RECENZIJA: Par Dž. Dž. Džilindžera izrādi Saules bērni Dailes teātrī

Dž. Dž. Džilindžera Saules bērni Dailes teātrī var pārsteigt skatītājus, kas pieraduši pie šā režisora spilgtās formas inscenējumiem. Lielajā zālē iestudējot čehoviskāko Maksima Gorkija lugu, režisors atgriezies pie reālpsiholoģiskā teātra. Kaut pirmizrādē polifoniskais plūdums vēl bija nevienmērīgs, galvenokārt atšķirīgas aktierdarba kvalitātes dēļ, Saules bērni ir veiksme.

Džilindžera Saules bērnu pasaule ierauj sevī ļoti ātri. Siltās krāsas Kristiana Brektes scenogrāfijā un Igora Kapustina gaismu partitūrā, zili, zaļi un pelēkie toņi Ilzes Vītoliņas kostīmu kolekcijā un Kārļa Lāča komponētā mūzika veido gaišu atvasaras noskaņu. Saule vēl silda, un tik ļoti negribas domāt par ziemu un salu. Bet gaiss jau kā uzlādēts ar vārdos vēl nenoformulēto, atmosfērā briest traģēdija. Uz skatuves veidota Maksima Gorkija lugā zīmētā – 20. gadsimta sākuma – bilde (luga tapusi 1905. gadā), bet izrāde kā ar siltām ārsta rokām precīzi uztausta kādas mūsu laika sāpīgās vietas.

Maksima Gorkija luga atklāj inteliģences un tautas konfliktu, inteliģences dzīvi savrupā pasaulē, ko balsta pārliecība, ka ir gudrāki par citiem, izredzēti, un ar savu eksistenci, talantiem un zināšanām veic īpašu misiju, kas dod ieguldījumu labākai nākotnei. «Saules bērni» pret «zemes bērniem», un otro vieta – saka ķīmiķis Protasovs –, kā aļģēm un gliemežvākiem, ir pie kuģa dibena. Scenogrāfija atgādina brūkošas pasaules fragmentu, kurā vēl dzīvojošās inteliģences pārstāvji ir pēdējie (atsauce uz tāda paša nosaukumu Gorkija lugu) pārmaiņu laikā. Džilindžers, risinot tēmu par divām pasaulēm (izglītība pret tumsonību, garīgums pret fizisku spēku, prastums pret labām manierēm), starp kurām saprašanās nav iespējama, no pirmās ainas plaisu starp atšķirīgajiem sociālajiem slāņiem velk dziļi. Par to signalizē jau Daiņa Gaideļa sētnieks Romāns, kura attieksmē pret Jura Žagara Protasovu redzams neslēpts nicinājums, bet viņa demonstratīvā klātbūtne traucē ar zinātni apsēstajam veikt kārtējo eksperimentu. Līdzīga – nevērīga – attieksme pret kungiem ir Sarmītes Rubules istabenei Fimai, par kuru Protasovs žēlojas, ka ar saviem brunčiem saplēsusi daudz viņa trauku. Fimai par darba pienākumiem svarīgāka ir savas personīgās dzīves nokārtošana. Sarmītes Rubules tēlojumā, izspīlēto seksapīlu oderējot ar sievišķīgu pašapziņu, Fima iemieso izlēmību un mērķtiecību, kļūstot par spilgtu balsi izrādes polifoniskajā skanējumā. Protasova darbu nerespektē arī Lidijas Pupures spēlētā aukle Antonovna, patvaļīgi novācot viņa kolbas no galda.

Spilgtākais tās otrās pasaules pārstāvis, kuram rupjš fizisks spēks ir pašsaprotams komunikācijas veids, ir mūždien lielākā vai mazākā alkohola reibumā dzīvojošais agresīvais atslēdznieks un savas sievas kauslis Jegors. Lauris Dzelzītis spēlē ar tādu naturālistisku precizitāti, ka patiesi iedveš bailes. Viņš pārliecinoši iemieso «ir spēks, prātu nevajag» filozofiju, reprezentējot masu, kas, ēdot no saimnieka rokas, izdevīgā brīdī tajā iekodīs, kam «pie kājas» kaut kādas neizprotamās garīgās vērtības un kura inteliģenci uzskata par liekēžiem, kas kārtīga darba neprot. Šajā aspektā Džilindžera izrāde turpina Alvja Hermaņa ar Tautas ienaidnieku Jaunajā Rīgas teātrī aktualizēto tēmu par vairākuma varu. Finālā, pārbīdot akcentus, Džilindžers saasina konfliktu – neizglītotās masas pārstāvju agresijā pret Protasovu izvirst ne tikai fizisks, bet metafizisks spēks, kas, palaists vaļā, var vest uz iznīcību. Šīs noskaņas atbilst pagājušā gadsimta sākuma vēsmām, kad personībai, saskaroties ar naidīgo sociālo vidi, nācās apjaust savu atkarību no tās, tāpēc ekspresionisti masu tēloja kā agresīvu un destruktīvu spēku. Minētās noskaņas par fiziska spēka varu sasaucas ar nemierīgo un draudīgo situāciju mūsdienu pasaulē, uzšķiļot baisas priekšnojautas par katastrofu, kas ir pavisam tuvu. Agresijas pārsteigtais un neizpratnē sakņupušais Jura Žagara Protasovs izrādes beigās lieliski atklāj naivumu, no kā neesam pasargāti arī mēs, ja nemācīsimies no vēstures un kļūdām, lai spētu adekvāti novērtēt situāciju.

No tā izriet vēl viena būtiska Džilindžera izrādes tēma –neredzīgums gan jūtu jomā, gan ārpus savas pasaules robežām. Galvenais neredzīgais ir Protasovs, kurš dzīvo savā ķīmijas pasaulē. Par Jura Žagara izcilo darbu šajā lomā varētu uzrakstīt atsevišķu opusu. Viņa Protasovs ir traģikomisks strausa filozofijas iemiesojums, kurš, slēpjot galvu smiltīs, cenšas neredzēt visu, kas varētu traucēt viņa harmonisko eksistenci. Viņš, bārdas rugājiem apaudzis un iesirms, ir kā liels bērns, kas izbrīna pilnām acīm skatās uz pasauli, it kā tikko to būtu ieraudzījis. Liels bērns, kas vēl nav ieguvis negatīvo pieredzi un nav spējīgs uz apzināta ļaunuma nodarīšanu. (Var paprātot par sakritību, ka par saules bērniem mēdz saukt ar Dauna sindromu dzimušos, kam gan ir zemāks inteliģences koeficients, taču atvērtākas – negatīvajām īpašībām aizvērtākas sirdis.) Kā aušīgu bērnu Protasovu uztver Kristīnes Nevarauskas Jeļena. Skatoties uz šīm attiecībām, ir neiespējami iztēloties viņu pagātni. Protasova sieva izrādē ir kā greznumlieta, kas ar savu klātbūtni neuzbāzīgi izdaiļo Protasova dzīvi, un aktrise šo funkciju veic ļoti labi. Jeļenas rakstura krietnumu aktrise demonstrē, pašaizliedzīgi metoties pie Jegora sievas, kas slima ar holēru, aprūpējot garīgi labilo Lizu un cēlsirdīgi izturoties pret vīra atvīlēju Melāniju. Viens Jeļenas skatiena uzplaiksnījums epizodē, kad pēc izskaidrošanās vīrs viņu nosauc par Ļenku (kā draugu, nevis mīļoto sievieti), izgaismo vilšanos un ātru samierināšanos, kas nozīmē izvēli tomēr neredzēt problēmu.

Šī inteliģencei piederīgā ģimene it kā dzīvotu ideālu gaisa pilīs, kamēr «zemes cilvēki» izlēmīgi kārto savu nākotni. Vieni sapņo, otri rīkojas. Kā Fima, tāpat lietu bīdītāji – Jura Kalniņa Nazars Avdejevičs un pašpārliecinātais Edija Zalaka Miša. Zīmīgi izskan aina, kurā Protasovs augstprātīgi atsakās pievērsties praktiskajai ķīmijai, sadarboties ar tiem, kam nauda (un tāpēc vara), bet Jura Kalniņa klusajā piebildē dzirdams neslēpts nicinājums un pārliecība, ka uzvara būs viņa pusē. Kaut Protasovs ir smieklīgs un dažbrīd nožēlojams, viņa nelokāmība un egoistiski, vispirms jau uz ģimenes rēķina, ņemtā brīvība, lai sekotu savam aicinājumam (jautājums par to, ir vai nav viņš talantīgs, paliek atvērts), raisa simpātijas. Un šis tēls ir radniecīgs Liepājas teātrī Lauras Grozas-Ķiberes šosezon iestudētās izrādes 1984 Vinstonam, ko spēlē Egons Dombrovskis – vardarbība lauž brīvos cilvēkus. Ir saskatāma abu līdzība ar Alvja Hermaņa Divpadsmit krēslu brīvo spēku – Andra Keiša Ostapu Benderu.

Jautājums par pielāgošanos mainīgajiem vējiem rodas saistībā ar mākslinieka Vagina tēlu, kurš te zīmē «saules bērnus», te liek pozēt sētniekam. Daiņa Gaideļa Romāns pozē uz kāpņu augstākā pakāpiena un atgādina par socreālisma mākslu ar proletariāta slavinājumu. Pastarpināti tad arī ienāk prātā tēma par mākslinieka attiecībām ar varu, liekšanos līdzi laika vējiem ar radikālāko izpausmi – kolaboracionismu. Izrādē gan Vagins ir «melnais zirdziņš», jo Ģirta Ķestera darbā akūti pietrūka lielākas ieinteresētības uz skatuves notiekošajā darbībā, arī tik būtisko Vagina un Jeļenas attiecību līnija izrādē aprobežojas ar abpusēji pieklājīgu un laipnu izturēšanos.

Ērika Eglija pirmizrādē acīmredzami bija stresa varā, pirmoreiz spēlējot tik lielu un sarežģītu lomu, tāpēc dominēja izkāpināti pārspīlētas reakcijas. Artis Robežnieks vetārsta Čepurnoja lomā ir omulīgi simpātisks un harmonisks cilvēks, un neapmierinātība ar dzīvi gruzd kaut kur tik dziļi, ka arī nojaust par to nevarēja. Bet tad pēkšņi, stāstot Vaginam anekdoti, aktieris niansēti nospēlē to, ka savu likteni ir izlēmis, un silti dzeltenā skatuve šķiet pielīst ar pārpasaulīgām skumjām par liktenīgo neredzēšanu un nepateikto. Čehoviski skumjā mīla, vientuļiem nogriežņiem nekrustojoties, iesmeldzas arī Vitas Vārpiņas tirgones Melānijas aizkustinošajās jūtās pret Protasovu. Pirmizrādē gan aktrise netika galā ar prastuma spēlēšanu, kādēļ brīžiem radās pārspīlētas intonācijas.

Iepriekšējā dienā pirms Saules bērniem Dailes teātra Mazajā zālē bija pirmizrāde Mārtiņa Eihes Ugunsgrēkiem, un abas izrādes veido tādu kā dialogu par izglītības lomu pasaulē, kurā valda brutāls spēks. Kā izrauties no ļaunuma ķēdes? Pasaule mainās, kaut kas iet un ies bojā, un cīņa par varu turpinās.