Nieka desmittūkstoš balsu pagaidām izšķīrušas jautājumu par to, vai Moldovas konstitūcijā ierakstīt virzību uz Eiropas Savienību kā vienu no valstiskajiem mērķiem — un šis sasniegums var ilgtermiņā nenoturēties, jo šonedēļ vēl paredzēta prezidenta vēlēšanu otrā kārta.
Trīsdesmit gadus pēc Baltijas valstīm un desmit gadus pēc Ukrainas arī Moldova beidzot gatavojas nostāties uz eiropeiska attīstības ceļa, pieņemot attiecīgu klauzulu konstitūcijā, taču ir nianses: ja Ukraina tikai pēc Eiromaidana revolūcijas ierakstīja sev konstitūcijā virzību uz Eiropas Savienību, bet Latvijai tas savulaik bija tik pašsaprotami, ka Satversmi tāpēc nevajadzēja grozīt, tad Moldova šobrīd ceļā uz ES ir tikai ar vienu kāju, un tā pati kāja ir kreisā.
Reti kurā postpadomju valstī dihotomija starp eiropeiskumu un prokremliskumu izpaužas tik izteikti kā Moldovā. Lai arī šī valsts ir iespiesta starp Ukrainu un Rumāniju, nevajadzētu domāt, ka tā ir kāda pundurvalstiņa — tās teritorija ir tikai nedaudz mazāka kā Igaunijai, bet iedzīvotāju skaits gandrīz kā Lietuvai, tātad Moldova ar saviem gandrīz divarpus miljoniem valstspiederīgo pārspētu Latviju, skatoties tīri pēc statistiskiem rādītājiem.
Tomēr visiem zināmā Piedņestras separātistu pseidorepublika, tāpat arī ekstrēmi “promaskaviskais” Gagauzijas reģions ievieš savas īpatnības Moldovas realitātē. Pretstatā Ukrainas konsekventajai nostājai pret Luhanskas un Doneckas “tautas republikām” kopš 2014. gada, Moldova savam Piedņestras reģionam nekad nav atņēmusi balsstiesības vēlēšanās un pilsonības principu, tādā veidā cenšoties ar labu veicināt reintegrāciju. Krievijas karaspēka klātbūtne Piedņestrā vēl kopš 1991. gada, izliekoties par “miera uzturētājiem”, ir nodrošinājusi Kremļa ģeopolitisko interešu dominanci līdz pat 2020. gadam, kad vēlēšanās beidzot uzvarēja proeiropeiskā kandidāte Maija Sandu, kura patlaban kandidē uz otro termiņu.
Jūtot, ka sācis zaudēt vienu no pēdējiem atbalsta bastioniem šajā reģionā, Kremlis šomēnes iespringa Moldovas vēlētāju ietekmēšanā kā vēl nekad. Propaganda un balsu uzpirkšana par naudu — Maskavas interešu kombinācija ar vietējiem oligarhiem veidoja pamatu tādai viltus kampaņas augsnei, kas pat daudz ko redzējušajiem Latvijas pārstāvjiem lika pabrīnīties.
Kā jau pieņemts dažādos vēstures pagrieziena punktos, latvieši ir visur — Moldovas referendums nav bijis izņēmums. Šoreiz Latviju šī vēsturiskā referenduma uzraudzībā pārstāvēja Zanda Kalniņa-Lukaševiča, kura stāsta: “No mūsu skatpunkta lūkojoties, balsojums par Eiropu ir pašsaprotams. Bet, stāvot kādā tipiskā Moldovas iecirknī un skatoties uz PAR un PRET biļetenu kaudzi, ir redzams: abas ir pilnīgi vienādas!”
Latvijas sabiedrība gadu desmitu gaitā jau pieradusi pie Kremļa propagandas, kurai vienlīdz raksturīga Krievijas slavēšana, Rietumu noniecināšana un mērķauditorijas lamāšana, uzskatot par pamuļķiem tos, kas šo propagandu lasīs. Tomēr tas, kas šoreiz gājis pāri Moldovai, pārspēj tās robežas, kuras pie mums pazīstamas un vairs neizraisa sabiedrībā reakciju.
“Viltus ziņu apmēri šajā referendumā sasniedza pilnīgi neiedomājamus apmērus. Piemēram, prokremliskie spēki izplatīja viltus informāciju, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tagad iedzīvotājiem it kā būšot aizliegts vākt zāļu tējas. Iedomāsimies — ja Latvijā būtu gadījums, kurā Kremļa propaganda melotu, ka cilvēkiem tiktu aizliegts sēņot? Protams, ka pie mums auditorija izsmietu šādus izdomājumus, bet Moldovā tādas lietas ir jaunums, tāpēc krievi mēģināja to izspēlēt,” stāsta Zanda Kalniņa-Lukaševiča pēc atgriešanās no balsu skaitīšanas, kuras dēļ nebija gulējusi divas naktis.
Vairākos gadījumos tikuši noķerti t.s. naudas mūļi, kas veduši miljonus eiro vēlētāju balsu uzpirkšanai. Diez vai lasītājus pārsteigs, ka uzpirkšana notikusi vienā virzienā — tas ir, Maskavas interešu virzienā. Mediji ziņojuši vismaz par 15 miljonu dolāru konfiskāciju, bet tie ir tikai tie miljoni, kas tikuši atņemti, tātad ir bijuši vēl. Policija jau pēc balsošanas noslēguma paziņoja kopējo uzpirkšanas summu: 39 miljoni dolāru nonākuši moldāvu kontos no Krievijā reģistrētas bankas.
Ja nav izdevušies banāli vēlētāju uzpirkšanas paņēmieni, tad Kremļa propagandas ārdīšanos Moldovā līdz šim nekas nav aizkavējis. Sabiedrības attīstība tur notiek pietiekami savdabīgi, lai krievu propagandu līdz šim daudzos gadījumos ņemtu par pilnu.
“Balsu skaitīšana bija labi regulēta un atbilstoša likumam — problēma bija neiedomājamā propaganda un apmaksātie meli, ko izplatīja līdz balsu nodošanai,” ziņo Zanda Kalniņa-Lukaševiča. “Piemēram, vienā veikalu tīklā, kas saistīts ar prokremlisko oligarhu Ilanu Šoru, iedzīvotāju dati un telefona numuri piesaistīti atlaižu kartēm. Vēlētāji īsi pirms referenduma sāk saņemt īsziņas: “Jums pienākas naudas bonuss!” Vēlāk: “Jūsu naudas balva dubultota!” Un tad referenduma priekšvakarā: “Jūsu bonuss anulēts, jo tā grib Eiropa!” Protams, ka tie visi ir meli, un nav brīnums, ka referendums izdevās tikai par mata tiesu.”
Ukrainas apstākļos vēl pirms pilnmēroga iebrukuma nebūtu iedomājams, ka anektētajā Krimā un pašpasludinātajās Luhanskas vai Doneckas “tautas republikās” turienes iedzīvotāji, kam saglabājas Ukrainas pilsonība, meklētu zilo pasi ar dzelteno trijzobi uz vāka un brauktu ārā uz Ukrainas brīvo daļu, lai vēlēšanās speciāli nobalsotu pret Volodimiru Zelenski, Jūliju Timošenko vai Petro Porošenko, bet vilktu plusus Rabinovičam no Odesas, jo tas izrādījies Kremļa ietekmes aģents. Turpretī Moldovā ir pašsaprotami, ka balsotājiem ir pieejami vismaz 30 vēlēšanu iecirkņi, kuros Kremļa kontrolētās Piedņestras teritorijas iedzīvotāji var balsot Moldovas brīvās teritorijas vēlēšanās un referendumos.
Bet Piedņestras grupējumi — sev neraksturīgā veidā — tieši šoreiz nav noorganizējuši autobusus vēlētāju pieviešanai šiem iecirkņiem. Vēlētāju pievešana ir diezgan tipiska Austrumeiropas vēlēšanu iezīme, kas pati par sevi nevar būt aizliegta, kamēr vien brauciena laikā balsotāji netiek uzpirkti, taču kopumā šāda rīcība neskaitās gluži ētiska, jo bieži bijusi saistīta ar cita veida pārkāpumiem. Tieši šeit Krievijas interešu lobētāji pārrēķinājušies: kā spriež portāla “Ukrajinska Pravda” apskatnieks, starpība bijusi tikai 10 564 balsis, jo par konstitūcijas grozījumiem nodotas 749 719 balsis, pret — 739 155, un niecīgais pārsvars tāpat sasniegts vienīgi uz Rietumos dzīvojošās diasporas rēķina. Vietējais elektorāts kopumā nobalsojis pret. Ja vēl tiktu pievesti promaskaviskie Piedņestras vēlētāji klāt pie iecirkņiem, tad iznākums būtu pretējs.
Atšķirībā no Krievijas un Baltkrievijas “vēlēšanām” pats balsošanas process un rezultātu uzskaitīšanas process bijis pareizs un godīgs, jo propaganda un mahinācijas, nelikumīgā aģitācija un balsu pirkšana par naudu darbojās tikai līdz brīdim, kad vēlētājs balsi nodod. To veicināja lielais novērotāju skaits. “Mēs apsveicam referenduma rezultātus,” savā ziņojumā raksta Mihaels Gālers, Eiropas Parlamenta delegācijas vadītājs. “Spītējot bezprecedenta masīvajai, ļaundabīgajai un kaitnieciskajai krievu ietekmei, [kas izpaudusies] jo īpaši balsu pirkšanas, hibrīduzbrukumu un dezinformācijas veidos, tauta izvēlējusies nākotni Eiropas Savienībā.”
Šajā nedēļas nogalē norisināsies prezidenta vēlēšanu otrā kārta, kur pirmā kārta notikusi vienlaikus ar referendumu. Esošā rietumnieciskā prezidente Maija Sandu savāca 42,5% balsu, kas nozīmē, ka nepieciešama otrā kārta — tajā sacenšas divi populārākie kandidāti no pirmās kārtas. Taču diez vai to var uzskatīt par labu zīmi, ka otrs ir prokrieviskās Sociālistu partijas (tie paši kādreizējie Moldovas vietējie komunisti) kandidāts Aleksandrs Stojanoglo, kas saņēma gandrīz 26%. Referenduma zaudētāji tagad centīsies izdarīt visu neiespējamo, lai prokrieviskais bijušais ģenerālprokurors, kuram politiskā orientācija netraucē vienlaikus būt saņēmušam arī NATO dalībvalsts Rumānijas pasi, nomainītu Eiropu un Ukrainu atbalstošo Maiju Sandu.
