RECENZIJA: "Martas Asinis”, “Sestais albums”

Rakstītam ticēt – šis tiešām ir pirms pieciem gadiem izveidotās grupas „Martas Asinis” sestais albums. Taču uz CD vāciņa uzfotografētajam gan neticēt: šajā blicē ir nevis divas dāmas, bet divi puiši – ģitārists, vokālists un taustiņnieks Filips Derums un bundzinieks Aigars Valdmanis (abi muzicē arī „Bērnības milicijā”), kuriem relatīvi nesen pievienojies vēl viens ģitārists, taustiņnieks un speciālefektu meistars Reinis Jākobsons. Par savu stilu viņi sauc „alternative indie dance”, bet jauno albumu - par soli tuvāku patiesībai.

PAR. „Martas Asinis” pretendē uz Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu „Zelta mikrofons” labākā alternatīvās mūzikas albuma nominācijā, un, ja šo rindu autoram būtu teikšana, tad viņi to arī dabūtu. Ļoti labs darbs, teju katrā dziesmā var rast kaut ko interesantu, taču pašas spilgtākās pērles ir dziesmas „OK.Super” un „Draugi”. Nav ne vainas arī citām. Piemēram, dziesmu „Kristāla vakars” un „Var būt man tev” motīvi ar kaut ko atgādina (labā nozīmē) „New Order”, dziesma „Tas karsti” – „The Cure”, bet „Gaidi zvanu” pēkšņi atsauc atmiņā „Auroru”. Ir gan sintīpops, gan disko, taču viss gaumīgās devās un alternatīvā skanējumā.

PRET. Diez kā iebilstama nav. Protams, ne visas dziesmas ir izdevušās, arī par tekstiem varētu diskutēt, taču tas viss ir nieki.