Svētki, kuri raksturo nāciju

Lai nu kas, bet Jāņi no visiem svētkiem ir vislatviskākie. Tie ir svētki, kuri vieno nāciju, veido un raksturo tās identitāti (jā, jā, arī ar tiem «pārgurušajiem» līgotājiem, kuri allažiņ pagūst pielīgoties, pat nesagaidot Jāņu vakaru). Ne velti leģendāro Jāņa Streiča filmu Limuzīns Jāņu nakts krāsā Līgo priekšvakarā tauta skatās vēl un vēl bez pārsātinājuma sajūtas, tāpat kā izrādi Skroderdienas Silmačos Nacionālajā teātrī. Lai arī Streiča filma nav par Jāņu svinēšanu, tās zīmīgais nosaukums un filmas personāžu kolorītie raksturi liek domāt, ka tajā iekodēts tas, ko dēvējam par latviešu dvēseli.

Tomēr jāatzīst, ka tas, ko mēs Jāņos redzam un ko vēlamies redzēt, nav viens un tas pats. Ir acīm redzama vēlme meklēt un atrast nacionālās saknes, nacionālo identitāti, taču vienlaikus redzamas šo meklējumu grūtības. Mēs gribētu redzēt šos svētkus svinam atbilstoši katrā jāņubērnā dziļi sakņotām tradīcijām, ar skanīgām līgo dziesmām, Jāņu vainagiem, degošām ugunsmucām stabu galos un līdzīgām tautiski romantiskām ainām, taču bieži vien realitāte ir cita.

Jāatzīst, ka daudz tiek darīts, lai Jāņu svētku tradīcijas koptu un neļautu tām atmirt (vai, pareizāk sakot, liktu tām atdzimt no jauna). Dzīvoju blakus bērnudārzam, un katru gadu pirms Jāņiem tur skaļi pa visu apkārtni tiek ieskandināti Līgo svētku rituāli, iesaistot tajos bērnus no pašas mazotnes. Arī pašā Jāņu vakarā visā valstī tiek rīkoti vērienīgi svētku pasākumi. Svētku programmas televīzijā un radio kļūst arvien piesātinātākas ar tā dēvētajām autentiskajām Jāņu svinēšanas tradīcijām. Folkmūzika, kura vēl padsmit gadus atpakaļ pat Jāņos reti kur skanēja, tagad ir izplatīta fona mūzika visdažādākajās svinētāju auditorijās. Tas nozīmē, ka, par spīti globalizācijai un universālisma šķietamajam triumfam, atgriešanās pie saknēm notiek un tai ir sociālais pieprasījums.

Lai arī vasaras saulgriežus vai Svētā Jāņa dienu svin arī citur pasaulē, tomēr tik plaši kā Latvijā tas nenotiek nekur. Ar šo tradīciju varam pamatoti lepoties. Turklāt tā ir īsti latviska un nav no kāda «nošpikota», lai gan manā bērnībā arī šajos izteikti latviskajos svētkos nez kādā veidā pamanījās iespraukties kartona sombrero cepures, kurām ar latviskumu bija pamaz sakara.

Diemžēl Jāņu svinēšanas skaistajai tradīcijai ir arī savas ēnas puses un katru gadu (īpaši pēc 2000. gada «asiņainajiem Jāņiem») ar bažām tiek gaidīts pēcjāņu rīts – cik liels būs svinēšanas upuru skaits. Ja svētki pagājuši mierīgi kā šogad, tad nācija atviegloti uzelpo, taču tas nemaina lietas būtību – kā jau minēts, bieži vien (lai neteiktu pārāk bieži) šie svētki saistās ar pamatīgu iedzeršanu, retām un nemākulīgi izpildītām Jāņu dziesmām un pamuļķīgiem jokiem par papardes zieda meklēšanas tēmu.

Gan pārmērīgā dzeršana, gan «papardes zieda meklēšana» ir sekas parādībai, ko parasti dēvē kā «noraušanos no ķēdes». Ja cilvēks jūtas nospiests un iekšēji nebrīvs, tad viņam gribas izlādēties, un Jāņu nakts ir laiks, kad to var darīt it kā gluži legāli. Tāpēc Jāņu svinēšanas būtība lielā mērā raksturo arī pašu nāciju. Ne katram ir pa spēkam svinēšana tradicionālajā garā, jo tas prasa patiesu iekšējo atraisīšanos, nevis alkohola izraisītu «bremžu noņemšanu». Līdz dabiskai atraisītībai acīmredzot mums kā nācijai vēl jāaug.

Pēdējo gadu vērojumi gan ļauj ar optimismu raudzīties nākotnē. Pa svētkiem, kā vairums latviešu, biju izbraucis uz laukiem un tur ar prieku dzirdēju stāstām, ka saimnieciskā rosība laukos iet plašumā. Arvien vairāk no jauna tiek apstrādāti tie lauki, kuri vēl nesenā pagātnē pamazām aizauga ar krūmājiem. Tas liecina, ka lauki atdzimst un, lai arī iekšzemes kopproduktā tā īpatsvars nav liels, nacionālā gara uzturēšanā lauku nozīme ir nepārvērtējama. Kaut arī ir skumji raudzīties uz atsevišķiem lauku veikalu lieveņu stutētājiem ar divlitrīgajiem alus baloniem rokās, ikvienam pilsētniekam izbraukums pa neparasti zaļajiem Latvijas laukiem ir garīgās enerģijas avots ne tikai radošajam pacēlumam, bet vienkārši ikdienas dzīvei. Esmu pasauli daudz apceļojis un varu teikt, ka nav pasaulē daudz tik piesātināti zaļu vietu kā Latvija. Zaļums dabā nozīmē dzīvību, un, kamēr mūsu zaļajos laukos skanēs Jāņu dziesmas, šeit būs Latvija un latvieši.