Valsts budžeta pieņemšana skaitās gada pats nozīmīgākais Saeimas politiskais lēmums. Ne velti negatīvs Saeimas balsojums par budžeta apstiprināšanu nozīmē valdības krišanu. Taču kāpēc jālieto vārds – “skaitās”? Vai tad tā nav?
Lai arī tiek uzskatīts, ka tieši budžeta apspriešanas gaitā politiķiem ir vislielākās iespējas ietekmēt valstī notiekošos procesus, šis uzskats Latvijas politiskajā realitātē ir drīzāk šķietams. Kāpēc? Vispirms jau tāpēc, ka budžeta ietvars var izrādīties iluzors. Piemēram, tiek plānota valsts ekonomiskā izaugsme par 1,4%, bet realitātē izaugsme jau divus ceturkšņus ir negatīva. Līdz ar to arī nodokļu ieņēmumi ir mazāki nekā plānots.
Tiesa, jaunie ES noteikumi par valstu budžeta veidošanu (sākot no 2025. gada) nosaka, ka gadījumos, ja budžeta ieņēmumi nepildās kā plānots, nekas nost nevienam netiek ņemts. Ja ekonomika attīstījusies lēnāk nekā cerēts, tad izdevumi nebūs jāsamazina. No otras puses, ja ieņēmumi būs lielāki, tad arī tos nevarēs papildus pārdalīt. Šī norma ieviesta, lai stimulētu vidējā termiņa budžeta plānošanu un mazinātu valstu finanšu sistēmas atkarību no ikdienas konjunktūras.
Otrkārt, budžeta vispārējais rāmis tiek izstrādāts Finanšu ministrijas ierēdniecības līmenī. Tālāk tas tiek saskaņots un apstiprināts koalīcijas politiskās vadības līmenī. Saeimā tas nonāk jau tikpat kā gatavs tikai formālai apzīmogošanai. Pat ja kādi sīkumi tajā tiek grozīti, tad arī tikai ar koalīcijas politisko vadītāju (ļoti šauras cilvēku grupas) akceptu. Deputāti var iesniegt vairāk nekā 360 priekšlikumu (kā tagad), bet jau iepriekš var pateikt, ka neviens no opozīcijas iesniegtajiem priekšlikumiem netiks atbalstīts. Izņemot tos gadījumus, kad šis priekšlikums būs kāda politiskā darījuma (es tev, tu man) rezultāts.
Taču, treškārt, bet varbūt tieši pirmkārt, likumā par valsts budžetu neparādās sīks, detalizēts piešķirtās naudas izlietojums. Budžets atspoguļo tikai vispārīgus skaitļus, kuri nav atšifrēti kā konkrētas izdevumu pozīcijas. Piemēram, cik izmaksās jaunu krēslu vai datoru iegāde, teiksim, Valsts kancelejas Inovāciju laboratorijai.
Protams, var jau teikt, ka šāda sīkumainība būtu pilnīgi lieka, jo kurš gan spēj iedziļināties daudzo iestāžu neskaitāmajās ikdienas vajadzībās. Droši vien tam pat varētu piekrist. Taču vai tas nozīmē, ka tam tā arī jāpaliek? Vai deputātiem un citiem budžeta izvērtētājiem jāapmierinās tikai ar kopējiem skaitļiem, bez iespējas detalizētāk izvērtēt dažādu valsts un pašvaldības struktūru izdevumu lietderību? Varbūt nepieciešama kāda speciāla struktūra, kura šo izdevumu nepieciešamību izvērtētu?
Šajā brīdī var iebilst: ir jau mums tāda struktūra - Valsts kontrole (VK). Tā regulāri publicē revīziju rezultātus, kuros atsedz dažādu valsts struktūru nelietderīgu līdzekļu izlietojumu. Saucot lietas īstajos vārdos, atklāj klaju izšķērdību. Tiesa, ja šai izšķērdībai nav tiešs, savtīgs raksturs, tad tā visbiežāk nekādas, tajā skaitā administratīvas (tas ir, karjeras izaugsmes) sekas nerada. Daži neveikli brīži taisnojoties, ka “tā gadījās”, un viss. Dzīve un darbs “tautas labā” turpinās.
Lai arī VK revīzijas samērā precīzi atsedz virkni problēmu, kuras nemitīgi rodas zem uzblīdušā valsts pārvaldes aparāta necaurspīdīgā deķa, šīs struktūras efektivitāte ir niecīga. VK ar dažāda skaļuma “atmaskojumiem” nāk klajā regulāri jau vairākus gadu desmitus, bet nekas nenotiek.
Atcerēsimies VK “zvaigžņu stundu”, kad to vadīja Ingūna Sudraba. Pēdējās gaidāmo uznācienu uz politiskās skatuves daudzi salīdzināja ar atombumbas sprādzienu. Taču, “iepauzējot” pārāk ilgi, Sudraba savu politisko kapitālu sadedzināja pa tukšo. Visticamāk, tāda viņai nemaz nebija, jo, ja viņai būtu nepieciešamais spēks un rūdījums, tad, iespējams, VK jau viņas laikā būtu kļuvusi par vienu no būtiskākajiem valsts pārvaldes sistēmas elementiem. Tieši to, kurš izvērtē birokrātiskā aparāta darbības efektivitāti un nosaka: kam ir vērts dot naudu, bet kas to iznieko mazefektīvi, projektu naudas “apguvei”. Taču nekas tāds nenotika, un VK tagad ir kļuvusi par struktūru, kura neko daudz vairāk kā pakratīt ar pirkstu nespēj.
Līdzšinējā prakse liecina, ka VK stāvēt pretī ministriju aparātam (“dziļajai valstij”) nespēj. Spēciņi nav salīdzināmi. Bet, ja VK ir pārāk vāja un bezzobaina, tad varbūt tomēr jāveido atsevišķa, pāri politiskajām partijām stāvoša institūcija, kurai būtu tikai viens uzdevums - detalizēti izvērtēt esošā budžeta izmantošanu un katras ministrijas izdevumu lietderību.
Skeptiķi var teikt, ka tiek radīta kārtējā birokrātiskā struktūra, kura tikai noēdīs jau tā ierobežotos resursus. Taču pēdējā gada laikā mums ir parādījies viens, samērā labs šādas sekmīgi funkcionējošas struktūras izveidošanas piemērs.
Runa ir par “Rail Baltica” projekta īstenošanas Saeimas izmeklēšanas komisiju. Tā ir gandrīz vai pirmā šāda veida komisija, kurai ir arī konkrēta
darbības jēga. Nebūšu pārlieku optimistisks par to, ka tā kaut ko diži atrisinās, bet nevar noliegt, kā tā ir ienesusi krietni lielāku skaidrību izpratnē par izmeklējamā projekta problemātiku.
Tieši neskaidrība par atsevišķu ministriju izdevumu struktūras pamatotību apgrūtina gan deputātus, gan jebkurus citus apskatniekus dziļi un kompetenti spiest par Finanšu ministrijas ierēdņu izstrādātā budžeta plusiem un mīnusiem. Nav itin nekādas, pat niecīgākās analīzes par iepriekšējā gada budžeta izpildes rezultātiem. Cik lietderīgi, cik efektīvi bijuši aizvadītā gada un iepriekšējo gadu tēriņi?
Publiskajā telpā nemitīgi parādās ziņas par dažādiem apšaubāmiem “pētījumiem”, par dažādām “mākslinieciskajām kompozīcijām”, bet kāda ir šo nelietderīgo tēriņu ietekme uz jauno budžetu? Vai par šo “pētījumu” un “kompozīciju” cenu ir samazināta ministriju izdevumu bāze, no kuras tiek aprēķināts nākamā gada budžets? Vai ir kaut viena nopietna analīze, kāda ir bijusi atdeve no dažādos projektos un pētījumos ieguldītās valsts naudas?
Bet kā bez šādas analīzes var runāt par ilgtspējīgu un datos balstītu attīstības plānošanu? Var jau dzīvot ar nemainīgu pārliecību - naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk - un izdomāt arvien inovatīvākus veidus, kā šo naudu “apgūt” (lasi: nozagt), bet tad nevajag stāstīt par ilgtspēju, konkurētspēju un citām labskanīgām, bet savā būtībā patukšām lietām.
Kamēr deputātiem nav pieejama autoritatīva ekspertīze par esošā budžeta izlietojuma efektivitāti, viņiem nākas spriest par jauno budžetu pārsvarā metaforu (uzpūsts balons) un vispārīgu frāžu (esam aizņēmušies līdz robežai, kur vairāk neko nevar aizņemties) līmenī. Bet šāda vispārība ļauj koalīcijai saukt jauno budžetu visādos labskanīgos vārdos - “drošības un konkurentspējas celšanas budžets”, lai gan vistrāpīgākais apzīmējums būtu: “bezatbildības” budžets, jo nav ne mazāko šaubu - arī nākamgad publiskā telpā parādīsies ziņas par jauniem “wolt un bolt kurjeru labklājības” pētījumiem un kārtējām “tēlniecības kompozīcijām”.
Neviens nepateiks, vai nākamgad noturēsies Evikas Siliņas valdība, bet to, ka arī nākamgad atklāsies kārtējie šaubīgie naudas apguves projekti un “kompozīcijas”, jau šodien var prognozēt pilnīgi droši.
