Ar pazīstamo ārpolitikas eksperti, Latvijas Universitātes vadošo pētnieci, Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) valdes locekli Žanetu Ozoliņu sarunājamies tieši ASV prezidenta vēlēšanu priekšvakarā. Tāpēc vispirms par šīm vēlēšanām un to, ko pasaule no tām var sagaidīt. Tāpat arī par karu Ukrainā un Krievijas diktatora Putina vēlmi pārskatīt līdzšinējo pasaules kārtību.
Saruna ar Ozoliņu ir īpaši vērtīga tajā ziņā, ka viņa lielā mērā atspoguļo Rietumu pamatplūsmas politiskās šķiras redzējumu. Klausoties viņu, mēs varam labāk saprast, kādās pozīcijās ir tā ekspertu kopiena, kurā ieklausās rietumvalstu vadītāji, pieņemot svarīgus ārpolitiskos lēmumus.
Kā pasaule nonāca līdz tam, ka par “brīvās pasaules” līdera titulu (ASV prezidenta amatu) cīnās neapšaubāms narciss, cinisks nekauņa Donalds Tramps un demokrāti neko labāku viņam nevar pretī nolikt kā vien sākumā Džo Baidenu, bet kad redzēja - neder, Kamalu Harisu, kura arī tagad, izskatās, vairs nevelk?
Šis jautājums, šķiet, būtu jāuzdod ASV pilsoņiem, kuri varētu atbildēt daudz precīzāk nekā es. Šeit ir vairāki apsvērumi, kurus būtu vērts ņemt vērā, ne tikai domājot par šīm vēlēšanām, bet arī tām, kas būs nākotnē. Pirmā problēma ir tā, ka ASV, tāpat kā Eiropa, saskaras ar paaudžu nomaiņu. Ja mēs paraugāmies uz tām sirmajām galvām, kas sēž Senātā un Kongresā, tad jāatzīst, ka jauniešu [mazā] interese par politiku ir problēma visā pasaulē. Tā kā neviena no abām dominējošajām ASV partijām - demokrāti un republikāņi - nedomā par šo paaudžu nomaiņu, tas noved pie tā, ka politiskajā līderībā neparādās jaunas sejas.
Republikāņu gadījumā viņi izvēlējās mazāko ļaunumu no visiem iespējamajiem, jo viņu vidū nav neviena tik spilgta līdera, kas varētu stāties Trampa vietā. Jāņem vērā, ka Trampam atbalsts sabiedrībā ir samērā augsts. Viņš nav nokritis no gaisa. Sabiedrībā ir pieprasījums pēc tāda veida līdera. Ja mēs raugāmies demokrātu nometnē, tad viņi līdz pat pēdējam paļāvās uz to, ka, stājoties pretī Trampam, demokrātu vēlētājam nebūs citas iespējas kā balsot par savu “mazāko ļaunumu”. Tas ir, izvēlēties to pašu (Baidenu) un esošās programmas turpināšanu. Tad nu divi cienījami, sirmi kungi varētu savā starpā mēroties spēkiem.
Kas attiecas uz Kamalu Harisu, tur situācija ir sarežģītāka. Es nepievienotos tām pārāk kritiskajām balsīm par viņas kandidatūru. Drīzāk pretēji, jo jābūt lielai uzņēmībai, drosmei, arī atbildībai gan pret partiju, gan vēlētājiem, lai pēdējā brīdī ielēktu tik sarežģītā situācijā, apzinoties, ka viņai tik liela atbalsta [tajā brīdī] nemaz nav. Tagad jāatzīst, ka viņa diezgan veikli un labi ir tikusi galā ar šiem milzīgajiem izaicinājumiem. Katrā ziņā lielajās publiskajās TV debatēs viņa apspēlēja Trampu gandrīz kā bērnudārznieku. Rezultātā Tramps vairs nevēlējās piedalīties nākamajās debatēs. Šobrīd grūti pateikt, kā šī kampaņa būtu izvērtusies, ja Harisa būtu demokrātu kandidāte jau no pirmās dienas. Iespējams, viņa būtu izšāvusi visu pulveri. Iespējams, viņa būtu nogurusi. Iespējams, Tramps būtu labāk noorientējies situācijā. Konkrētajā situācijā viņa ar savu uzdevumu ir tikusi galā labi. Tūlīt arī redzēsim, kā viņai būs gājis.
Daudzi šīs ASV prezidenta vēlēšanas uzskata par gluži vai izšķirošām. Kādus redzat draudus pasaulei, ja uzvar viens vai otrs?
Ja vēlēšanās uzvar Kamala Harisa, tad Latvijai un Eiropai iemeslu satraukumam būs mazāk. Uzsākot savu īso, bet pietiekami izvērsto kampaņu, viņa diezgan skaidri formulēja savu pozīciju gan par ASV lomu starptautiskajā drošības sistēmā, gan par atbalstu Ukrainai, gan arī par ASV ārpolitiku attiecībā pret Krieviju, Ķīnu un citām valstīm. Šī pozīcija būtiski neatšķiras no Baidena iepriekšējās programmas. Tas nozīmē, ka mēs šeit nevarētu sagaidīt kādas straujas kustības vai neprognozētus lēmumus.
Trampa gadījumā situācija ir krietni vien sarežģītāka. Es tomēr negribētu uzreiz likt galdā vismelnāko scenāriju, kurā tiktu pārtraukts atbalsts Ukrainai un kurā notiktu divpusējas sarunas ar Krieviju, kuras vainagotos ar Krievijai izdevīgu nosacījumu pieņemšanu. Es neliktu uz to, ka būs ļoti labas attiecības ar Krieviju vai ASV aizies pa tīra izolacionisma ceļu. Domāju, ka tas nebūs tik vienkārši. Gribu atgādināt Trampa izteikumus iepriekšējās kampaņās, kad viņš bija ļoti draudzīgs Krievijai, kritisks izteikumos par Eiropu, agresīvs pret Ķīnu, bet, kļūstot par prezidentu, viņam bija jārealizē daudz līdzsvarotāka politika.
Taču bažas pastāv. Ja ne gluži par radikālu kursa maiņu, tad, ja tā var teikt, jaunu politisko rāmi attiecībā uz notiekošo Ukrainā. Tā kā Tramps ir sasolījis, ka viņš vienas dienas laikā izbeigs karu, viņš mēģinās kaut ko darīt. Jautājums - ko viņš mēģinās darīt? Taču jāatceras arī tas, ka Tramps nebūs viens, kurš visu rīkos, lems un pārformulēs. Viņam būs jārēķinās gan ar Senātu, gan Kongresu, gan valsts departamentu (ārlietu ministriju), gan aizsardzības departamentu, arī ar paša partiju, kura uzliks zināmus rāmjus. Viņš nevarēs visu tā vienas dienas laikā mainīt. Tomēr būs jāskatās viņa ilgtermiņa pozīcija.
Ko viņš darīs ar Krieviju? Nedomāju, ka uzreiz būs tikšanās ar Putinu, līdzīgi kā bija ar Ziemeļkorejas līderi. Nedrīkst aizmirst, ka Krievijā Tramps tiek uztverts kā vājš politiķis. Viņš zināmā mērā patīk Putinam, jo ar viņu var manipulēt. Putins ar sev vien zināmām čekista metodēm var ar Trampu izrīkoties pēc saviem ieskatiem un tikt galā ļoti ātri. Tieši par to brīdina bijušie Trampa tuvākie padomnieki.
Paliek jautājums par ASV un Eiropas attiecībām. Ja raugāmies uz šī brīža Eiropas līderiem, viņu valoda [runājot par Trampu] ir krietni maigāka nekā iepriekšējās vēlēšanās ar Trampa piedalīšanos. Viņš netiek uzreiz norakstīts kā nekam nederīgs, nezinošs un nesaprotošs. Tas nozīmē, ka Eiropa ir gatava ar viņu jēgpilni komunicēt, ja viņš tiks ievēlēts. Mana prognoze ir tāda, ka Trampa uzvaras gadījumā būs tāds vēsuma periods, nosacīta pauze, bet ar laiku viss nostāsies normas robežās.
Latvijā pastāv bažas par Trampa pozīciju attiecībā uz NATO. Mēs zinām, ka viņam NATO sakarā ir viens vēstījums un tas ir: 2% aizsardzībai no valstu iekšzemes kopprodukta. No 32 valstīm 23 šīs saistības jau pilda, bet pārējās sola kāpināt savus aizsardzības izdevumus. Līdz ar to arī šajā jautājumā Trampam vairs nav ko teikt.
Šis jūsu optimisms attiecībā uz Trampa nosacīto normālību lielā mērā balstās uz viņa pirmās prezidentūras pieredzi, bet toreiz viņam apkārt bija nopietni, patstāvīgi domājoši politiķi. Tagad ir pamatotas bažas par to, ka visa Trampa administrācija jau no pirmās diena sastāvēs no vieniem lišķiem un paklausīgiem pielīdējiem.
Ja paskatāmies uz Trampa pirmo termiņu, tad tur jau arī: visus tos, kuri viņam runāja pretī, viņš ātri aizvāca prom, un palika tikai tie, kas turpināja viņu apjūsmot un piespēlēt viņa vienas vijoles koncertam. Šoreiz būs tas pats. Tikai, ja ir diezgan labi zināmi tie cilvēki, kuri viņam būs iekšpolitiskie atbalsta sniedzēji, tai skaitā izvēlētais viceprezidents Dž. D. Venss, tad tajā brīdī, kad tiks izvēlēti aizsardzības un ārlietu resoru pirmie cilvēki, situācija varētu mazliet mainīties. Var visu ko teikt par ASV, bet tur tomēr ir demokrātija, un demokrātijās lielu lomu spēlē birokrātija. Laimīgā kārtā, lai kā mums tā nepatiktu. Trampa uzvaras gadījumā birokrātija būs tā, kura veiks viņa “savaldīšanas” funkciju.
Vai Rietumos beidzot ir atnākusi sapratne, ka Putins Ukrainā karo nevis par kaut kādiem teritorijas kvadrātkilometriem, bet gan par jaunas pasaules kārtības iedibināšanu, kur Krievija spēlētu vienu no galvenajām lomām?
Jā, šī sapratne ir. Tas būtu tas pozitīvais. Negatīvais vēstījums ir tas, ka šī atklāsme nāca pārāk vēlu. Šīs pasaules kārtības pārskatīšanas un pārveidošanas ambīcijas Putins sāka paust savā Minhenes runā 2007. gadā. Kopš tā laika viņš ļoti secīgi, ļoti loģiski sper dažādus soļus šajā virzienā. Arī tad, kad 2014. gadā notika Krimas okupācija un Krievija iniciēja konfliktu Austrumukrainā, tas nebija, kā jūs jau teicāt, stāsts par kilometriem, bet gan par savu impērisko ambīciju atjaunošanu. Tikai Rietumos gribēja ticēt, ka tas bijis tikai tāds nelāgs starpgadījums. Ups... nu tā gadījās. Paklupa Gruzijā, paklupa Krimā, bet gan jau mēs atradīsim veidus, uzliekot sankcijas (es ironizēju) dažiem oligarhiem, un viss nostāsies savās vietās. Nē, nekas savās vietās nenostājās. Tieši otrādi, konsekventi, soli pa solim tiek īstenoti Putina plāni. Ja paskatāmies uz Eiropas politiskās elites aptaujām uzreiz pēc plaša mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā, tad redzam, ka liela daļa Eiropas politiķu nebija īsti ticējuši liela militāra konflikta iespējai. Tagad atskārsme, ka karš ir reāli iespējams, ir parādījusies, bet slimība jau ir tā ielaista, ka atrast racionālas zāles, lai šo situāciju risinātu, ir ļoti sarežģīti.
Mans optimisms par to, ka šī apziņa ir un risinājumi tiek meklēti, pamatojas uz to, ka jebkādi mēģinājumi apturēt, ierobežot Krieviju no Rietumu puses nav bijuši sekmīgi. Rietumos ir parādījusies apziņa: ja nekas netiks darīts, ja pārtrūks militārais vai ekonomiskais atbalsts Ukrainai, tad kara izvēršana dažādās formās turpināsies. Eiropā varbūt ne tiešas agresijas formā, bet hibrīdkara formā. Tieši šīs atskārsmes dēļ Eiropas politiskās institūcijas darbojas vienotā sakabē, lai šo Eiropas pozīciju stiprinātu. Arī ASV un ES attiecības pēdējo četru gadu laikā ir ievērojami uzlabojušās, tieši koordinējot sadarbību attiecībā uz Krieviju.
Šobrīd viskarstākais jautājums ir karš Ukrainā. Vai Rietumos ir kāds redzējums, kā šo karu varētu izbeigt? Publiskajā telpā nebeidz izskanēt runas par iespējamam miera sarunām, par sēšanos pie sarunu galda, taču tikpat kā nedzird runas par to, kā piedabūt Putinu apsēsties pie šī galda. Rodas iespaids, ka daudzi Rietumos redz Zelenski, nevis Putinu kā karadarbības izbeigšanas galveno bremzi.
Šis jautājums [par kara izbeigšanu] ir gan prātos, gan uz mēles gandrīz visiem Eiropas politiķiem. Par to tiek ļoti daudz runāts, bet nav viena skaidra rīcības plāna, kuram konsekventi sekot. Lai šādu plānu liktu galdā, ir jābūt pārliecībai, ka abas puses būs ar mieru par šo plānu runāt. Te arī ir atbilde, kāpēc ir šie dažādie scenāriji, dažādie piedāvājumi, nebeidzamās diskusijas. Jo kas ir pieņemams vieniem, nav pieņemams otriem. Pusēm ir ļoti polarizēts skatījums uz šiem risinājumiem. Tāpēc šobrīd notiek tāda taustīšanās. Tiek izvirzīti dažādi miera plāni un skatītas reakcijas.
Šobrīd mēs esam tajā posmā, ko sauc par otrā ceļa diplomātiju, kad notiek risinājuma meklējumi nevis augstākās politikas līmenī, bet diplomātijas, ierēdniecības, arī uzņēmēju līmenī. Šis process ir ļoti svarīgs un nepieciešams. Visur, kur ir bijuši ilglaicīgi, grūti risināmi konflikti ar pamiera meklējumiem, ir bijis šāds šķietama apjukuma periods, kura laikā darbojas zemāka līmeņa saskarsmes iespējas. Kādā brīdī šis pirmais solis uz pamieru tiks sperts, bet, kas būs tālāk, būs atkarīgs no daudziem faktoriem.
Kā redzams no Boba Vudvorda grāmatas “Karš” un arī skatoties uz Rietumu līderu “izlēmību”, varam secināt, ka Putinam visai sekmīgi izdodas izmantot kodolšantāžu. Parastā atbilde uz to ir: labi, labi, tikai ne eskalācija. Ko Rietumi var likt pretī šai kodolrungas vicināšanai?
Šajā brīdī man būtu grūti iedomāties kādu instrumentu, ko Rietumi varētu likt pretī šai šantāžai. Var saprast apjukumu un bažas Rietumu pusē, jo ilgus gadus kodolbruņojums ir bijis ierobežots un turēts stingrā kontrolē. Ir dažādi starptautiski līgumi, kas to paredz, bet Krievija no tiem ir izstājusies, lai varētu ar šo kodolšantāžu nodarboties. Tomēr jāņem vērā, ka Rietumi jau nesnauž. Šī kodolšantāža labi nostrādā politiskajā līmenī, bet aizsardzības jomā tas tikai pastiprina militāro sektoru, kas dara savu darbu. Izlūkošanas un pretdarbības sistēmas tiek strauji attīstītas.
Vai redzat, ka militārā rūpniecība atdzīvojas pietiekami strauji?
Šeit jānodala militārā rūpniecība kā tāda, kura nebija gatava tāda mēroga karam, kāds ir Ukrainā. Šobrīd mēs jau runājam ne tikai par karu Ukrainā, bet arī par Tuvajiem Austrumiem, par konfliktiem Āfrikā un citur. Skaidrs, ka tam militārā rūpniecība nebija gatava. Kas attiecas uz kodolbruņojumu, tur labi strādā dažādi atturēšanas līdzekļi. Jau pats fakts, ka jums ir vesela sistēma, kura spēj reaģēt un novērst kodoluzbrukumu, ir viens no labākajiem atturēšanas veidiem.
Kas attiecas uz militāro industriju, tad arī tur notiek lielas izmaiņas. Gribu minēt tikai vienu piemēru. Mēs atceramies tās fotogrāfijas, kuras pirmajās dienās pēc 2022. gada 24. februāra publicēja Starptautiskais kara institūts. Tās milzīgās tanku un cita smagā bruņojuma kolonnas. Šobrīd priekšplānā vairs nav šis smagais bruņojums. Tie ir droni, tās ir raķetes, tā ir pavisam cita veida karošana. Savukārt militārā industrija nespēj tik īsā laikā pārstrukturēt ražošanu šīm jaunajām vajadzībām. Tas nozīmē, ka mums priekšā ir lielas izmaiņas tieši jaunu militāro tehnoloģiju izstrādāšanā un ieviešanā.
Noslēgumā tomēr nevaru nepajautāt: kādas ir jūsu prognozes attiecībā uz 5. novembra vēlēšanām ASV?
Es šajā brīdī nekādas prognozes nevarētu izteikt, jo visas aptaujas rāda gandrīz vienu un to pašu - 50:50.
To mēs visi saprotam, bet ko jums saka jūsu sievišķīgā intuīcija?
Ziniet, man patīk tāds jautājuma uzstādījums, jo mana politiskā intuīcija ir diezgan laba un attīstīta, bet šis ir tas retais gadījums, kad man intuīcija nesaka neko priekšā. Es nekoķetēju. Man tiešām šajā brīdī nav tās intuīcijas. Man ir savas personiskās vēlmes par iespējamo uzvarētāju, un tās iet Kamalas Harisas virzienā. Ne tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete, bet tāpēc, ka tur ir prognozējamība un stabilitāte. Bet tas jau būtu simpātiju, ne intuīcijas jautājums.
Paldies par sarunu.
