi, vienojoties dažādās ziedojumu akcijās, bet attīstībā nedrīkst apstāties. Jāaug tālāk.

Diemžēl Latvijā joprojām pastāv bērnunami un pansionāti, kuros mitinās (grūti teikt – dzīvo) dažāda vecuma cilvēki ar dažāda smaguma traucējumiem. Ja Latvija grib iet civilizētas attīstības ceļu, tad šie bērnunami un vairums pansionātu konsekventi jānīdē kā apliecinājums mūsu sociālajai atpalicībai. Humānā sabiedrībā nedrīkst notikt kādas cilvēku grupas nošķiršana no sabiedrības. Nedrīkst viņus nolemt smagai, bezperspektīvai dzīvei. Sunīšus un kaķīšus esam gatavi pieņemt, bet nelaimīgiem cilvēkiem dāvāt mājas siltumu un personisko mīļumu vēl ne.

Protams, dzirdu iebildes, ka Amerikā miljonāri var atļauties uzturēt aukles slimajiem bērniem, tērēt līdzekļus dārgām medicīnas procedūrām utt., bet ko varam atļauties mēs, kas pensijā saņemam grašus? Labi, ja kādu kaķi paņemt apmīļošanai. Tā tas ir, un pat nedomāju kādam ko pārmest. Gribu tikai vērst uzmanību problēmai un to, kurā virzienā attīstās cilvēce. Vismaz tā daļa, kura grib un, galvenais, dzīvo labāk nekā citur.

Pēdējā laikā ir dzirdēti tādi kā joki, ka tiem, kuri neiebilst pret Āfrikas bēgļu uzņemšanu Latvijā, vajadzētu rādīt priekšzīmi un pašiem mājās kādu bēgļu ģimeni uzņemt. Diemžēl šajā it kā jokā atklājas mūsu sabiedrības neticība humānisma ideāliem. Šādu frāžu izteicēji demonstrē nespēju iedomāties, ka kāds, vienkārši aiz labas sirds varētu gribēt uzņemt savā mājā svešus, nelaimīgus cilvēkus vai slimus bērnus. Ja kāds to tomēr dara, tad jāmeklē tam kādi šaubīgi iemesli, atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Par laimi, attīstītajā pasaulē tas nav nekas ārkārtējs, un jācer, ka arī Latvijā modi glābt suņus un kaķus papildinās vēlme palīdzēt cilvēkiem.



Svarīgākais