Otrdien, 5. novembrī, ASV izšķirsies, kurš kļūs par pasaules ietekmīgākās valsts prezidentu uz turpmākajiem četriem gadiem – Donalds Tramps vai Kamala Harisa. To mēs uzzināsim jau trešdien no rīta. Taču, pirms tas noticis, ir vērts padomāt: kā līdz tam nonācis, ka par ASV prezidenta krēslu cīnās divas šim augstajam amatam tik maz piemērotas personas. Vai tiešām starp 330 miljoniem amerikāņu nebija cienījamāku kandidātu?
Pirms parunāsim par abiem kandidātiem un par to, kā Amerika līdz viņiem nonākusi, iesākumā par svaigākajiem aptauju rezultātiem svārstīgajās pavalstīs ceturtdienas pēcpusdienā pēc autoritatīvās vietnes “fivethirtyeight.com” datiem.
Nevadā un Pensilvānijā - vienādi; Viskonsinā un Mičiganā - Harisa +1%; Ziemeļkarolīnā - Tramps +1%; Arizonā - Tramps + 2%; Džordžijā - Tramps +3%.
Jautājums par to, kā ASV nonākušas līdz tādām vēlēšanām kā šīs, manuprāt, ir viens no svarīgākajiem. Runa nav tikai par narcistisko Trampu, kuru daudzi uzskata par demokrātijai un visai pasaulei bīstamu kandidātu. Runa ir arī par Harisu. Vai tiešām demokrātu partijā nebija spēcīgāka kandidāta?
Kā ASV ir nonākušas tik tālu, ka par tik acīmredzamu narcisu, kāds neapšaubāmi ir Tramps, ir gatava balsot bezmaz vai puse Amerikas? Kā personāžs, kurš bez mazākās mēra izjūtas sajauc melus, izdomājumus un pašslavinājumus nebaudāmā kokteilī, varēja kļūt par lielas ASV sabiedrības daļas elku?
Un no otras puses. Ja jau Tramps ir tāds briesmonis, kādu viņu zīmē antitrampiskā propaganda, tad kāpēc demokrātu partija nespēja šim “hitleram” likt pretī kaut ko spēcīgāku par 82 gadus veco Džo Baidenu (sākumā), bet, kad atklājās, ka Baidens “nevelk”, viņu nomainīja pret gados jaunāko, bet tāpēc ne stiprāko Kamalu Harisu? Kur meklējama sistēmas kļūda, kura šādu salikumu pieļāva?
Atbilde lielā mērā slēpjas šajā Trampa priekšvēlēšanu plakātā, kas ir gluži vai revolucionāri paradoksāls. Kur slēpjas šī plakāta revolucionārisms?
Pēdējā desmitgadē ASV, līdzīgi kā savulaik Latvijā, politiskā cīņa tiek zīmēta kā “gaismas” un “tumsas” spēku cīņa, kur “tumsas spēkus” pārstāv “fašists” Tramps, bet “gaismas spēkus” viņa oponenti. Vienalga kādi.
Taču ieskatieties šajā plakātā. Tur “saulainā nākotne” ar izrāvienu kosmosā un drošību uz zemes saistīta ar Trampu, savukārt ar Harisu - narkomānu šprices, degošas Amerikas pilsētas, robežpārkāpēju virknes un citas šausmas. Kā ar uzspēlētu naivumu teiktu Dzintris Kolāts: atvainojiet, bet kuri tur ir gaismas un kuri tumsas spēki?
No demokrātu viedokļa trakākais, ka plakāts nebūt nemelo. Jā, ja sākam to racionāli izķidāt pa detaļām, tad viss tur varbūt nav tik viennozīmīgi, bet runa jau nav par zinātnisku pētījumu ar simtiem atsauču. Ir emocionāli uzlādēts plakāts, kas skaidri un gaiši pasaka: Harisa pārstāv tumsas spēkus, kas velk mūsu valsti uz leju, uz pagrimumu, bet Tramps - uz sauli, gaismu, uz dižu nākotni.
Harisas atbalstītājiem šāds realitātes atainojums varbūt var šķist absurds, taču daudziem citiem nekā absurda tur nav. Progresistu vēl nesen populārais izteiciens - paskatieties aiz loga, kurš ārā gadsimts - šodienas ASV vairs neskan pārliecinoši. Daudz pārliecinošāk skan cits: beidziet dzīvot savu fantāziju pasaulē, paskatieties, kas reāli notiek aiz loga.
Visi atzīst ASV sabiedrības sašķeltību un politisko polarizāciju, bet kas ir tā cēlonis, par to runāt izvairās. Taču patiesība ir pašā virspusē. Tāpat kā Harisas iespējamā zaudējuma cēlonis.
Sākšu ar pēdējo. ASV un Rietumu kopumā progresīvās sabiedrības vēlamo sociālo konstrukciju sarežģītības līmenis ir sasniedzis tādus augstumus, kurus bez doktora grāda (vai četrdesmitgrādīgā dzēriena pudeles) nesaprast. Kur nu vēl izskaidrot. Es neironizēju.
Pietiek palasīt kaut vai radikālo feministu diskusijas ar transfeministēm. Izrādās, abi šie strāvojumi atrodas gandrīz vai karojošās pozīcijās. Transsievietes nevarot būt feminisma aizstāvības objekti, jo nekad neesot izjutušas “īsto”, femīno apspiešanu. Dažādi zinātnieki un pētnieki pie rakstāmgaldiem, klēpjdatoriem un legalizētās “zālītes” dūmiem sagudro arvien jaunas, arvien sarežģītākas sociālās konstrukcijas, kuras pasludina par “īstajām” un “pareizajām”, taču aiz loga reālā sabiedrība arvien dziļāk iegrimst savu telefonu displejos, “Instagram” un “Tik-Tok” lapās.
Harisa kā “progresīvās”, “izglītotās” sabiedrības pārstāve ir spiesta pieskaņoties šīm sarežģītajām sociālajām konstrukcijām, kurās ir plūstošie dzimumi, sistēmiskais rasisms, DEI principi (diversitāte, vienlīdzība, inkluzivitāte) un visu veidu apspiestības likvidēšana, taču vienlaikus viņai jāuzrunā arī tie, kuri neko vairāk kā parakstus zem “Instagram” bildēm ikdienā nelasa.
Atšķirībā no Hilarijas Klintones, kurai visas šīs akadēmiskās konstrukcijas bija samērā labi saprotamas un tuvas un kura neslēpa savu stāvēšanu augstu virs “vidusmēra” amerikāņa domāšanas līmeņa (kas viņu arī pazudināja), Harisa ir daudz piezemētāka. Viņa acīmredzami nevelk līdz “augšām”, bet arī uz “apakšām” nepaļaujas, jo šo sektoru pilnībā pārņēmis Tramps.
Rezultātā Harisa īsti nezina un nesaprot, kur meklējama viņas galvenā sociālā bāze. Viņa cenšas ja ne gluži izpatikt, tad neatgrūst nevienu sociālo grupu, kā rezultātā nejūtas īsti piederīga nevienai. Viņa izvairās no skaidrām un nepārprotamām atbildēm uz jebkuru jautājumu, cenšoties nogludināt asos stūrus (varbūt vienīgi izņemot jautājumos par abortiem).
Latvijā to sauc par laipošanu, un šāda pozīcija daudziem vēlētājiem krīt uz nerviem. Ne velti pazīstamais “Čikāgas piecītis” Armands Birkens saka: “Es šo sievieti nevaru paciest.” Viņas tukšvārdības un nervozo, nepamatoto smieklu dēļ. “Par ko tur smieties?” jautā Birkens. “Tur nekā smieklīga nav.”
Līdzīgi savulaik uzvedās mūsu pašu Krišjānis Kariņš, kad uz ne tik tīkamiem jautājumiem (īsti nepatīkamus viņam neuzdeva, jo uz turieni, kur tādus varēja uzdot, Kariņš negāja) muļķīgi smaidīja, plātījās ar rokām un runāja visu ko riņķī un apkārt.
Samērā ilgu laiku šie Kariņa triki viņam gāja no rokas un daudzi no tiesas viņu uzskatīja par izcilu politiķi. Taču personības tukšums agri vai vēlu liek par sevi manīt. Kariņš no politikas ir prom. Ja Harisa zaudēs 5. novembra vēlēšanās, tad arī viņa drīz vien pazudīs no politiskās skatuves, jo viņas tukšums jau tagad ir acīs krītošs. Viņas vienīgais trumpis ir pats Tramps, jo daudzi ir gatavi par viņu balsot tikai viena iemesla dēļ - vienalga kas, tikai ne Tramps.
Taču atgriezīsimies pie pamata jautājuma. Kā par galveno kandidātu varēja kļūt Tramps? Ja vēl 2016. gadā varēja domāt, ka viņš tikai tēlo un, nonācis reāli pie varas, kļūs par “normālu” politiķi (kā tas gadās ar ļoti daudziem), tad tagad nekādu ilūziju vairs nav. Ja pirmajā prezidentūras termiņā Tramps sev apkārt, vismaz sākumā, izvietoja samērā jēdzīgus politiķus, tad tagad nav ne mazāko šaubu - apkārt būs tikai lišķi un paklausīgi pielīdēji.
Var saprast demokrātu ideologu pārmērības. Var atcerēties, kā par nacionālo varoni tika pasludināts vairākkārt tiesātais laupītājs, narkomāns Džordžs Floids. Bet kāpēc tieši Tramps? Vai tad nebija neviena cita, kurš tikpat sekmīgi varētu nostāties pret kreiso atklātu braukšanu grāvī? Vai tiešām nevarēja atrast nevienu citu?
Nevarēja. Nostāties pret pamatstraumes ceļa rulli un vienlaicīgi kaut par milimetru neieraut galvu plecos ne katrs var. Bet šo milimetru pūlis jūt ar muguras smadzenēm. Atcerēsimies Floridas gubernatoru Ronu Desantisu. Bija liels cīnītājs pret skolu programmu seksualizāciju kreisās ideoloģijas gaismā. Ieguva milzīgu atbalstu gubernatora vēlēšanās un jau tika dēvēts par galveno kandidātu uz ASV prezidenta nomināciju no republikāņu partijas. Bet sāka minstināties rasisma jautājumos, abortu jautājumos, un izrādījās, ka spējas pilnā augumā nostāties pret pamatstraumes ceļa rulli un nesaliekties pat par loka sekundi nav. Izrādījās, ka otra Trampa Amerikā nav.
Ievērojiet, ka Trampam pašam nekādas stingras nelokāmas pozīcijas visos šajos jautājumos nav. Bet viņš neminstinās. Varbūt viņš gvelž pilnīgu “sviestu”, bet arī šo “sviestu nes” ar nesatricināmu pārliecību.
Bet kāpēc gan demokrātu partijā neatradās neviena, kas pārliecinoši spētu sakaut demokrātiju apdraudošo Trampu? Neaizmirsīsim, ka ASV demokrātija nav nekāds “kargo kults” kā Latvijā, bet divi simti gados ir dziļi iezīdusies sabiedrības apziņā līdz ar mātes pienu.
Tāpēc, ka spēcīgākās personības šajā partijā bija vēl vairāk pa kreisi no Baidena un Harisas. Tādi “idejiskie” kā Bērnijs Sanderss vai Aleksandrija Okasio Kortesa bija tik radikāli, ka atgrūstu no sevis nosacīto centru. Savukārt nosacīti mērenais Kalifornijas gubernators Gevins Ņūsoms un viņam līdzīgie “nevilka”, tāpat kā Rons Desantiss.
Džo Baidens tika izvēlēts kā kompromisa figūra jau 2020. gadā un par tādu tika virzīts arī šajās vēlēšanās. Tikai tad, kad TV debatēs atklājās viņa vājums, steidzīgi tika meklēts aizvietotājs. Viceprezidente Kamala Harisa šķita piemērota kandidāte: sieviete, ne gluži baltā, ne arī melnā, par Trampu jaunāka un krietni enerģiskāka par Baidenu.
Pirmajos mēnešos šķita, ka demokrāti uzlikuši likmi uz pareizā lauciņa. Tramps, kurš visu kampaņu bija balstījis uz vecišķā Baidena nonievāšanu, pēkšņi nonāca muļķīgā situācijā. Nu viņš pats bija stipri padzīvojis politiķis, kuram drīzāk jādomā par savas “gudrības” nodošanu mazbērniem, nevis jāstāv pie lielvalsts politiskās stūres rata.
Taču Trampu paglāba laiks līdz vēlēšanām. Jo ilgāk Harisa atradās rampas gaismā, jo vairāk atsedzās viņas politiskais tukšums, patiesas pārliecības trūkums. Cilvēks - ierēdnis, sistēmas skrūvīte, bet ne līderis.
Dažas dienas pirms vēlēšanām Harisa atrodas uz lejupejošā eskalatora, Tramps uz augšupejošā. Kurš būs kur trešdienas rītā, šobrīd nepateiks neviens. Tāpat kā to, kas pasauli gaida viena vai otra ievēlēšanas gadījumā.
