Mūzikas apskats

Pēc pagājušā gada nogalē notikušās koncertsērijas pa latvju klubiem dziedātājs Miks Dukurs uz laiku paņēmis pauzi – vismaz sociālajos tīklos nav nekas lasāms par viņa tuvākajiem koncertplāniem, un ne velti Miks kopā ar „PeR” bītbokseri Edmundu Rasmani varēja uzņemties „Muzikālās bankas” fināla ceremonijas Ventspilī vadību.

Rakstītam ticēt – šis tiešām ir pirms pieciem gadiem izveidotās grupas „Martas Asinis” sestais albums. Taču uz CD vāciņa uzfotografētajam gan neticēt: šajā blicē ir nevis divas dāmas, bet divi puiši – ģitārists, vokālists un taustiņnieks Filips Derums un bundzinieks Aigars Valdmanis (abi muzicē arī „Bērnības milicijā”), kuriem relatīvi nesen pievienojies vēl viens ģitārists, taustiņnieks un speciālefektu meistars Reinis Jākobsons. Par savu stilu viņi sauc „alternative indie dance”, bet jauno albumu - par soli tuvāku patiesībai.

Pagājušā gada nogalē mūzikas ierakstu veikalu plauktos parādījās Liepājas roka pārstāvja Fēliksa Ķiģeļa jaunākais albums, kurš, pēc paša mūziķa veiktās uzskaites datiem, esot viņa karjerā jau vienpadsmitais (!).

Šīs nedēļas nogalē, 24. janvārī, Olimpiskajā centrā „Ventspils” risināsies Latvijas Radio 2 rīkotās dziesmu aptaujas „Muzikālā banka” fināls, kurā tiks noskaidrota pagājušā gada vērtīgākā dziesma.

Dž. Dž. Džilindžera Saules bērni Dailes teātrī var pārsteigt skatītājus, kas pieraduši pie šā režisora spilgtās formas inscenējumiem. Lielajā zālē iestudējot čehoviskāko Maksima Gorkija lugu, režisors atgriezies pie reālpsiholoģiskā teātra. Kaut pirmizrādē polifoniskais plūdums vēl bija nevienmērīgs, galvenokārt atšķirīgas aktierdarba kvalitātes dēļ, Saules bērni ir veiksme.

Pavirši uzmetot šo ripuli uz CD atskaņotāja un padzirdot tikai pirmās kompozīcijas sākuma akordus, varētu sūri un grūti nopūsties – ak, nē, kārtējais zviedru „pauermetāls”... Taču nē, šis ir krietni labāks smagās mūzikas produkts!

Ieraugot šīs britu dziedātājas vārdu, ataust atmiņā 80. gadu vidus padomjlaiku tirgi, kad modē bija lielizmēra fotogrāfijas ar jauniņajiem filmu varoņiem Silvestru Stalloni, Arnoldu Švarcenēgeru, Brūsu Lī un citiem, savukārt dziedātāju frontē savu kuplo krūšu dēļ dominēja Samanta Foksa un itāliete Sabrina (protams, arī Madonna un simpātiskā vāciete Sandra). Pašlaik Samantai Foksai ir 48 gadi, un visi viņas centieni atgriezties uz lielās skatuves (tiesa, tie nebija diez ko nopietni) palika 90. gados. Jāpiebilst gan, ka arī šajā gadsimtā var uziet divus Foksas studijas albumus, proti, „Watching Me Watching You” (2002) un „Angel With An Attitude” (2005), taču par to komerciālajiem panākumiem runāt būtu, maigi izsakoties nenopietni.

Savulaik superpopulārās „grunge” grupas „Nirvana” pārpalikušo dalībnieku ceļi pēc tās līdera Kurta Kobeina pašnāvības bijuši dažādi: par ģitāristu Krisu Novoseliču mūzikas jomā praktiski nekas nav dzirdams, toties bundzinieks Deivs Grols strādā kā traks.

Pie folkmūziķiem pieskaitāmais īru dziesminieks un cilvēktiesību aizstāvis Demiens Raiss ir viens no tiem nedaudzajiem, kas var atļauties gadiem neko nekomponēt, bet klausītāji dīvainā kārtā viņu vienalga nebūs aizmirsuši, lai gan šajā nišā ir pietiekami daudz līdzvērtīgu izpildītāju.

Britu slavenā dziedātāja, kādreizējā grupas „Roxy Music” līdera Braiena Ferija (starp citu, viņam ir jau 69 gadi!) kontā šis pēc skaita piecpadsmitais studijas soloalbums. Iepriekšējais albums „Olympia” iznāca pirms četriem gadiem, un to droši vien atceras liela daļa mūzikas cienītāju – ja ne pēc diskā iekļautā skaņu materiāla, tad pēc supermodeles Keitas Mosas uz CD vāka.

Efektīgas krūtis, formīga pēcpuse, lūpas kā kaujas zirgam, dziesmu teksti, no kuriem nosarkst pat jūrnieki un latviešu pamatskolnieki, un klipi, kas spēj naidā apvienot pat antisemītus un tikumības sludinātājus – uzminiet, kas tā ir? Protams, ka 32 gadus vecā amerikāņu repere Nikija Mināža! Dzimusi Trinidādā un Tobago, īstajā vārdā Onika Tanja Maraža, piecu gadu vecumā pārcēlusies uz štatiem, kur ātri apguvusi vietējās uzvedības normas.

Ja nu kāds ansamblis varētu kandidēt uz 2014. gadā pasaulē paša veiksmīgākā godu, tad pirmrindniekos būtu 20 – 22 gadus jaunie britu puiši Naiels Horens, Zeins Maliks, Liaems Peins, Harijs Stails un Luijs Tomlinsons jeb tīņu popa grupa „One Direction” – patīk tas kādam vai nē.

Pagājušā gada pelnošākais dīdžejs Kalvins Hariss, īstajā vārdā Adams Ričards Vails, ar savu ceturto studijas ripuli turpina soļot pa panākumu taku, uz kuras viņš ar visām četrām uzkāpa ar 2012. gadā izdoto CD „18 Months”.

Noslēgusies grupas „Instrumenti” ziemas koncertsērija, uz kuras vairākiem koncertiem Ventspilī, Rīgā, Cēsīs un Rēzeknē (ja precīzāk – pusei no visiem) biļetes bija izpārdotas jau krietni iepriekš, turklāt pāris nedēļu laikā, tāpēc „Instrumentiem” nācās pat izziņot papildkoncertus.

Diezgan pārsteidzoši bija ieraudzīt mūzikas veikalu plauktos pēc skaita jau devīto amerikāņu alternatīvā roka grupas „The Smashing Pumpkins” ripuli, lai gan kas tur brīnumains – šajā gadsimtā Billijs Korgans izceļas ar grūti saprotamiem lēmumiem, tie vairs nav leģendārie 90. gadu „ķirbji” ar tādiem mūziķiem kā Džeimsu Ihu, Džimmiju Čemberleinu, Melisu Auf der Mauru un Dārsiju Vrecki ierindā.

Kamēr vācu industriālās metālmūzikas ģēniji „Rammstein” guļ teju vai letarģiskā miegā (pēdējais studijas albums „Liebe ist fur alle da” izdots 2009. gadā, vokālists Tils Lindemans raksta poēmas, tiesa, nākamgad mūziķi solījušies atkal doties jaunos rakstudarbos), tikmēr grupas ģitārists/vokālists Rihards Kruspe atminējies par savu blakusprojektu „Emigrate”.

Tas beidzot ir noticis – austrāliešu smagā roka veterāni no „AC/DC” izdevuši jaunu albumu, kas viņu karjerā ir jau 17.! Kopš 90. gadu sākuma brāļu Jangu blice nav bijusi ļoti ražīga jaunu mūzikas produktu izdošanā, turklāt šajā gadsimtā „Rock Or Bust” ir tikai trešais studijas garadarbs (tā priekštecis „Black Ice” iznāca 2008. gadā), un skaidrs, ka fani to gaidīja ar lielu nepacietību.

Savdabīgā latvju glemroka (viņi paši savu izpildīto mūzikas stilu dēvē par „glam & blues metal”) apvienība „Kiss Of The Dolls” izveidota tikai pirms četrarpus gadiem, 2009. gada sākumā, taču jau paguvusi izdot trīs CD („I Wanna Be”, „Metal Kiss” un „Kiss Of The Dolls & Friends”) un virkni singlu, mazo platīšu, videoklipu utt., kas bijis iespējams pateicoties grupas līdera Šekspīra uzņēmībai un arī finansiālajai rocībai.

Kopš rokgrupas „Triānas Parks” debijas albuma „EnterTainment Triana Park" izdošanas apritējuši četri gadi, taču tas nenozīmē, ka pašmāju „rokmūzikas hameleoni” visu šo laiku ir sēdējuši rokas klēpī salikuši: viņi uzstājušies koncertos un festivālos, braukājuši uz dažādām konferencēm aiz mūsu zemes robežām, popularizējuši sevi sociālajos tīklos un izveidojuši pat savu interneta veikaliņu grupas atribūtikas tirdzniecībai, tas ir, darījuši visu, ko dara katra sevi cienoša 21. gadsimta jaunās interneta paaudzes grupa.

Ir teiciens, ka divreiz vienā upē neiekāpsi. Tas gan neattiecas uz latvju koncertrīkošanas aģentūrām, kuras spēj to izdarīt pat vairākkārt, tas ir, aicināt uzstāties kādu mākslinieku vēl un vēlreiz, kamēr vien par to ir kāda interese. Pasaulē slavenākais un veiksmīgākais latino popa izpildītājs Enrike Iglesiass ar koncertu „Arēnā Rīgā” viesojās jau pirms pieciem gadiem, tāpēc svētdien redzētā relatīvi rāmā ļaužu straume, kas plūda uz arēnu, un samērā mazais auto skaits tās apkaimē, lika domāt, ka šoreiz halle būs pustukša. Nebija vis, „uz aci” šķita, ka kādi 8000 – 9000 klausītāju ir sanākuši, bet koncertaģentūra „FBI” oficiāli ziņoja par visiem 10 000. Stāvvietām paredzētais zāles laukuma iekārtojums likās pagalam dīvains – nožogojumi, atsevišķas zonas utt. Kā izrādījās, Enrikes Iglesiasa komanda izplānojusi varen interesantu zāles izmantošanas modeli. Bet par to vēlāk.