Tallinas Brīvības laukumā, kur ik gadu piemin 1949. gada marta deportācijas upurus, tagad atklāta arī Krievijas politieslodzītajiem veltīta izstāde "Krievijas pretošanās sejas". Izstādi organizēja Igaunijas Okupāciju un brīvības muzejs Vabamu sadarbībā ar trimdā dzīvojošiem Krievijas pašvaldību deputātiem un sabiedrisko organizāciju “Reforum Space Tallinn”. Kas ievērības cienīgs šajā muzejā un izstādē – par to kontekst.lv korespondentes O. Leonidovas reportāža.
Izstādes atklāšanā Brīvības laukumā (Vabaduse väljak) Vabamu muzeja pārstāvis Nikolajs Ostaševs runāja par grūtajām izvēlēm totalitārā režīmā dzīvojošiem un to, ka šīs izvēles mūsdienu Krievijā ir tikpat smagas kā padomju laikā. Aleksandrs Čerkasovs no Cilvēktiesību aizsardzības centra “Memorial” savā uzrunā norādīja uz saikni starp pagātni un tagadni. Igauņu un krievu izstādes organizatorus vienoja doma par nepieciešamību fiksēt traģiskās atmiņas.
Okupāciju un brīvības muzejs, uz kuru brīvprātīgie tika aicināti pēc izstādes, atrodas Tallinas centrā blakus Atbrīvošanas kara monumentam. Viss ir gluži kā dzīvē - brīvība un nebrīve iet blakus kopsolī, vienai atmiņai pārklājot otru. Gan laukuma, gan muzeja nosaukumam ir viena sakne: vaba igauņu valodā nozīmē brīvs.
Vabamu ir privāta iestāde, un tas ir Igaunijas lielākais muzejs, kas dibināts, pateicoties iedzīvotāju iniciatīvai. Muzejs tika uzcelts par līdzekļiem, ko ziedojusi Olga Kistlere-Retso - represēta igauņa meita, kura bija emigrējusi uz ASV. Muzejs tika atvērts 2003. gadā un pēc rekonstrukcijas tika paplašināts, lai būtu iespēja pastāstīt vairāk par deportācijām, bēgļiem, pretošanās kustību un arī dzīvi padomju
Igaunijā. Kā saka muzeja pārstāvji, ļoti svarīgi, lai jaunās paaudzes apmeklētāji saprastu, ka Igaunija bija brīva un demokrātiska valsts arī pirms padomju okupācijas.
Pirms ieejas muzejā ir neliela bērzu birzs. Starp kokiem - koferi, kurus it kā steigā pametuši to īpašnieki. Pienākot tuvāk, uz koferiem redzamas birkas ar apdzīvoto vietu nosaukumiem: "Omskas apgabals", "Sosjva" un citas. Tur lasāmas ne vien deportāciju vietas, bet arī pilsētas Rietumos, uz kurām igauņi bija spiesti bēgt no vajāšanām. Šī tūlītējā asociācija ar kādreiz dzīviem cilvēkiem - koferu īpašniekiem, kaut arī mēs viņus neredzam, ir daudz spēcīgāka par karti ar bultām.
Šāds izteiksmīgais paņēmiens daudz ko pasaka par Vabamu vēl pirms muzeja apmeklējuma. Jāatzīst, ka tas pat nav muzejs klasiskajā izpratnē, jo šeit taču nav tradicionālās ekspozīcijas. Stāsti par okupāciju, pretošanos un deportācijām ir izstāstīti, izmantojot cilvēku personīgās atmiņas. Šo stāstu varoņi, kuri brīnumainā kārtā izdzīvoja, skatās jums acīs no plazmas paneļiem zālē.
Iespējams, šie ir to cilvēku vārdi, kuri tev jau ir kļuvuši pazīstami un kuru likteņi tevī jau ir paguvuši izraisīt līdzjūtību
“Viņas vārds ir Linda. Reiz viņa uz ietves sasita Staļina krūšutēlu, palīdzēja no metāllūžņu kaudzes atgūt Atbrīvošanas kara pieminekli un citu reizi nodziedāja dziesmu par Staļinu... Ar to pietika, lai Lindu gandrīz arestētu.” Viņa tika brīdināta un bija spiesta pamest dzimteni...
“Viņu sauc Isidors, un pēc tautības viņš ir ebrejs. Viens no četriem vai pieciem ebrejiem, kas Otrā pasaules kara laikā palika Igaunijā un izdzīvoja. Visi pārējie tika nošauti, pakārti vai dzīvi sadedzināti. Isidoram paveicās, jo bija pāris paziņu, kuri riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu viņa dzīvību... Isidors palūdza, lai pēc nāves viņa pelnus izkaisītu virs viņa glābēju atdusas vietām.”
"Tā ir Līdija, un viņa jau simt gadu dzīvo savā dzimtajā Hījumā salā. Līdija atceras visus laikus, par kuriem stāstīts muzejā. Kā viņa kā bērns Igaunijas brīvvalsts laikā izspiedās cauri pūlim un ieraudzīja pašu prezidentu Petsu, kurš toreiz apmeklēja Hījumā. Kā vācu okupācijas laikā nedrīkstēja dzīt kandžu vai kā padomju okupācijas laikā zāle tika pļauta, bet ne novākta. Uz rakstāmgalda viņa tur binokli, caur kuru no tālienes var redzēt, kad piebrauc prāmis ar mazbērniem. Bet kad Lidijai viņas simt un vairāk gadu ilgās dzīves laikā ir bijušas nelaimes, viņa vienkārši gāja pie jūras, apsēdās uz klints un skatījās, kā lielais vilnis aiznes visus mazos vilnīšus. "Es eju pie jūras, un tur es atbrīvojos no savām problēmām," saka Līdija."
Dažus stāstus var noklausīties audiogidā, citus var izlasīt pavadošajās plāksnītēs pie oriģināliem eksponātiem - ģimenes fotoalbumos, skolēnu dienasgrāmatās un apsveikumu kartītēs. Uz plāksnītes, kas pavada no auduma atgriezumiem pašdarinātu skolas mugursomu, lasāms, kā tās īpašniecei, 14 gadus vecajai Urvei, kopā ar ģimeni nācās bēgt no kara uz Zviedriju. "Kādā septembra vakarā viņas mamma Urvei teica: "Es tev tagad pateikšu kaut ko tādu, ko tu nevienam nevari stāstīt. Rīt mēs dodamies uz Zviedriju." Urve sapakoja nelielu mugursomu, kurā ielika trīs matemātikas grāmatas - viņa negribēja atpalikt no klasesbiedriem un cerēja, ka, ja ātri atgriezīsies, varēs turpināt mācības līdzās pārējiem. Nākamajā dienā viņa aizbrauca uz Zviedriju, kur palika pusgadsimtu."
Skatoties uz mugursomu, kurā Urve, steigšus gatavodamās prombraukšanai, bija sapakojusi mācību grāmatas, es atceros kādu citu meiteni no Hāpsalu. Urves vienaudze, maza igauņu meitenīte Ilona Pēbo 1944. gada septembrī arī bija spiesta bēgt uz Zviedriju. Taču atšķirībā no Urves viņa devās bēgļu gaitās viena. Ar pēdējo kuģi uz Stokholmu meitenīti ar bizītēm un finiera koferi pavadīja tikai viņas vecmāmiņa, kura bija redzējusi, kā padomju čekisti 1940. gadā aizveda kaimiņus. Meitenītei izdevās iekāpt uz pēdējā kuģa, kas uz Zviedriju devās no Rohukilas ostas.
Toreiz no Igaunijas izbrauca aptuveni 80 000 iedzīvotāju. Bija maz laivu un daudz cilvēku. Muzeja apmeklētājus vēlreiz pārņem šaurības un saspiestības sajūta - pirmo reizi tā rodas pašā ekspozīcijas sākumā, kad zālē, kas stāsta par deportāciju, nākas iziet cauri stilizētam lopu vagonam. Šādos vagonos aizveda cilvēkus. Uz dēļu grīdas redzamas bērnu un pieaugušo apavu pēdas. Apavu pāri ir tik cieši cits pie cita, ka gandrīz fiziski var sajust, cik cieši un blīvi cilvēki bija saspiesti smacīgajā vagonā.
Bērna balss austiņās stāsta, kā meitene, kurai nācās aizbraukt prom, raudādama turējās pie savas vecmāmiņas kleitas, kura palika krastā un negribēja viņu palaist.
Ilonas liktenis pēc aizbraukšanas izvērtās veiksmīgs - viņa pabeidza mākslas skolu Stokholmā un kļuva par vienu no pasaulē slavenākajām Astridas Lindgrēnes grāmatu ilustratorēm. Kā ilustratore viņa ir pazīstama kā Ilona Viklande - pēc vīra uzvārda. Viņa nekad nav redzējusi savus vecvecākus, kas palikuši Igaunijā, lai gan visu mūžu ir dzīvojusi otrpus Baltijas jūrai. Arī rakstīt viņiem nav uzdrošinājusies, sargājot savus radiniekus no nepatikšanām. Nākamo reizi Ilona ieraudzīs Hāpsalu pēc 45 gadiem - 1989. gadā, kad dzelzs priekškars tiks pārrauts un viņa kopā ar Astridu Lindgrēni ieradīsies Igaunijā uz savas izstādes atklāšanu.
Šajos piecdesmit gados - no 1940. līdz 1991. gadam, no okupācijas līdz Igaunijas neatkarības atgūšanai, ir bijuši daudzu cilvēku stāsti. Un ne visi no tiem bija traģiski.
Līdzās balsīm, kas stāsta par vardarbīgu nāvi, okupācijas un deportāciju šausmām, muzejā dzirdamas arī to Igaunijas iedzīvotāju balsis, kuri ar mīlestību un nostalģiju atceras padomju laikus. Lielākoties tie ir cilvēki, kas dzīvoja jau pēc Staļina nāves. Ekspozīcijas veidotāji viņus nenosoda, bet gan dod viņiem iespēju izteikties un mudina muzeja apmeklētājus aizdomāties par to, ar ko padomju laiki viņiem bija pievilcīgi. Savukārt pirmais stāvs, kas veltīts dzīvei neatkarīgajā Igaunijā, saglabā viegluma un atbrīvošanās sajūtu.
Pie izejas caur stikla fasādi redzama tā pati koferu kompozīcija, ko jau redzējām pie ieejas. Taču no šejienes var redzēt, ka uz stikla sienas, tieši koferu līmenī, ar melniem burtiem ar trafaretu ir uzrakstīti vārdi un uzvārdi. Pārklājot koferus, tie rada negaidītu 3D efektu, it kā filmā ritētu beigu titri. Telpa ir iekārtota tā, ka šos vārdus pamanāt, tiklīdz atstājat izstādi.
